Ārzemnieki vairs nebrauc sekstūrismā uz Rīgu. Kāpēc?
Agrāk Rīga bija izreklamēta kā sekstūrisma citadele, kur daudzi ārzemnieki ieradās uzdzīvot. Pliki briti skraidīja pa Vecrīgu un čurāja pie Brīvības pieminekļa. Aktivizējās arī vietējie blēži un bandīti. Policijā krājās regulāri iesniegumi par ārvalstu tūristu apkrāpšanu, apzagšanu, aplaupīšanu, sazāļošanu un piekaušanu. Pēdējos gados situācija ir krasi mainījusies. Kas tad īsti ir noticis?
Saasinoties kriminogēnajai situācijai, 2009. gada 1. septembrī Rīgas Pašvaldības policijas sastāvā darbu sāka Tūrisma policija, kuru pārstāvēja speciāli apmācīti un svešvalodu protoši darbinieki. Rīgas Pašvaldības policijas priekšnieka vietnieks Andrejs Aronovs, kas vairākus gadus vadīja šo nodaļu, atceras, ka ideja par Tūrisma policijas izveidošanu radās, izvērtējot 2007. un 2008. gada rezultātus. “No ārvalstu vēstniecībām bijām saņēmuši ļoti daudz sūdzību par tūristu apkrāpšanu gan klubos, gan restorānos. Zinot robus likumos, negodīgi uzņēmēji izmantoja dažādas blēdīgas metodes, lai apkrāptu ārvalstu klientus. Krāpšana notika ne tikai krogos, bet arī citur. Vietā pieminēt skandalozos Rīgas taksistu braucienus no pasažieru ostas līdz Vecrīgai par 275 latiem vai arī no Bolderājas līdz Rīgas centram par 280 latiem. Tolaik no ārvalstu vēstniecībām tika saņemtas kādas 50 notas gada laikā. Visu to izvērtējot, Rīgas dome pieņēma lēmumu izveidot Tūrisma policiju. Darbs noritēja divos virzienos, viens – preventīvais un represīvais, ko veica policija, otrs – informatīvā kampaņa, ko veidoja Rīgas Tūrisma attīstības birojs Live Riga. Notika Rīgas reklamēšana ārvalstīs, turklāt Live Riga apstiprināja partnerību ar godīgajiem uzņēmējiem, kas nebija sasmērējušies tūrisma industrijā.”
Dzēriens par 300 latiem
“Tolaik krodzinieki aktīvi izmantoja robus likumos, piemēram, valsts nebija noteikusi mērvienību, kurā būtu jānorāda cenas,” stāsta Aronovs. “Populārs bija krāpšanas veids, kad krogos ārvalstniekus izklaidēja speciāli nolīgtas meitenes, kuras lūdza ārzemniekiem uzsaukt dzērienus, bet tiem, kā vēlāk izrādījās, ir kosmiska cena. Dzērienu kartē visiem dzērieniem cena bija norādīta centilitros, bet atsevišķiem dzērieniem, ko pasūtīja meitenes, cena bija norādīta pavisam sīkiem burtiņiem – mililitros. Tad arī sanāca, ka glāze Martini maksā 300 latu. Nekorekti darbojās arī citas iestādes. Piemēram, kādā picērijā vienkārša frī kartupeļu porcija maksāja 16 latus, firmas ēdiens – 90 latus. Pie atbildības šos darboņus nevarēja saukt, jo formāli viņi rīkojās atbilstoši likumam. Pie mums cenu griesti taču nav noteikti, glāzi šampanieša var pārdot arī par vairākiem tūkstošiem. Strādājot kopā ar Ekonomikas ministriju un Valsts ieņēmumu dienestu, panācām grozījumus cenu politikā. Tas nozīmēja, ka dzērieniem cenas bija jānorāda, izmantojot tikai vienu mērvienību – centilitrus vai mililitrus. Turklāt cenu kartē burtu lielums nedrīkstēja būt mazāks par trīs milimetriem. Ierosinājām arī – ja pasūtījuma summa pārsniedz 50 latus, jāprasa priekšapmaksa, tomēr tam nepiekrita Viesnīcu un restorānu asociācija, jo tas, viņuprāt, kropļotu servisa kvalitāti. Tad tika pieņemts cits nosacījums. Piemēram, ja dzēriena 50 mililitri pārsniedza 50 latus, jābūt atsevišķam informatīvam materiālam, kur skaidri norādīta šā dzēriena cena. Lai klients labi zinātu, kas cik maksā.”
Tolaik tika sākta arī plaša informatīva kampaņa un sniegta informācija vēstniecībām. “Norādījām, kam būtu vērts pievērst uzmanību, lai tūristi neiekristu negodīgu uzņēmēju lamatās. Rezultāti nebija ilgi jāgaida. 2010. un 2011. gadā, kad Tūrisma policija jau strādāja ar pilnu jaudu, netika saņemta neviena nota par krāpšanos. 2012. gadā – tikai viena nota, bet arī tad atklājās, ka krāpies pats klients. Ieviesām kārtību arī taksometru jomā. Mēs uzstājām, ka tarifiem jābūt skaidriem un nepārprotamiem. Aviokompānija airBaltic sāka informatīvu kampaņu jau lidmašīnās, piedāvājot tūristiem vaučeru sistēmu. Tika piedāvātas priekšapmaksas kartes, sadalot Rīgu un tās apkārtni trīs zonās. Lietojot šo sistēmu, taksometru vadītājiem vairs nebija iespēju krāpties. Pirms tam bija gadījumi, kad tūristus no Vecrīgas līdz viesnīcai Radisson Brīvības ielā veda caur krastmalu, Purvciemu un Pļavniekiem. Tika izmantotas arī citas viltības. Piemēram, skaitītāja displeja vieta, kur parādās komats, tika aizkrāsota ar nagu laku. Ja taksometrā iekāpa kontrolējošā dienesta pārstāvis un apsēdās blakus vadītājam, viņš no sāniem redzēja displeju ar visu komatu, bet aizmugurē sēdošie tūristi – bez komata. Viens no skandalozākajiem gadījumiem, ko mēs fiksējām, bija tūristu brauciens no pasažieru ostas līdz Vecrīgai, par kuru tika pieprasīti 275 lati. Patiesībā bija jāmaksā 2,75 lati.”
Aronovs teic, ka daudzi tūristi jau iepriekš tikuši informēti būt uzmanīgiem. “Apkrāpšanas gadījumos ieteicām saglabāt čeku un zvanīt uz mūsu kontakttālruni. Tādos gadījumos nekavējoties izbraucām un noskaidrojām situāciju. Biju lepns un gandarīts, ka mūsu tālruni bieži izmantoja arī vietējie iedzīvotāji. Viņi zvanīja nevis uz Valsts policiju, bet mums, jo zināja, ka ātri reaģēsim.”
“Mums bija dažādi priekšlikumi, kā uzlabot līmeni tūrisma jomā,” stāsta policists. “Mēs piedāvājām ideju – ja krogi strādā negodīgi un šmaucas, tiem jāatņem licence. Pagaidām pašvaldībai ir vienīgi tiesības ierosināt licences atņemšanu, ja konstatēti masveida apdraudējumi iedzīvotājiem, sabiedriskās kārtības pārkāpumi vai noziegumi. Jāatzīst gan, tas ir diezgan mazs nosacījumu klāsts. Patlaban pašvaldībai nav efektīva mehānisma, kā ieviest kārtību. Turklāt pašvaldībai nav tādu resursu, lai konstatētu noziegumus. Piemēram, Vācijā pašvaldībām ir tiesības atņemt darbības vietas licenci. Ja agrāk bija krogs, tad krogs tur vairs nedrīkst būt. Tur var ierīkot, piemēram, frizētavu, drēbju veikalu vai kaut ko citu. Ierosinājām ieviest kaut ko līdzīgu, tomēr priekšlikumu nepieņēma. Ja tagad kādam komersantam atņem licenci, viņš mierīgi var noformēt savu krogu uz kāda bezpajumtnieka vārda un turpināt savu darbību. Šī metode ir visai populāra un iecienīta.
Dublinā darbojas luksofora signālu sistēma. Ja krogs strādā bez pārkāpumiem un par to nav sūdzību, tam ir zaļās krāsas simbols. Ja tiek saņemtas sūdzības piemēram, par trokšņošanu vai kautiņiem, krogam piemēro dzelteno signālu. Tas nozīmē, ka iestāde var strādāt, bet, pārkāpumiem atkārtojoties, krogam tiks piemērots sarkanais signāls un tas tiks slēgts. Un to visu izlemj vietējā pašvaldība. Šajā ziņā Rīgas pašvaldībai iespējas ir ierobežotas. Šeit pat grūti cīnīties pret trokšņotājiem naktīs. Reizēm naktī piecas vai sešas reizes gadās doties uz vienu klubu, jo pienāk sūdzības par pārāk skaļu mūziku. Ierodamies, veicam pārrunas, un mūziku nogriež klusāk. Pēc stundas atkal tas pats. Vēlāk tiek ierosināta tiesvedība, kas ilgst gadiem. Spilgts piemērs ir klubs Dstyle, par kuru bija kaimiņu sūdzības un neskaitāmi protokoli trokšņošanas dēļ. Mēs piemērojām sodus, ko kluba pārstāvji apstrīdēja tiesā. Pirms otrās instances tiesas cietušajiem kaimiņiem tika uzdāvināti ceļojumi uz ārvalstu kūrortiem, un tiesas sēdē neieradās neviena cietusī persona. Sanāca tā, ka nevienam nav pretenziju, tikai policijai. Bet policijai nedrīkst būt pretenziju, tai jāraugās objektīvi. Ja nav cietušo, tātad – nav arī tiesvedības. Viss mūsu darbs bija kaķim zem astes.”
“No ārzemniekiem saņēmām sūdzības arī par viesnīcu servisu, bet tās bija lietas, ko varēja risināt pārrunu ceļā,” turpina Aronovs. “Toties uzradās problēmas ar kabatzagļiem. Viņiem viena no populārākajām darbošanās vietām bija gājēju tuneļi pie Centrāltirgus. Šajās vietās tūristiem zaga makus, telefonus, fotoaparātus. Sākumā kabatzagļi strādāja diezgan primitīvi un bezkaunīgi – piegāja, nozaga un mierīgi aizgāja. Viņi jutās pavisam droši un nesodīti. Kad sākām viņus tramdīt, sāka rīkoties jau smalkāk un izmantoja viltīgas kombinācijas. Piemēram, viens nozaga, padeva otram un ātri pameta notikuma vietu. Otrs devās uz kādu spēļu zāli vai krogu, kur medījumu nodeva administratoram un pazuda. Tad tuneļos ierīkojām videonovērošanas kameras un uzmanīgi sekojām kabatzagļu darbībām. Jau tuneļa galā sagaidījām cietušo un aizturējām zagli, bet cita grupa devās uz vietu, kur tika nodota nozagtā manta. Pēc tam saucām Valsts policiju un lietu nodevām viņiem. Pateicoties mūsu aktivitātei, tika aizturēta romu grupa, kas profesionāli nodarbojās ar kabatzādzībām. Cik zinu, viņus tiesāja un viņiem piemēroja cietumsodu. Notika arī laupīšanas, kad tūristiem tika atņemti fotoaparāti, telefoni, planšetdatori. Visbiežāk šādas laupīšanas notika netālu no viesnīcām. Veicām preventīvo darbu un ierīkojām videonovērošanas kameras. Sadarbībā ar Valsts policiju izdevās uzlabot situāciju.”
Aronovs stāsta, ka Rīgā jau labu laiku ir diplomātiskais klubs, kur reizi pusgadā pulcējas vēstniecību darbinieki. “Arī es tiku aicināts uz klubu, kur mēs apmainījāmies ar informāciju tūrisma jomā. Es stāstīju par iespējamajiem krāpšanas veidiem, lai vēstniecības darbinieki zinātu, par ko brīdināt savu pilsoņus. Piemēram, reizēm ārzemniekus aicināja iesaistīties dīvainos naudas darījumos. Rādīja sauju ar monētām un stāstīja, ka šādas monētas neņem pretī auto parkošanas automāts. Vai nevar samainīt? Un šie viltnieki sīknaudā deva 20 litus, bet pretī prasīja 20 latus. Interesantākais, ka šajā darījumā, ja tas tik tiešām notika, nebija krāpšanas sastāva, jo tas bija labprātīgs valūtas darījums. Protams, šādiem gadījumiem pievērsām pastiprinātu uzmanību. Ja tādus fiksējām videokamerās vai arī par tiem mums ziņoja, devāmies uz notikumu vietu un veicām pārrunas. Noskaidrojām personas un piefiksējām datus. Parasti ir tā – ja cilvēks zina, ka policija viņu ir piefiksējusi, viņam zūd vēlme darīt kaut ko pretlikumīgu.”
Policists stāsta, ka viņi palīdzējuši atklāt apdrošināšanas krāpšanas mēģinājumus ārvalstīs. “Viss sākās ar to, ka saņēmām pieprasījumu no kādas ārvalstu apdrošināšanas kompānijas ar lūgumu apstiprināt, vai Rīgā noteiktā laikā fiksēts gadījums, kad personai nozagts dārgs fotoaparāts un dārgs telefons, viens no pēdējiem modeļiem. Atbildējām, ka – jā, tāds gadījums fiksēts, arī Valsts policija to apstiprināja. Pēc nedēļas pienāca vēl viens pieprasījums, tur pat modeļi neatšķīrās. Pēc nedēļas – vēl viens. Ziņojām apdrošināšanas kompānijai, ka tā jau ir sistēma, turklāt pēdējie divi gadījumi nav fiksēti. Apdrošināšanas kompānija piesaistīja policiju, un Lielbritānijā tika veikti krāpnieku aresti.
Sadarbojāmies arī ar ASV Federālās izmeklēšanas biroju. Pateicoties mūsu sniegtajai informācijai, Floridā izdevās atklāt vērienīgu krāpniecības ķēdi. Izmeklēšanas gaitā atklāja 43 krāpšanas epizodes. Floridas krogos tika apkrāpti klienti tieši tāpat kā Rīgā. Pie klientiem piesēdās meitenes un lūdza nopirkt dzeramos, kas, vēlāk izrādījās, maksāja vairākus tūkstošus. Noskaidrojās, kas tās bija Latvijas meitenes, kuras darbojās arī Floridā. Mēs jau agrāk novērojām, ka viņas rotē starp Rīgu, Viļņu, Tallinu, Krakovu un citām Eiropas pilsētām. Kad viņas pieprasīja darba vīzas uz konkrēto Amerikas štatu, FIB lūdza mums informāciju, to arī sniedzām, un tad arī atklājās negodīgā uzņēmējdarbība Floridas restorānos.”
Agrāk ne mazums pārkāpumu Rīgā veica arī paši ārvalstu tūristi. Pirms gadiem sešiem Latvijas mediji ik pa laikam vēstīja, ka ārzemnieku ālēšanās Vecrīgā kļūst arvien skaļāka un satraucošāka. Parasti ālēšanās notika pamatīgā reibumā, ko bieži vien pavadīja izģērbšanās, trakulīgas dejas, bļaustīšanās un skraidīšana apkārt. Reiz četri Lielbritānijas pilsoņi izģērbās kaili pat ziemas salā un kāpa mugurā kādam koka zirgam, lai pozētu fotogrāfam. Tomēr pats skandalozākais notikums tika fiksēts 2008. gada vasarā, kad iereibuši britu tūristi piekāva pašvaldības policistu. Incidents sākās brīdī, kad Līvu laukumā pie policijas informatīvā mikroautobusa pienāca kāds no tuvējā kluba apmeklētājiem un lūdza palīdzību, jo izklaides vietā bija izcēlušās nesaskaņas starp ārzemniekiem un pārējiem apmeklētājiem. Lai atrisinātu ķildu un noskaidrotu notikušā apstākļus, policists lūdza ārzemniekus iznākt ārā no kluba. Iznākuši no kluba, ārzemnieki uzbruka policistam un sāka viņu sist. Incidenta laikā policistam izdevās vienam uzbrucējam uzlikt roku dzelžus. Pēc incidenta aizturētais Lielbritānijas pilsonis, kā arī liecinieki tika nogādāti Valsts policijā. Toreiz Rīgas mērs Jānis Birks pauda sašutumu, ka britu tūristi ir pārkāpuši jebkādas robežas. “Ir satraucoši, ka arvien vairāk ir faktu, kad ārvalstu pilsoņi, ignorējot jebkādas cilvēciskās normas un noteikumus, nerespektē noteikumus un necienīgi izturas pret apkārtējiem. Tādēļ es vēlos noskaidrot policijas viedokli par notikušo, kā arī dzirdēt iespējamos risinājumus,” uzsvēra Birks. Turklāt viņš pauda izbrīnu par tiesneša lēmumu atbrīvot aizturētos britu tūristus, ja likums nosaka, ka par uzbrukumu varas pārstāvim var tikt piespriests nopietns cietumsods. Viņš norādīja, ka turpmāk policistiem vajadzētu bargāk vērsties pret iereibušām personām, turklāt pēdējie notikumi rāda, ka šo jautājumu nepieciešams pārrunāt arī ar vēstniecībām un lūgt, lai tās informē savus pilsoņus ne vien par iespējām atpūsties Rīgā, bet arī par pienākumu ievērot Latvijas valsts likumus.
Agrāk gandrīz vai par ikdienu kļuva iereibušu ārzemnieku čurāšana pie Brīvības pieminekļa. Andrejs Aronovs stāsta: “Kad runājam ar Skotlenjarda pārstāvjiem, viņi mums atklāja, ka Anglijā jaunieši pat slēguši derības, vai izdosies apčurāt Brīvības pieminekli un aizmukt no policistiem. Jaunietis skaitījās uzvarējis, ja izdarīja trīs lietas – apčurāja pieminekli, viņu nofotografēja draugi, un viņš izspruka no atbildības. Derību likmes bija līdz pat 5000 mārciņām. Lai novērstu šādas izdarības, sadarbībā ar ārvalstu vēstniecībām sākām informatīvu kampaņu ārvalstu medijos, it sevišķi Lielbritānijā. Rezultāti ir acīm redzami – pēdējo trīs gadu laikā nav fiksēts neviens gadījums, kad Lielbritānijas pilsonis būtu čurājis pie Brīvības pieminekļa. Reizēm gan gadījies aizturēt citu valstu pārstāvjus, bet tie ir bijuši reti gadījumi. Kad BBC veidoja reportāžu par Latviju un Rīgu, viņi tajā iekļāva interviju ar mani pie Brīvības pieminekļa, kur es stāstīju angļiem, kas ir Brīvības piemineklis un kāpēc mēs tik jūtīgi reaģējam uz mēģinājumiem to apgānīt. Es jautāju, kā reaģētu angļi, ja Latvijas iedzīvotāji, kuru Lielbritānijā ir ne mazums, katru vakaru dotos apčurāt Bakingemas pili vai Nelsona monumentu. Interviju parādīja Lielbritānijas TV kanālos, kā arī vēlāk ievietoja internetā. Mans salīdzinājums laikam izrādījās ļoti veiksmīgs, angļi vairs neraujas čurāt pie Brīvības pieminekļa.”
“Kopš darbojas Tūrisma policija, tūristu profils ir jūtami mainījies,” spriež Aronovs. “Agrāk bija daudz jauniešu, kas te ieradās izklaidēties un svinēt vecpuišu ballītes. Netrūka arī sekstūristu. Ja pirms pieciem vai septiņiem gadiem interneta meklētājos ievadīja vārdu Riga, tur izmeta linkus ar visādām izklaides vietām, krogiem, striptīzbāriem un masāžas saloniem. Vēlāk Live Riga apzināti sāka izvērst reklāmas kampaņu un panāca, ka interneta meklētājos parādās informācija par Latvijas kultūru un vēsturi. Jau 2011. gadā Rīgā parādījās tūristi no Āzijas. 2012. gadā viņu bija jau daudz vairāk. Tagad tā ir ierasta aina, ka pa Rīgu staigā japāņu un ķīniešu tūristu grupas. Secinājums ir viens – esam pietiekami labi izreklamēti. Turklāt tie ir tūristi, kas brauc nevis dzert un izklaidēties, bet gan kaut ko apskatīt. Rīgā tūristu publika kļuvusi daudz solīdāka un inteliģentāka. Viņu ceļojumu mērķis ir pavisam cits. Tagad gadās dzirdēt pavisam citas sūdzības, daži pauž neapmierinātību, ka, lūk, Rīgā sekss vairs nav tik brīvi pieejams kā agrāk.”
Aronovs ar humoru atceras situāciju ar diviem neapmierinātiem itāļiem. “Viņiem kāds bija iestāstījis, ka visos Rīgas masāžas salonos sniedz seksuālus pakalpojumus. Ierodoties Rīgā un staigājot pa vecpilsētas ielām, itāļi atrada masāžas salonu un cerīgi devās iekšā. Izrādījās, tas bija īsts masāžas salons, kas sniedza ārstnieciskus pakalpojumus. Seksa vietā viņi dabūja profesionālu masāžu, un tika aicināti iegriezties vēl. Viņi bija tik ļoti sašutuši, ka izsauca Tūrisma policiju. Viņi sūdzējās, ka nav dabūjuši seksu. Kāds cits kuriozs gadījās ārzemniekam, kas centās nolīgt prostitūtu. Viņa paņēma naudu, bet atteicās sniegt pakalpojumus. Tad ārzemnieks meiteni aizturēja un izsauca Tūrisma policiju. Tika pieprasīts, lai mēs piespiežam meiteni sniegt viņam seksuālus pakalpojumus.”
Policists teic, ka zina Rīgā kādu viesnīcu, kas vēl joprojām organizē sekstūres. “Kamēr viņi to dara, nepārkāpjot likumu, policijai nav iemesla iejaukties. Interesanti, ka šī viesnīca, sevi reklamējot, piemin arī mūs. Viņi uzsver, ka savas pastāvēšanas laikā viņi nekad nav nonākuši Tūrisma policijas redzeslokā. To viņi pasniedz kā tādu kvalitātes zīmolu.”
Jautāts, vai ir bijušas problēmas ar iereibušiem NATO karavīriem, kā tas šovasar atgadījies Ventspilī, policists atbild noliedzoši. “Protams, ārvalstu karavīri tika manīti ne tikai mācībās, bet arī izklaidējamies Vecrīgas krogos, taču nekādi pārkāpumi netika fiksēti.” Aronovs piebilst, ka kādā ASV žurnālā 2012. gadā veikts pētījums un izdarīts secinājums, ka Rīga ir otra drošākā pasaules galvaspilsēta tūristiem. “Amerikāņu apskatnieki atzina, ka Rīga ir sešas reizes drošāka par Vašingtonu un deviņas reizes drošāka par Ņujorku. Protams, bija patīkami redzēt Rīgu otrajā pozīcijā. Tas nozīmē, ka mūsu darbs nav bijis velts.”
