Kāpēc visa Liepāja grib nosist skandalozo šovmeni Ivaru Kļaviņu?

Jau šova laikā skandalozais pianists Ivars Kļaviņš solīja, ka par skandaloziem notikumiem parūpēsies arī pēc šova beigām. Un tā arī noticis. Kad aizvadītā gada pēdējās dienās šova „O Kartes skatuve” jaunieši sniedza koncertu Liepājā, pēc tā Ivars aizvadīja vētrainiem notikumiem piesātinātu nakti, pēc kura nu Ivars paziņojis, ka vairs nedzeršot un nesmēķēšot. Kas tad īsti notika Liepājā, un kāpēc Kļaviņu gribēja piekaut?

Lūk, kā notikušo atstāsta pats Ivars Kļaviņš! „Lai gan sākumā domāju, ka Liepājas publika mūs neuzņems, skatītāji koncertā bija ļoti atsaucīgi un publikas ovācijas bija fantastiskas. Arī mani neviens neienīda. Pēc koncerta tā biju aizrāvies ar autogrāfu dalīšanu skatītājiem, ka zālē biju palicis viens no pēdējiem. Neskaitāmas reizes fotografējos un sniedzu parakstus. Kad viss bija beidzies, devāmies uz viesnīcu „Fontaine”, kur nakšņojām. Man tobrīd bija ļoti slikti ar finansēm. Nebiju vēl saņēmis sapelnītos honorārus un biju pilnīgi bez naudas. Zvanīju visiem un lūdzu, lai atsūta man naudu, bet neviens nepalīdzēja. Tikmēr pārējie šova dalībnieki tusēja un visiem bija baigi labi. Ieejot viesnīcā „Fontaine”, vispirms mani aicināja pie bāra iedzert. Nu ko, iedzēru pie bāra ar tiem puišiem, kuri pirms pāris dienām bija ar Kristapu Pujātu saķērušies. Laikam bija uzšāvuši Kristapam pa lūpu. Viņiem bija izveidojies nepareizs stereotips par Pujātu. Sāku viņiem skaidrot, ka Pujāts nav lecīgs, bet gan sirsnīgs puisis. Četrus mēnešus, dzīvojot šovā kopā ar Pujātu, tomēr esmu viņu iepazinis. Tad arī puiši, laikam tie bija liepājnieki, secināja, ka nav bijis labi krist virsū Pujātam. Puiši sāka man uzsaukt tādus kokteiļus, kādus nekad mūžā nebiju dzēris. Viena, otra, trešā, ceturtā un piektā glāzīte degošā gāzējkokteiļa „B-52”, kad mana personība jau sāka lidot un manai dvēselei izauga spārni. Palika tīri jautri un viesnīcā „Fontaine” man kļuva par šauru. Tādēļ nolēmu pārcelties uz tuvāko klubu, kas, ja nemaldos klubu arī sauc „Fontaine”. Iegāju tajā un atkal man apkārt nepazīstami puiši, kuri atkal man uzsauca kokteiļus. Izdzēru kādus trīs degošos kokteiļus ar kafijas pupiņām. Tad vēl meitenes šampanieti uzsauca. Biju pilnīgā kosmosā. Tas bija man neraksturīgi, jo es parasti nelietoju alkoholu. Taču, kā lai nedzer, ja visi tik draudzīgi nāk man klāt un uzsauc dzērienus. Pienāca klāt arī kāds puisis, neatceros kā viņam vārds, bet iesauka viņam bija draudīga. Viņš pēkšņi paziņoja, ka visa Liepāja grib mani nosist. Es viņam atbildēju ar humoru, jo blakus man bija draugi no grupas „nu un” un vēl daži LNT cilvēki. Es taču neiešu plosīties, ja man visapkārt ir cilvēki. Taču viņš nedomāja atkāpties un sāka bļaustīties, ka tūlīt mani nositīs. Mana pacietība bija galā. Izgājām ārā un es nevarēju savaldīties, tādēļ nogrūdu viņu uz mašīnas. Aizgāja kautiņš, bet par laimi mūs izšķīra. Iegāju atpakaļ klubā, bet mani brīdināja, lai ārā vairs neeju, jo tur mani gaidot tas puisis ar bariņu jauniešu, kuri gribot ar mani izrēķināties. Meitenes mani brīdināja, ka puiši jau ārā berzējot kulakus. Kas man cits atlika, kā zvanīt koncertturnejas apsargam Egilam un lūgt viņa palīdzību. Viņš ir augumā ražens vīrs uz kilogramiem 120. Protams, pulkstenis bija četri no rīta un Egils bija ļoti dusmīgs, ka zvanu viņam tik agrā rīta stundā. Taču pakaļ tomēr atnāca. Kad Egils ar vēl vienu apsargu veda mani ārā no kluba, kaušļi atslāba, jo, kāds vairs uzbrukums, ja man blakus tādi goliāti. Pa vidu apsargiem gāju ķiķinādams un vēl paguvu uz tiem puišiem, kuri mani gribēja sist, apsaukāties. Kaušļi stāvēja, kā mietu norijuši. Aizgājām uz viesnīcu un numuriņā turpināju ar viskiju. Sapratu, ka nākamajā dienā ir koncerts un man ļoti sāpēs galva. Tādēļ vajadzēja, ejot gulēt, iedzert vai nu „Ibumetīnu” vai „Citramonu”, lai pamostos ar sliktu dūšu un sausu muti, bet ne ar sāpošu galvu. Gāju uz pirmo stāvu, lai sameklētu kādu pretsāpju tableti. Taču pirmajā stāvā mani jau gaidīja bariņš izsitēju. Madry jeb Madara Grēgere mani sāka vilkt atpakaļ uz otro stāvu, kur bija arī apsargs. Labi, ka sapratu, ka esmu par daudz iedzēris un, ja iešu lejā pie viņiem, tad man šī nakts beigsies slimnīcā. Ejot prom, tos džekus vēl kārtīgi nolamāju vīriešu ģenitāliju vārdos un ar smaidu uz lūpām uzgāju augšā. Tā viņi kā muļķi palika stāvot. Pieļauju, ja man tagad uz Liepāju būs jābrauc spēlēt koncerts, apsargs būs jāņem līdzi,” savus velnišķīgos piedzīvojumus Liepājā atminas Kļaviņš.