Patiess stāsts: Marina līdz 9 gadu vecumam auga starp pērtiķiem

Kad Marina bija maza meitene, bērnu no mājām Kolumbijas provincē nolaupīja kāds vīrietis. Viņa atceras šo brīdi, bet nespēj pateikt, cik veca īsti bija. Nelietis pie meitenes mutes un deguna pielika hloroformā samērcētu drānu un iznesa bērnu mājas. Nākamais, ko Marina atceras – viņa attapās uz zemes džungļos ar nedaudz sasistu celi. Starp citu, Marina nav sievietes īstais vārds, jo to viņa neatceroties. Mājā bērnu sauca iesaukā, un savu mammu un tēti viņa gan atceras.

Kur pazuda pats nolaupītājs vēl līdz šim nav zināms. Bērns džungļos sēdējis, apskāvis savas kājas, un tad ieraudzījusi tuvojamies mazus pērtiķēnus. „Es sarāvos cerībā, ka zvēri mani nepamanīs,” Marina raksta savā grāmatā „Meitene bez vārda”, „taču drīz vien sapratu, ka viņi nav bīstami”.

Dienas ritēja, un bērnam neesot bijis cita varianta kā iesaistīties pērtiķu sociumā. Par to arī grāmatas stāsts, un, lai pierādītu, ka viņa gadiem ilgi dzīvojusi starp dzīvniekiem džungļos, Marina demonstrē lieliskas spējas kāpelēšanā pa kokiem. Sievietes ceļgali esot tā norūdīti, ka nemaz nejūtot sāpes. „Ātri vien āda uz ceļiem, elkoņiem un kājām kļuva piemērota dzīvošanai raupjajā koku mizā,” Marina stāsta.

Tā kā pērtiķi nu bija sievietes vienīgā ģimene, viņa iemācījās ar tiem arīdzan sazināties. Dažādas skaņas, sejas izteiksmes Marina mācījās no saviem jaunajiem draugiem. Barojās visi ar riekstiem un augļiem.

Marina atklāj, ka savvaļas dzīve noslēgusies pēc tam, kad mežā ieradās mednieki. „Starp tiem vīriešiem bija viena sieviete. Man viņa šķita nekaitīga un labestīga, un nolēmu pieiet, precīzāk, pierāpot viņai klāt,” bērnības notikumus atceras kundze. Bērns esot izskatījies pēc mežoņa, tomēr cilvēki viņu paņēma sev līdzi.

Meitene nepalika pie šiem cilvēkiem – tie Marinu aizveda uz bordeli Bogotas pilsētā, kur arīdzan noskaidrojies viņas vecums: visticamāk, 9 gadi. Prieka māja sacījusi, ka paturēs šo miesu, un cilvēki, apmaiņā pret meiteni, tika pie papagaiļa.

No publiskā nama Marina drīz vien aizbēga, un tad viņu pamanīja valsts sociālais dienests. Bērna saknes un mājas neesot bijis iespējams noskaidrot, tāpēc meiteni iekārtoja audžuģimenē. Šī ģimene pēc laika pārcēlās uz Lielbritāniju, kur Marina arīdzan izauga. 1977.gadā viņa apprecējās ar kādu ērģelnieku.

Tagad sieviete Mauglis savu šausminošo bērnību atceras ar smaidu. Savus bioloģiskos vecākus viņa tā arī nekad vairs nav satikusi un par saviem tuviniekiem uzskata audžuģimeni. Marina pastāvīgi saskaras ar skeptiķu viedokli, ka viss šis stāsts, uz kā balstīta viņas grāmata, ir bērna fantāzijas auglis. Neticētāji apgalvo, ka visos gadījumos, kad bērns ilgstoši dzīvojis starp dzīvniekiem, viņi ir aizmirsuši cilvēku valodu. Marina nav. Taču kāds psihoterapeits, kurš ar šo sievieti runājis, apgalvo, ka nav nekāda pamata neticēt viņas stāstam par vairāku gadu kopdzīvi ar pērtiķiem.

Video: Marina Čapmana – sieviete, kura dzīvojusi džungļos starp pērtiķiem