Pēters Putniņš par finanšu situāciju, vīziju un vajadzīgajiem uzlabojumiem Latvijas valsts mežos

Kā vērtējat pagājušā gada finanšu rezultātus? Kas bija būtiskākās tendences un notikumi, kas ietekmēja pagājušā gada sniegumu?

Jāsāk ar to, ka situācija aizpagājušā gada beigās bija diezgan neskaidra, un līdz ar to bija arī diezgan lielas bažas par 2024. gadu. Cenu kritums atkarībā no kokmateriālu sortimenta bija ap 10-20%, bet kopumā cenas bija labas. Bija redzams, ka klienti cīnās tirgos, un no tā, cik labi viņi spēj realizēt savu preci, atkarīgi arī mūsu izsoļu rezultāti. Kopumā bija labi, turklāt mums pagājušajā gadā izdevās arī nedaudz pieaudzēt mežizstrādes apjomus. No valsts puses mums ir noteikti maksimālie ciršanas griesti piecu gadu periodā, un pagājušajā gadā mēs sasniedzām 7,7 miljonus realizējamo kubikmetru. Tā bija laba iespēja, apstākļi sakrita veiksmīgi, laikapstākļi bija labi, vasara bija sausa un gara, līdz ar to tas arī atspoguļojās realizētajos kubikmetros. Tas mums palīdzēja.

Faktiski mēs izpildījām visu to, ko akcionārs sagaidīja, un arī izmaksāsim plānotās dividendes. Apgrozījums bija labs, attiecīgi arī peļņa bija laba. Jāsaka, ka pēdējie trīs gadi, neskatoties uz visādiem sarežģījumiem, ir bijuši labākie uzņēmuma vēsturē.

Kāds izskatās šis gads, arī ņemot vērā aktivitātes, kas notiek saistībā ar ASV noteiktajiem tarifiem? Iespējams, tas jūs tiešā veidā neietekmē, bet tirgu kopumā tomēr var ietekmēt.

Arī mūs tas ietekmē, jo nedzīvojam kaut kur nodalīti. Ir divi apstākļi. Viens ir eksporta plūsma uz ASV - mums ir klienti, kas ASV realizē gan zāģmateriālus, gan plātnes, gan citu eksporta produkciju. Ja viņiem eksports kļūs apgrūtināts, būs jāmeklē citi tirgi. Ja tas neizdosies, būs pārprodukcija vai cenu samazinājums. Otrs apstāklis - arī citām valstīm, kuras cietīs no ASV tarifiem, būs jāmeklē jauni tirgi. Tad visi metīsies vienā virzienā, un cenas, protams, kritīs. Tomēr vēl ir jāpagaida, jo skaidrības par tarifiem un uz kādu sortimentu tie attieksies nav. Skaidrs, ka, ja jebkuras barjeras kavē tirdzniecību, un beigās jau cietējs vienmēr ir patērētājs.

Vai ar saviem sadarbības partneriem jau esat runājuši, kur viņi redz potenciālus aizstājējtirgus?

Mēs runājam visu laiku, bet pagaidām sarunas ir vairāk vispārīgas. Es domāju, ka uz vasaru, varbūt uz rudeni jau situācija būs skaidrāka. Tad arī redzēsim, kā jaunais tarifu režīms būs nostabilizējies, un tad skatīsimies tālāk. Protams, papildus tam vēl ir citi aspekti. Mēs esam arī sankciju režīmā, un, ja sankciju režīmā kaut kas mainās, tas arī var tieši ietekmēt koksnes tirgu. Jāatceras, ka pirms sankciju perioda situācija bija pilnīgi citādāka. Tirgū ir daudz dažādu slāņu. Bet pagaidām mēs plānojam pamatscenārijus, balstoties uz normālu tirgus situāciju, jo visu paredzēt nav iespējams.

Vai šogad plānojat apgrozījuma kāpumu?

Apgrozījums ir tiešā korelācijā ar mūsu iespējām saražot koksnes produkciju, ko piedāvājam tirgū. Šajā ziņā nav plānoti nekādi kāpumi, tādēļ ir skaidrs, ka, ja nekas nemainās, apgrozījums šogad būs nedaudz zemāks. To var mainīt tikai cenu celšanās, bet pagaidām tam nav pamata. Arī plānotais mežu izstrādes apjoms šogad būs nedaudz mazāks.

Tomēr jāskatās, kas notiks ar sanitārajām cirtēm, jo mizgraužu invāzija egļu mežos vēl nav beigusies. Bija ziņas no meža zinātniekiem, ka jau pēc pirmajām pavasara siltajām dienām pirmie mizgrauži bija izlidojuši. Kad atkal kļūs silts, tad redzēsim, kā situācija attīstīsies. Pēc pirmā viļņa būs redzams, cik daudz egļu nāksies izcirst sanitārajās cirtēs, protams, ka tas var ietekmēt apjomus.

Strādājam arī ar šķeldu jeb enerģētisko koksni, šajā ziņā mums ir eksporta plāni. Kad iepriekš valstī bija enerģētiskā krīze, bija augsts pieprasījums pēc kurināmās šķeldas, tomēr, krīzei beidzoties, strauji nokritās arī pieprasījums vietējā tirgū. Mēs centāmies virzīt domāšanu, ka klientiem būtu izdevīgi būt neatkarīgiem un izmantot savus kurināmā resursus, taču atsaucība nebija īpaši liela. Tāpēc mēs pārslēdzāmies uz eksportu, jo Rietumeiropā pieprasījums ir. Mūsu enerģētiskā koksne ir arī sertificēta, kas uzreiz maina situāciju, un tā tiek uzskatīta par atjaunojamu resursu. Skandināvijas un Ziemeļrietumeiropas katlumājām tas ir ļoti svarīgi, un mēs šajos tirgos slēdzam līgumus. Svarīgi, lai vietējais tirgus saprot, ka mēs visus šos līgumus nevarēsim apvienot ar vietējo pieprasījumu, ja tas strauji pieaugs. Tādēļ ir jābrīdina, ka, ja būs kāda "viļņošanās", prioritāte būs ārvalstu klientiem, ar kuriem mums ir noslēgti līgumi, un mēs pildīsim saistības. Mēs izdarījām visu, ko varējām, bet izvēle ir katra paša rokās. Turpināsim strādāt pie tā, lai ciršanas atliekām dotu komerciālu vērtību. Gribam iet Japānas ceļu - izmantot visu, kas mežā ir izaudzēts. Tā mēs arī ģenerējam peļņu. Šādos apstākļos valstij katrs cents ir svarīgs, tāpēc mēs cenšamies visu izmantot maksimāli efektīvi.

Mums ir arī pavadošie biznesi, piemēram, zemes dzīļu apsaimniekošana. Tas veido nelielu daļu no kopējiem ieņēmumiem, bet arī tas ir daļa no zemes apsaimniekošanas mērķa. Arī šajā virzienā aktivitātes notiek, lai tirgū piedāvātu visus mūsu minerālos produktus - smilti, granti, šķembas.

Šobrīd valdībai ir ļoti ambiciozi plāni palielināt budžeta izdevumus. Turklāt, piemēram, ASV tarifu dēļ situācija tirgū ir diezgan neprognozējama. Vai jums ir pārliecība, ka būsiet spējīgi gūt tik lielu peļņu, lai izmaksātu budžetā plānotās dividendes? Vai arī var notikt citādi, un tad, iespējams, būs nepieciešamas sarunas ar akcionāriem par to, ka daļu līdzekļu jāatstāj uzņēmumā?

Šādas sarunas mums bija jau pagājušajā gadā. Pagaidām mēs spējam līdzsvarot uzņēmuma attīstībai nepieciešamās investīcijas un akcionāra gaidas pēc dividendēm. Šajā ziņā valsts kā īpašnieks atšķiras no privātuzņēmuma, jo neto dividendes, nodokļi nonāk atpakaļ pie valsts vai pašvaldībām, kas ir ieguvēji. Tādēļ mūsu gadījumā mēs varam skatīties uz bruto rezultātu, ko valsts iegūst, - pēdējos gados tie ir 150-160 miljoni eiro. Tādi rezultāti iepriekš nav bijuši, un tie sasniegti, pateicoties efektivizācijai un salīdzinoši labām globālajām cenām tirgū. Īstermiņā un vidējā termiņā mums ir noteikts konkrēts uzdevums un summas, par ko esam jau ziņojuši Finanšu ministrijai. Pagājušajā gadā šo uzdevumu izpildījām, un, ja nebūs būtisku satricinājumu, izpildīsim arī šogad. Tālāko gan mūsdienās nav iespējams prognozēt.

Investīciju mehāniska samazināšana nav laba pieeja, jo tās ir mūsu nākotnes pamats. Arī mēs paši pārskatām savu pieeju. LVM apsaimnieko plašas teritorijas, un lielākās diskusijas līdz šim ir bijušas par meža ceļiem. Tieši meža ceļu segmentā ir vislielākais investīciju kritums, jo salīdzinoši daudz izdevās uzbūvēt iepriekšējos gados. Tagad ir drīzāk jāpārorientējas uz ceļu uzturēšanu, jo ceļu tīkls ir plašs, bet jebkurš ceļš ir regulāri jākopj un jāuztur labā kārtībā. A klases ceļi ir jāuztur lietošanai visu gadu. Ir tikai dažas nedēļas, kad tie nav pieejami, bet kopumā - ceļiem jābūt izbraucamiem visu gadu. Tāpēc, iespējams, šobrīd vēl nē, bet pēc pieciem gadiem arvien vairāk līdzekļu tiks novirzīti, lai segtu ceļu amortizācijas izmaksas un novērstu nolietojumu.

Otra svarīga tēma ir meža meliorācijas sistēmas. Jāsaka godīgi, ka Latvijā kopumā kapitālajā būvniecībā meliorācijas jomā jau sen nav darīts pietiekami. Pārsvarā tiek atjaunotas vecās, vēl pirmskara vai padomju laikā veidotās meža meliorācijas sistēmas, bet mēs vēlamies īstenot jaunus, lielākus projektus, lai regulētu hidroloģisko režīmu mitrajās teritorijās. Te nav ne Itālija, ne Francija, Latvijas augsne ir ļoti mitra, Latvijā nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanu. Rezultātā vairāk nekā puse teritorijas ir grūti pieejama. Bet arī tur ir jāapsaimnieko mežs, un ne tikai jāizstrādā, bet tieši jākopj. Lai varētu iestādīt mežu un nodrošinātu, ka tas tur aug, nevis noslīkst, ir vajadzīgs atbilstošs hidroloģiskais režīms.

Šajā ziņā ļoti svarīgi ir mazināt birokrātiju. Pašlaik mēs esam iesnieguši Zemkopības ministrijā lielu dokumentu apjomu ar konkrēti izstrādātiem priekšlikumiem. Ne tikai sūdzības par to, ko nevar izdarīt, bet arī, kādi normatīvie akti būtu jāmaina, lai mēs šos projektus varētu reāli īstenot. Pašlaik procedūras, piemēram, ietekmes uz vidi novērtējumam, ir tik sarežģītas un laikietilpīgas, ka praksē tās nav īstenojamas. Mēs, protams, neiebilstam pret vides izvērtējumiem, bet jābūt sistēmai, kurā tos iespējams veikt normālā laika periodā. Tāpēc mēs esam uzsākuši eksperimentālus projektus, lai redzētu, kur ir problēmas. Šādus mēroga meliorācijas projektus nav īstenojis neviens kopš padomju laikiem, bet mēs vēlamies to atsākt.

Zemkopības ministrs ir apņēmies atbalstīt šo virzienu, un mēs ceram, ka ar valdības atbalstu virzīsimies uz priekšu. Esam sākuši trīs projektus, viens ir lielāks un divi mazāki, un tie būs ļoti svarīgi nākotnē. Tāpēc ir būtiski, ka investīcijas projektiem, ko esam iesākuši, tiek saglabātas.

Investīcijām kopumā mēs gadā novirzām ap 60 miljoniem eiro, tai skaitā IT, zinātnei, kā arī ieguldījumiem infrastruktūrā. Šīs investīcijas būtu jāsaglabā, jo pretējā gadījumā mēs sev "nogriežam" nākotni.

Cik būtu nepieciešams ieguldīt meliorācijas sistēmās nākamajos gados? Vai jums ir šādas aplēses?

Pašlaik budžetā ir paredzēti apmēram 8 miljoni eiro. Bet tas ir tajā fāzē, kurā mēs šobrīd atrodamies. Kad pienāks brīdis kapitālieguldījumiem, es domāju, ka tad mēs varētu ieguldīt apmēram 20 miljonus eiro gadā, varbūt pat nedaudz vairāk. Tas atkarīgs no tā, cik lielā mērā spēsim pārvarēt birokrātiskos šķēršļus. Platību, kuras būtu jāuzlabo, ir ļoti daudz.

Vai meliorācijas projektos nebūs problēmu arī ar vides organizācijām, kuras teiks, ka tādā veidā tiek iznīcināti dabiskie mitrāji?

Tāpēc jau es arī pieminēju ietekmes uz vidi novērtējumu, tas ir galvenais jautājums. Turklāt vēl tehniskajos noteikumos parādās nosacījumi, kas attiecas uz katru floras vai faunas sugu vai pat pasugu. Par katru ir jāizstrādā eksperta slēdziens. Tas viss ir ļoti smagnēji. Mums tomēr būtu jāatdala saimnieciskās platības no aizsargājamām. Saimnieciskajām platībām ir jāļauj dzīvot sava saimnieciskā dzīve, savukārt aizsargājamām - jādod juridiskais statuss, kur tad ir atbilstoša apsaimniekošana. Šobrīd problēma ir tāda, ka daudzām teritorijām nav juridiski noteikta aizsardzības statusa, bet viss tiek uzskatītas gandrīz kā rezervāta teritorijas. Valdībai ir jāizšķiras - vai nu mēs visu saimniecisko darbību sabremzējam un izbeidzam, vai tomēr saprotam, ka nauda ir jāpelna, tautai ir jābūt paēdušai, ir cilvēkiem jādod darbs. Mēs dabu aizsargājam arī šajās teritorijās, tomēr ir jābūt robežšķirtnei, kur ir saimnieciskie meži un kur ir platības, kas pakļautas lielākai aizsardzībai. Mēs ceram, ka uzvarēs veselais saprāts un visa valsts par rezervātu nepārvērtīsies.

Kādus mežizstrādes un meža atjaunošanas darbu apjomus LVM šogad plāno veikt?

Mežus mēs atjaunojam labā tempā. Pēdējos gados ir bijusi augšupejoša tendence - vidēji atjaunojam ap 18 līdz 19 tūkstošiem hektāru gadā. Šogad plānojam iestādīt ap 30 miljoniem jaunu koku, tas ir ieguldījums mūsu valsts nākotnē. Atjaunošana notiek dažādos veidos, gan stādot, gan sējot, dažviet notiek arī dabiska atjaunošanās. Mežu atjaunošanā pieeja mums ir ļoti skaidra - saskaņā ar likumu katrs izstrādātais mežs ir jāatjauno. Tāpat ir jārūpējas par meža krājas pieaugumu ilgtermiņā. No pieauguma mežā mēs paņemam mazāk, nekā tas pieaug - starpība ir apmēram miljons kubikmetru. Līdz ar to visu laiku rodas pozitīvs bilances pieaugums.

Pagājušajā gadā mums bija iespēja iepazīties ar eksperimentālo meža stādīšanas tehnikas mašīnu, ko atveda no Zviedrijas. Vairāku dienu laikā ar nozares pārstāvjiem varējām to apskatīt. Šobrīd šo tehniku gan vairāk izmanto citos pasaules reģionos plantāciju stādīšanai, bet to var pielāgot mūsu apstākļiem. Tādējādi tiek samazināts nepieciešamais cilvēku darba apjoms. Ir arī citi instrumenti, kurus cenšamies ieviest mežu stādīšanā, un šis ir virziens, kurā, iespējams, vajadzētu vairāk investēt. Ir dažādi eksperimentāli projekti, un būtu labi, ja valsts uzņēmumi kopā ar privātajiem varētu piedalīties un ieguldīt zinātniskajā attīstībā un piedalīties tehnikas progresa veicināšanā. Mums ir labi sakari un iestrādnes ar Skandināvijas valstīm. Būtu ļoti labi, ja mēs kā valsts uzņēmums būtu tiesīgi kaut kādas investīcijas atvēlēt, lai piedalītos šāda mēroga eksperimentālajos projektos.

Vai ar Zemkopības ministriju kā akcionāru esat runājuši, ka būtu jāļauj šāda veida investīcijas?

Runājam, bet līdz diskusijai un nepieciešamajiem likuma grozījumiem netiekam. Runāšana ar dažādām institūcijām notiek daudz, bet tā arī viss paliek tikai sarunu līmenī. Piemēram, jautājumā par ciršanas vecumu bērziem un eglēm - viss jau ir izanalizēts un skaidrs, tādēļ ir jāsagatavo attiecīgais normatīvais regulējums un ir jāceļ rokas un jābalso, lai ir iespēja strādāt. Mēs esam vienīgie Baltijā, kas vēl aizvien ir padomju normatīvu gūstā. Egle būtu zāģējama jau 40-50 gados, tas ir vecums, kad kokam vēl ir pietiekama vitalitāte un dabiskā aizsardzība pret mizgrauzi. Arī diametrs atbilst saimnieciskajām vajadzībām, un zāģētavās ir pieprasītākais lielums. Tā vietā šo koku nevis zāģējam 40-45 gadus vecu, bet vēl 40 gadus turam, lai mizgrauzim ir iespēja šo koku nobeigt. Līdz 80 gadiem daudzi koki vidū jau ir iztrupējuši un nevienam nav vajadzīgi. Ar bērzu ir līdzīgi - arī tas ir zāģējams ap 40-50 gadiem, nevis jāgaida 70 gadus.

Šajā jautājumā viss ir izrunāts, viss skaidrs, ir zinātniskais pamatojums, bet nekas netiek darīts, lai pieņemtu lēmumus. Mežiem ir jābūt apsaimniekotiem, tā ir normāla, racionāla mežsaimniecība, kādu redzam Zviedrijā un Somijā. Nav jēgas mākslīgi novecināt mežus, ja runa nav par aizsargājamām teritorijām. Saimnieciskās teritorijās ir jānodrošina ciršanas un atjaunošanas aprite. Ir daudz piemēru, kur meži, kas iestādīti padomju laikos, ir kļuvuši mazproduktīvi, cietuši no mizgraužiem, pārblīvēti, neatbilstoši prasībām. Tos būtu jānovāc un jāiestāda jauni, kvalitatīvi stādījumi. Mēs neizmantojam esošās iespējas birokrātiskā sloga un nepamatoto ierobežojumu dēļ, kas nāk vēl no padomju laikiem. Mēs paši kaitējam savai tautsaimniecībai.

Latvijā sāpīgs jautājums mežizstrādes nozarei ir arī ceļu infrastruktūra visā valstī. Tas ir Latvijas konkurētspējas jautājums. Mēs regulāri braucam uz Skandināviju, kur redzam, cik daudz labāk viņiem šie jautājumi ir sakārtoti. Redzam, kas Latvijā notiek pavasarī - uz katra otrā ceļa ir masas ierobežojumi. Mēs Latvijā ar lielām grūtībām un speciālo atļauju varam pārvadāt 52 tonnas, bet Zviedrijā - 60, kravas sasniedz pat 100 tonnas. Mums vienkārši jāatzīst, ka mēs hroniski atpaliekam un varam tikai ar skaudību skatīties uz skandināviem. Skandināvijā valsts un pašvaldību ceļi spēj izturēt šādas slodzes, jo tie ir atbilstoši būvēti.

Tehnikas ziņā arī mūsu uzņēmēji pērk arvien modernākas, smagākas mašīnas. Bet, ja ceļi netiks pielāgoti, šīs mašīnas šeit nevarēs izmantot pilnvērtīgi. Tas pats attiecas uz mežsaimniecību, tirgū vairs nav pieejama tikai mazjaudas tehnika kopšanai, bet dominē liela izmēra tehnika, kas ir saprātīgi, jo meži tiek apsaimniekoti saimnieciski.

Vēl lielāka problēma ir tiltu saimniecība Latvijā. Lielākā daļa tiltu būvēti 60.gados vai nedaudz vēlāk, bieži ar militāru pieeju, kurā bija ietvertas zināmas drošības rezerves, kas tagad ir labi. Bet arī šie tilti tuvojas savam kalpošanas laika beigām. Mēs redzam, ka arvien vairāk tiltu saņem masas ierobežojumus un šie vairs nav sezonāli ierobežojumi, tie ir pastāvīgi. Tas graujoši ietekmē pašizmaksu - ja ieplānots 8 km ceļš, bet jābrauc 80 km apkārt, tas ir ļoti dārgi. Klients maksā vairāk, un produkts kļūst nekonkurētspējīgs. Ir skaidrs, ka jau tagad šos tiltus būtu jāsāk pārbūvēt, bet nekas tāds nenotiek. Ja nekas netiks darīts steidzami, tad šī infrastruktūra uz mums atstās graujošu iespaidu.

Kāda ir šā brīža situācija ar meža zemju iznomāšanu atjaunojamās enerģijas projektiem?

Kopš stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi, mums ir bijušas dažas izsoles. Mūsu galvenais uzdevums bija noteikt teritorijas, kas piemērotas izpētei bez vairuma spēkā esošiem aprobežojumiem, un nodot tās izsolēm. Šobrīd esam noslēguši vairākus desmitus līgumu no iepriekšējiem izsoļu posmiem. Uzņēmēji patlaban veic ietekmes uz vidi novērtējumus, kas ir pirmais posms pirms projektēšanas un būvniecības. Kad atkal būs pietiekami daudz ieinteresēto uzņēmumu, mēs piedāvāsim viņu pieprasītās izpētei piemērotās teritorijas. Protams, ir svarīgi arī praktiskie aspekti, piemēram, pieejamība pa ceļiem un iespējas nodrošināt būvniecību. No attīstītāju puses tiek veikti vēja mērījumi, lai noteiktu, kuras vietas ir piemērotākas. Mūsu uzdevums ir piedāvāt publiskā izsolē izpētei piemērotās teritorijas un nodrošināt šo procesu. Tālākais jau ir uzņēmumu ziņā, cik šādi projekti ir rentabli, kādas šajā ziņā ir globālās tendences utt.

Ir dzirdēts, ka valsts uzņēmumam "Latvijas vēja parki" ir priekšrocības šajos procesos, salīdzinot ar privātajiem.

Viņiem ir īpašs statuss Ministru kabineta noteikumos, kas nosaka kārtību, tostarp arī to, kā tiek sadalītas iespējas. Mēs izpildām šo noteikumu prasības. Jāpiebilst, ka valdība lēma par aptuveni 10% no tobrīd potenciāli pieejamām izpētes platībām valsts mežos.

Ir arī citi uzņēmumi bez "Latvijas vēja parkiem"?

Jā, pārējie ir privātie uzņēmumi. Mēs neiejaucamies viņu attiecībās vai domstarpībās - mūsu uzdevums ir nodrošināt zemes pieejamību atbilstoši valdības noteiktajam uzdevumam.

Cik daudz mežu plānots izstrādāt šogad un cik lielās teritorijās? Kāda ir aktivitāte konkursos?

Pašlaik viss rit diezgan labi. Mums ir izveidota sistēma, kurā mežizstrādes darbi tiek izsolīti. Ir tā sauktais "lielais portfelis", bet paralēli tam strādājam arī elastīgi - darbus sadalām mazākās daļās. Šobrīd piedāvājums ir labs, pat ar pieaugošu tendenci. Tā ir augsti konkurējoša niša, kurā mēs esam pilnībā atkarīgi no globālā tirgus. Mazie uzņēmēji, piemēram, tādi, kam ir viens vai divi harvesteri, iespējams, nav tik starptautiski aktīvi, taču lielajiem uzņēmumiem ar lieliem tehnikas parkiem ir pavisam cita situācija. Ja šie uzņēmumi nesaņem pasūtījumus no mums, meža īpašnieku kooperatīviem vai no lielajiem privātajiem mežu īpašniekiem Latvijā, viņi vienkārši dodas strādāt citur - piemēram, uz Skandināviju. Tas nozīmē, ka mēs visi būtībā darbojamies vienā tirgū. Tehnika bieži vien tiek pārvietota ar kuģiem - šodien Skandināvijā, rīt atkal atpakaļ Latvijā. Mēs konkurējam par darba resursiem.

Pozitīvi ir tas, ka mežizstrādes jaudas vienmēr ir, tikai pastāv jautājums, cik par to ir jāmaksā, jo nekāda zemo izmaksu teritorija Latvija nav. Resursi ir, tikai jāspēj tie apmaksāt.

Attiecībā uz plānotajiem apjomiem šogad paredzam mežizstrādes apjomu galvenajā cirtē piecu miljonu kubikmetru apmērā. Pārējos ciršu veidos ir nedaudz vairāk kā divi miljoni kubikmetru. Tātad kopumā rēķināmies ar septiņiem miljoniem kubikmetru.

Vai LVM plāno piedalīties zemkopības ministra ieteiktā fonda izveidē, lai "Sodra" mežus iegūtu Latvijas īpašumā? Jums tāda nauda ir? [pēc intervijas zemkopības ministrs Armands Krauze jau paziņoja, ka Latvija vairs nevar iesniegt piedāvājumus "Sodra" piederošo Latvijas mežu atpirkšanu, jo uzņēmums atteicies pagarināt piedāvājumu iesniegšanas termiņu. – red.]

Nav, tur jau tā lieta. Mēs skatījāmies, vērtējām piedāvājumu, kas parādījās tirgū, bet tas "kumoss" ir ļoti liels, un to var pacelt tikai valsts vai atbilstoši strukturēts privātā kapitāla piesaistes projekts. Mums kā uzņēmumam ne tuvu tam nav resursu. Varbūt rodas iespaids, ka LVM ir apslēpta naudas lāde, bet tā nav, mums šādu uzkrājumu nav. Mums ir izdevumi, investīcijas, un pārējais tiek dalīts valstij dividendēs. Ja grib īstenot tādu pirkumu par šādām summām, tad tas iespējams tikai ar valsts līdzekļiem, un tad ir jautājums - kurš ir tas pircējs? Vai tas ir caur ministriju vai kā citādi - tas jau ir tehnisks jautājums, bet naudai jābūt no valsts budžeta. LVM šādu pirkumu īstenot nevar. Mēs šo jautājumu izvērtējām, sapratām, ka LVM šādu iespēju nav, esam par to arī ziņojuši valdībai. Ja valdība lemj par šādu pirkumu, tas būtu apsveicami, bet mums jārēķinās ar tādiem līdzekļiem, kādi nu mums ir.

Runājot par mežu pirkšanu, arī mums ir programma, neliela, bet ir. To izmantojam, lai Latvijas pilsoņi, kuri grib pārdot savas meža platības, to varētu izdarīt. Tie nav lieli darījumi. Noteikti gribētu aicināt jebkuru, kurš vēlas pārdot savu mežu, vispirms nākt pie LVM. Nevaru apsolīt, ka mēs nopirksim vai ka mums sakritīs viedoklis par cenu, bet mēs izskatīsim visus piedāvājumus. Domāju, ka ikviens piekrīt tam, ka, pārdodot mežu, labāk, ka tas nonāk valsts īpašumā un tiek labi apsaimniekots. Katru gadu mēs šādām vajadzībām atliekam 4-5 miljonus eiro un arī izpildām šos plānus. Konjunktūra ir laba, cilvēki piedāvā savu mežu, un mēs to novērtējam.

Kāpēc pametat dekoratīvo stādu audzēšanas biznesu?

Pavisam vienkārši - tas nav rentabls. Mēs esam valstij piederošs uzņēmums, līdz ar to mums ir jādarbojas precīzā likuma rāmī un režīmā. Dekoratīvo stādu jomā ir bijuši vairāki mēģinājumi, bet nepieciešamo rentabilitāti nav izdevies sasniegt. Ir liels darbs ieguldīts, un es neteikšu, ka to likvidējam ar vieglu sirdi, bet mēs strādājam ar valsts naudu, apsaimniekojam valsts kapitālu, un nedrīkst būt zaudējumi. Tādēļ mēs izpārdodam krājumus - var braukt, skatīties, rakt ārā, pirkt ar atlaidēm un iegūt kvalitatīvu stādāmo materiālu. LVM iet ārā no šī biznesa, un privātajiem tas nāk par labu, viņi var savā starpā konkurēt, un tirgus paliek brīvāks.

Mēs paši koncentrējamies tikai uz meža stādiem, tas ir mūsu pamatvirziens, mēs nodrošinām izcilu stādu kvalitāti - gan ģenētiski, gan fizioloģiski. Visas mūsu stādaudzētavas faktiski ir uz to orientētas.

Cik daudz no krājumiem jau ir iztirgoti?

Lielākā daļa jau ir pārdoti, vēl daļa būs pārdošanā rudenī. Izpārdošanu mēs sākām jau pagājušajā gadā.