Veca vientuļnieka necilajā dzīvoklī atrod gleznu kolekciju miljarda vērtībā. FOTO

Notikumu aizsākums meklējams Otrā pasaules kara laikā, kad Korneliusa Gurlita tēvs Hildebrands darbojās Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partijā kā mākslas darbu pārzinis un eksporta un tirdzniecības pārstāvis. 1945.gadā šis vīrs it kā saņēmis uzdevumu atsevišķus darbus iznīcināt – tās bija vecmeistaru gleznas, kuras bija vai nu neķītras, vai divdomīgas, vai arī neiekļāvās nacisma ideoloģijā. Piemēram, atsevišķi kubisti un impresionisti tika uzskatīti par „izdzimteņiem”.

Vairums no šiem darbiem nacistu rokās nonāca, izlaupot dzīvokļus, atņemot vērtības ebreju ģimenēm, kā arī vairākas gleznas paši ebreji izmantojuši kā norēķinu apmaiņā pret iespēju aizbēgt no Vācijas.

Tiesa, šajā lietā vienīgo patiesību, visticamāk, nemaz nevar uzzināt, jo visa informācija visdrīzāk ir spekulācijas par tēmu vai sazvērestības teorijas. Vai tiešām nacisti pavēlēja  [šobrīd] miljardu eiro vērto kolekciju iznīcināt? Vai arī Hildebrands Gurlits, būdams zinošs cilvēks, šos darbus izglāba no iespējamas sadegšanas bombardēšanas liesmās? Lai nu kā, darbi turpināja savu dzīvi arī pēc nacistu laika mākslas eksperta nāves, un visus šos gadus savās mājās tos turēja viņa dēls Korneliuss.

Policija vecajam vīram uz pēdām nāca gluži cita iemesla dēļ. Proti, viņš daudzu gadu garumā izvairījies no nodokļu maksāšanas, faktiski Korneliuss Gurlits bija ilgstošs bezdarbnieks. Lai „vilktu” savu pieticīgo dzīvi un spētu nomaksāt īri par dzīvokli, kā arī uzturēt savu mazo māju, dažus lētākos darbus viņš savas dzīves laikā bija pārdevis. Visi pārējie – sarullēti, satīti, salocīti –bija sabāzti burkās un kastēs.

Kratīšana vecā kunga dzīvoklī notika 2011.gadā, taču tikai tagad policija paziņojusi par sensacionālo atradumu. Gurlits 2010.gadā brauca vilcienā no Šveices uz Vāciju, un uz robežas muitniekiem večuks šķita aizdomīgs un savāds. Vīrieti pārmeklēja un atrada pie viņa lielu daudzumu aplokšņu, kurās bija sabāzti 8000 eiro, bet Vācijā drīkst ievest 7000 eiro nedeklarētas naudas. Gurlitu neaizturēja, tomēr robežsargi informāciju par īpatnējo kungu nodeva tālāk policijai. Kā gan pie visnotaļ nabadzīga paskata opīša var būt šāda nezināmas izcelsmes nauda?

Īsā laikā tika konstatēts, ka Gurlits ir hronisks bezdarbnieks, kurš attiecīgi nesaņem pat pensiju. No kurienes viņam tādi ienākumi? – un policija devās pie viņa uz mājām. Aina, kas pavērās pensionāra dzīvoklī, bija stipri šausminoša – netīrs, aizkrāmēts dzīvoklis. Vecās pārtikas kārbās, pudelēs, burkās policija atrada vairāk nekā tūkstoti darbu: tur bija gan uz papīra zīmētas skices, gan akvareļi, gan eļļas darbi.

Meistaru darbi pie Korneliusa bija pārgājuši pēc viņa tēva Hildebranda nāves. Izmeklētāji šobrīd strādā pie tā, lai atrastu gleznu kādreizējos īpašniekus, kuriem darbi atņemti vai nozagti nacisma ideoloģijas ietvaros. Pamazām uz dzimtas vērtībām piesakās to likumīgie īpašnieki, tostarp, piemēram, skandalozā bijušā Starptautiskā Valūtas fonda Strosa-Kāna šķirtā sieva Anna Sinklēra, kuras vectēvs bija Pols Rozenbergs – mākslas kolekcionārs, kurš, bēgot no Parīzes, bija spiests pamest savu kolekciju, kad 1940.gadā Francija metās uz vienu roku ar nacistiem.

Daudzi no darbiem, kuri atrasti Gurlita īres dzīvoklī, pēdējo reizi tikuši izstādīti 1937. gadā. Karam beidzoties, Hildebrands Gurlits sacīja, ka visa kolekcija, tostarp ideoloģiski nevēlamie darbi, sadeguši bombardēšanā, tomēr tā nebija tiesa – mākslas vēsturnieks neaptveramo kultūras vērtību bija izglābis. Pats Hildebrands gāja bojā 1956.gadā autoavārijā, un visu mūžu mākslas darbus pie sevis turēja viņa dēls. Kāds liktenis gaida pensionāru Korneliusu, vēl nav zināms, taču jau tagad tiek lēsts, ka lielu daudzumu no visiem 1500 darbiem viņam nemaz nevarēs atņemt, jo tie no iepriekšējiem īpašniekiem nav nozagti, bet gan nopirkti par smieklīgi mazu naudu.