Romeo Artūrs Dīcis par aktieri kļuvis garlaicības dēļ

Dzīvē viņš ir vienkāršs, atklāts, dzīvu, izteiksmīgu mīmiku. Izrādās – par aktieri kļuvis aiz garlaicības, brīvajā laikā raksta lugas un apbrīno Artūru Skrastiņu.

Sākšu ar nesenāko notikumu – apsveicu tevi kā izrādes „Amadejs” dalībnieku ar raidījuma „100 g kultūras” balvu! Ar Mocarta lomu tajā tu ļoti spilgti sevi pieteici, bet Kultūras akadēmiju pabeidzi tikai pirms trim gadiem. Kā tev izdevās tik strauji tikt pie lomas, par kuru runāja visi?

Jāsaka paldies režisoram Janam (Villemam van den Bosam – S.G.), ka viņš mani ieraudzīja. Pirmo gadu es nosēdēju (nevar teikt – ka vispār) bez darba, bet gan ļoti maz nodarbināts. Labi, ja trīs izrādes mēnesī. Un tad nākamajā sezonā viss pagriezās. Sākām paši (jaunie Dailes teātra aktieri Artūrs Dīcis, Dainis Grūbe, Kristaps Rasims un režisore Laura Groza – S.G.) ar izrādi „Brīvības 36”, ko mēs uztaisījām pagrabā. Pēc tam bija Regnāra Vaivara „Aija”, kas bija veiksmīga. Tad bija paredzēts tukšāks posms, bet trāpījās – tiešām trāpījās, jo man nebija plānā „Amadejs” tajā sezonā. Jans vienkārši atbrauca, paskatījās un izvēlējās. Tādu darbu ar aktieri, tik individuālu es vēl nebiju pieredzējis. Viņš nāca sastrādāt vienu ainu ar mani, un mēs četras stundas svētdienā sēžam, runājam, mēģinām... Viņš strādā savādāk, bet arī uzticas, ja ir kaut ko ieraudzījis. Viņš man teica – ja es tevi paņēmu, tad zinu, ka tu vari izdarīt to, ko man vajag, un tu to izdarīsi, es par to nemaz nešaubos. Un tas man arī deva pārliecību, jo... lielākā loma, lielā skatuve, kopā ar Artūru Skrastiņu. Man bija, protams, tā – kā būs, kā būs?

Tā noteikti ir ļoti liela veiksme nospēlēt pirmo lielo lomu pie tāda režisora. Taču – kā tu nokļuvi līdz aktiera profesijai? Esi rakstījis arī lugas, pat apbalvots par tām. Saprotu, ka nebija gluži tā – uzreiz pēc vidusskolas uz Kultūras akadēmiju, un tikai par aktieri.

Aiz garlaicības! Es divus gadus nomācījos Latvijas Universitātē Sociālo zinātņu fakultātē. Pirmais gads vēl tā, bet tad man kļuva ļoti garlaicīgi. Dailes teātris rīkoja savus sagatavošanas kursus, un vienu gadu es pa sestdienām un svētdienām tos apmeklēju. Tas bija tāds ieskats – kas tas ir. Tā gada laikā es sapratu – hmm, tā kā interesanti, kaut kas sanāk ar’... Pirms tam es vispār neko tādu nebiju domājis. Es pieļauju, ka nevienam no skolasbiedriem arī tagad „neslēdzas kopā”, ka es to daru. Es nebiju aktīvs skolnieks. Nebiju skolas parlamentā, nekādos pulciņos negāju. Man likās – nav priekš manis tādas lietas.

Teātris man bija paticis pirms tam kā skatītājam. Es gāju uz teātra izrādēm, kad bija tāda iespēja. Dzīvoju Klapkalnciemā, dažas reizes ar citiem skolēniem braucu uz Rīgu. Tas bija tāds vecums, kad visiem čaļiem bija tāds kā iekšējs pienākums demonstrēt, cik tas viss ir tizli, bet es gāju un skatījos, un man patika. Nezinu, varbūt tā bija iztēle. Domrakstus skolā es visu laiku rakstīju labus. Bet man nepatika, ja par tēmu lika rakstīt, es rakstīju stāstus, kaut ko izdomāju. Ja skolas domrakstos izmantoja citātus, tad atzīme augstāka. Tad es pats izdomāju citātus visu laiku. Man bija izdomāts autors Klāss Briedis, kurš neeksistē. Es izdomāju citātu un rakstīju: „Kā teicis autors Klāss Briedis...” Regulāri! Es domāju, skolotāja zināja, ka es esmu to izdomājis, bet viņa par to man neko neteica un nepārmeta. Tas ir vienīgais, ko es varu atmiņā sameklēt – ka man patika teātris. Un vienkārši sagadījās tā... Kāds man pateica par tiem kursiem, bija izlasījis, es pat pats to nemaz neredzēju.

Rakstīt es sāku, kad mācījos Kultūras akadēmijā. Bija Latvijas dramaturģijas konkurss, un izdomāju, ka vajag vienkārši pamēģināt. Man iekrita brīvāks laiks, un es uzrakstīju lugu. Tas process man patīk, jo pats to ļoti izdzīvoju. Prātā rodas tēli, attiecības, un bieži ir pašam pārsteigums. Iecere tev ir viena, sāc darīt, un iecere tā aizpeld... Tas man ir tīri hobijs, es neesmu to mācījies. Un profesionāls dramaturgs es netaisos kļūt. Es arī neuzstādu sev nekādus mērķus – tagad man vajag obligāti kaut ko uzrakstīt. Ja man ienāks prātā kāda tēma, par ko es gribēšu rakstīt, es to darīšu, ja ne – tad nē.

Man liekas, ka galvenā mūsdienu sabiedrības problēma ir cilvēki, kuri nespēj visās daudzajās iespējās atrast savu ceļu. Kādreiz bija vienkārši – ja tu piedzimi kalēja ģimenē, tad nedomāji,  kas varētu kļūt, kas dzīvē būšu, ko gribu darīt. Ja kalējs, tad kalējs. Viss. Mūsdienās tev ir visas iespējas. Ir iespējas kļūt momentāni populāram, visas „OKartes akadēmijas” un tā tālāk. Visiem ir kaut kādas vēlmes un nespēja saprast, ko tad ar dzīvi īsti darīt. Apmēram par to arī es rakstu. Tev liekas, ka tu varētu darīt to, varētu darīt šo, varētu nopelnīt tur, varētu nopelnīt te, bet būtība jau nemainās – no tā piepildītāks nejutīsies. Pamatvērtības nemainās nevienos apstākļos – mīlestība, ģimene, tās ir lietas, kas nemainīsies, un tās ir pamats, uz kā viss jābūvē.

Grūti pateikt. Es parakstos, ka tēli ir nospēlējami, es pats rakstot izdzīvoju to visu. Taču, pēc kāda laika pārlasot, ko esmu uzrakstījis, sāku labot, un tāpēc man nepatīk pārlasīt. Ja pats spēlētu, būtu vēl trakāk... Man, protams, ir viena doma, bet otrs cilvēks, režisors, viņš tur ierauga ko citu. Man liekas, ka tā nav, un tad es pats vairs nevarētu nospēlēt to, ko es gribu. Tajā pašā laikā – ja es pats negribētu spēlēt savā lugā, tad kāpēc es to rakstu?

Nē, nebija. Skolas laikā mocījos ar Šekspīra „Hamletu”. Kas man nepatīk „Romeo un Džuljetā” – oriģinālā viņi ir ļoti jauni, un man kaut kā nepatīk, ja taisa tādu variantu. Man interesantāk liekas – vai tā varētu notikt, pieņemsim, arī ar mani 26 gados. Ar jau tādiem vairāk pieredzējušiem cilvēkiem – pēkšņi tāda mīlestība. Vai tas ir iespējams ar pieaugušiem cilvēkiem.

Es vienreiz ākstījos, ka es gribu velnu spēlēt. Jā, es gribētu kaut ko tādu ļaunu spēlēt. Es neatkāpjos no tā, ko toreiz tā nejauši izmetu.

Nevajag jau lomai būt lielai, lai būtu interesanti. Var jau būt arī pavisam maza, bet gribas to sajūtu, ka kaut ko esmu ietekmējis ar savu darbu. Man nākamais darbs – „Trīnes grēkos”, tur man ir tāda maza lomiņa.

Nezinu, kas aktierim jānospēlē, lai viņš griestus sasniegtu. Tad jau Artūrs Skrastiņš būtu sen to izdarījis. Viņš man ir ļoti labs piemērs. Lai arī kāda būtu loma, viņš atrod savu piegājienu, savu interesi un vienmēr izdara ļoti labi. Tas ir tas, uz ko tiekties. Pēc „Amadeja” ir viegli kopā strādāt, jo mēs tiešām kopā daudz mēģinājām, un es jūtu, ka viņš man uzticas. Viņš daudz dod pretī, un tad ir uzreiz vieglāk. Arī pašam ir sajūta, ka nedrīkstu dot mazāk, ka maksimāli labākais, ko es varu „dabūt ārā” no sevis, jādod pretī.

Vietas man ir – tā kā esmu dzīvojis pie jūras, tad es aizbraucu līdz jūrai, un tas mani iedvesmo. Citi aktieri... Ir bieži tādas reizes, kad aizeju uz kādu izrādi un pēkšņi „ieraugu” aktieri. Dailes teātrī pēdējais, ko esmu noskatījos, ir „Trilleris”. Tur ir Žagars ar Dzelzīti, es skatījos, un pēkšņi mani Dzelzītis pārsteidza – viņš ir tāds humorīgs čalis, un es nebiju viņu redzējis tik nopietnā darbā. Tas tāds labs piemērs – skaties izrādi Kamerzālē, ļoti minimālām dekorācijām, radīta nenormāla spriedzes sajūta, un abi divi aktieri tik filigrāni viens ar otru saspēlējās. Tad viņi mani ietekmēja, iespaidoja taja brīdī.

Un no ārzemniekiem? Tevi pašu dēvē par latviešu Bredu Pitu...

Tas ir joks! (Atmet ar roku.) Ir viens aktieris, Sīmors Hofmans juniors, kas lielākoties ir tikai otrā plāna lomās, un viņš ir tik dažāds, ka tikai pēc kāda brīža pieķer – tas ir viņš! Viņš mani uzrunā ar to, ka ir tik dažāds, un tās mazās lomas nospēlē tik spilgti. Man liekas, tas, pie kā man pašam vēl jāstrādā, kā man pietrūkst – dažādības. Nospēlēt kādu spēcīgu raksturu, tas arī ir tas, ko es gribu. Izaicinājumu priekš sevis, kaut ko tādu – krasi pretēju sev. Varbūt uzreiz nesanāks, teiks – tas Artūrs Dīcis galīgi „nepavelk”, bet man tas būs svarīgi. Visu laiku mēģināt kaut kā salauzt sevi, attīstīties, paplašināt sevi.

Pēdējā laikā pie mums sāk filmēt arvien vairāk televīzijas seriālu, liekas, arī kino pamazām atdzimst. Vai tevi nevilina nostāties kameras priekšā, būt kādā filmā vai seriālā?

Skaidrs, ka vilina, jo tas man līdz šim nav īsti sanācis. Studentu darbos es esmu, bet tādā lielākā projektā neesmu piedalījies. Vienīgais, kas mani reizēm biedē – studiju laikā Akadēmijā mums darbs ar kameru, varētu teikt, nemaz nebija, nu varbūt mazliet. Tā ir cita specifika, ko var iemācīties, tikai darot. Es gaidu savu iespēju. Tāpēc man liekas, ka seriāli, par kuriem ir dažāds uzskats, ko tas ar aktieri izdara – tur ir tas darbs ar kameru, tu iegūsti un pēc tam jau vari, zini. Nevis, ja tagad man piedāvātu lielo kinolomu... Negribas palaist garām tādu iespēju savas nekompetences dēļ.

Tiešām ceru, ka tev pienāks iespēja parādīties arī kino! Ko tavi vecāki saka par to, ka tu tā piepeši izvēlējies aktiera profesiju?

Es domāju, ka viņi priecājas, zinot manu tendenci – es kaut ko pamēģinu, kamēr man ir interesanti, un, kad apnīk, es metu pie malas. Viņi nav saistīti ar teātri, bet ļoti daudz to apmeklē, daudz vairāk nekā es. Kopš pats strādāju teātrī, vairs īpaši nesanāk. Iznāk, ka es bieži zvanu vecākiem, un viņi mani konsultē, kas notiek citos teātros. Atbalsts no viņiem ir viennozīmīgi, viņi visas manas izrādes nāk noskatīties. Bet tuvu draugu, vecāku viedokli es ļoti reti „ņemu galvā”. Citi saka, ka tas ir vissvarīgākais viedoklis, bet man ir otrādi. Draugi it kā pateiks taisnību, bet tajā pašā laikā viņi jau tevi zina un vairs nespēj uztvert kā cilvēku no malas. Aktiera profesija tomēr ir tāda, ka var būt daudzi cilvēki, kas tevi redz vienu reizi, pirmo, un varbūt redzēs tevi jau pēc gadiem, nākamajā izrādē. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kā tevi uztver cilvēks, kas tevi nezina.

Aktieriem uzdevums kļūst grūtāks, ja skatītājs nāk pretenciozs – es esmu lasījis to un to, paskatīšos, kā tad ir. Es uzskatu – skatītāja pienākums ir skatīties izrādi pēc iespējas atvērti. Es nesaprotu tos skatītājus, kas jau atnāk ar tādu „nu diezin vai te kaut kas būs” un pēc tam saka – „jā, tā arī bija, ka te nekā nebija”. Tad jau varēja par to naudu aiziet paēst un varbūt gūtu pozitīvākas emocijas. Manuprāt, galvenais skatītāju uzdevums ir, lai viņam ir viedoklis par izrādi, ko viņš noskatījās. Lai nav tā, ka pavaicā, kā bija, un viņš – „stulbi, nepatika”. Un viss. Ja viņš var pateikt, kāpēc stulbi, kāpēc nepatika, tad ir skaidrs, ka viņš izrādi ir skatījies – tad man nav pretenziju. Mēs abpusēji strādājam – aktieris un skatītājs. Vieni skatās, otri dara. Tikai tad var sanākt.