Valsts kase katru tuvāko gadu grasās aizņemties vismaz trīs miljardus eiro

Kādi ir Valsts kases plāni attiecībā uz jaunām obligāciju emisijām? Tostarp ņemot vērā, ka no nākamā līdz pat 2028. gadam katru gadu ir plānotas apjomīgas iepriekš emitētu eiroobligāciju emisiju laidienu dzēšanas amplitūdā no 1 līdz 2 miljardiem eiro.

Jā, aizņemšanās vajadzība nākamajos gados ir gana liela, jo ir jāaizņemas ne tikai, lai pārfinansētu eiroobligācijas, bet arī lai finansētu budžeta deficītu un aizdevumus pašvaldībām. Kopējie plānotie aizņemšanās apjomi nākamos četrus gadus ir vismaz trīs miljardi eiro ik gadu. Protams, tas ir atkarīgs arī no tā, kāds budžeta deficīts beigās tiks apstiprināts, kā pildīsies nodokļu ieņēmumi.

Šo naudu ir plānots piesaistīt ar dažādiem instrumentiem, bet galvenokārt tās būs obligāciju emisijas starptautiskajos finanšu tirgos eiro vai ASV dolāros, līdzīgi, kā mēs to darījām šogad. Nākamais instruments, ko mēs izmantosim, būs obligāciju izsoles jeb tā saucamie papildu laidieni iepriekš emitētajām obligācijām ar primāro dīleru starpniecību jeb piecām bankām Latvijā, kā arī Austrijas "Erste Bank". Mēs noteikti izvērtēsim arī iespēju aizņemties no starptautiskajām finanšu institūcijām, piemēram, tādām kā Eiropas Investīciju banka. Tomēr jāatceras, ka Eiropas Investīciju banka aizdod naudu ar konkrētu mērķi, un, ja mēs skatāmies vēsturiski, tad tie ir bijuši relatīvi nelieli kredīti, lai pamatā līdzfinansētu ES fondu projektus.

Procentuāli, cik no kopējā aizņemšanās apjoma varētu būt obligācijas un cik citi instrumenti?

Obligāciju emisijas starptautiskajos finanšu tirgos veidotu apmēram divas trešdaļas vai ap diviem miljardiem eiro gadā. Tomēr tas viss ir atkarīgs no situācijas finanšu tirgos. Pārējais apjoms varētu būt piesaistīts izsolēs. Savukārt, attiecībā uz aizņēmumiem no starptautiskajām finanšu institūcijām mēs runājam par indikatīvi 200 miljonu eiro aizdevuma līgumu ar iespēju izmantot šo aizdevumu vairāku gadu garumā, līdz ar to tā ir relatīvi ļoti neliela daļa. Pamatā būs tieši obligācijas - gan sākotnējie laidieni starptautiskajos finanšu tirgos, gan papildu laidieni ar primāro dīleru starpniecību.

Kad sākās karš Ukrainā, bija diezgan lielas bažas, kā starptautiskie investori vispār skatīsies uz Krievijas un Baltkrievijas pierobežas valstīm. Vai Latvijas vērtspapīru likmēs investori pašlaik ieceno lielāku riska daļu?

Ja mēs runājam tieši par procentu likmēm, tad noteikti ieceno, bet ir ļoti grūti precīzi pateikt, cik tieši bāzes punktu apjomā tas ir. Viens no veidiem, kā mēs varam uz to paskatīties, ir salīdzināt likmes ar Vācijas obligācijām, jo tie ir tāds zināms drošības un finanšu tirgos plaši izmantots etalons. Īpaši, ja tirgū ir kādi satricinājumi, tad investori labprāt pērk tieši Vācijas obligācijas un, iespējams, pārdod citu valstu obligācijas. Ja salīdzinām likmju atšķirības Vācijas, Latvijas un dažu citu valstu obligācijām, tad, sākoties karam Ukrainā, starpība pret Vācijas obligācijām pieauga faktiski visām valstīm, jautājums bija tikai par to, cik daudz pieauga. Visvairāk pieauga Baltijai, Polijai, arī Slovākijai. Interesanti, ka tai pašā laikā Somijai, kurai arī ir pietiekami gara robeža ar Krieviju, šī starpība pret Vācijas obligācijām pieauga tikai nedaudz. Turklāt Somija tajā brīdī vēl nebija NATO dalībvalsts. Tādēļ runa nav tikai par to, vai valsts atrodas tuvu Krievijai, ir arī citi faktori.

Tajā pašā laikā, ja mēs runājam par pieprasījumu, tad pieprasījumā pēc Latvijas obligācijām mēs gan neredzam kritumu. Piemēram, pagājušā gada sākumā mēs emitējām piecu gadu obligācijas, pēc kurām bija vēsturiski augstākais investoru pieprasījums, tuvu četriem miljardiem eiro, un šādu pieprasījumu mēs pat pirms pandēmijas neredzējām. Tātad svarīgi ir arī citi faktori, piemēram, kurā brīdī mēs emitējam obligācijas, kāds ir obligāciju termiņš, lai emitenta un investoru intereses sakristu. Tāpat svarīga ir situācija finanšu tirgū, ko ietekmē ne tikai karš Ukrainā un citur pasaulē, bet arī centrālo banku lēmumi, tirgus gaidas par procentu likmju attīstību. Tas viss ietekmē investoru uzvedību un to, vai viņi ir gatavi pirkt obligācijas vai arī nogaida.

Pašlaik rit jau trešais kara gads Ukrainā. Vai investoru skatījums uz risku mainās?

Mazinās. Pēc kara sākuma ES valstu obligāciju likmēs bija redzams lēciens uz augšu, un tagad mēs redzam korekciju uz leju. Kā piemēru varam ņemt Spāniju, kura ir daudz lielāka valsts, bet ar ļoti līdzīgu kredītreitingu kā Latvijai. Spānijas obligācijām arī bija likmju lēciens, bet pašlaik starpība ar Vācijas obligāciju likmēm ir pirmskara līmenī. Savukārt, Baltijas un Polijas obligāciju likmēm arī ir bijusi korekcija uz leju, bet likmju starpība joprojām ir lielāka nekā pirms kara sākuma.

Kā pašlaik vispār vērtēt Latvijas obligāciju likmes, ja mēs tās salīdzinām ar Igauniju un Lietuvu, kuras atrodas salīdzinoši līdzīgā situācijā?

Likmes ir pieaugušas vairāku iemeslu dēļ. Viens ir kredītriska uzcenojums, par kuru mēs runājām iepriekš, un otrs ir pamatlikmes jeb bāzes likmes. Ja mēs skatāmies, piemēram, uz piecu, septiņu vai desmit gadu obligācijām, likmju attīstība samērā tieši korelē ar centrālo banku noteiktajām bāzes likmēm. Protams, ietekme ir arī tā brīža tirgus dalībnieku noskaņojumam, kā arī tirgus svārstīgumam kopumā.

Likmes ir kāpušas visām valstīm. Ja mēs paskatāmies uz Latvijas vērtspapīriem salīdzinājumā ar Lietuvu, tad pagājušogad mēs desmit gadu obligācijas starptautiskajos finanšu tirgos emitējām ar likmi, kas bija par desmit bāzes punktiem zemāka nekā Lietuvai. Pirms tam 2022. gada beigās desmit gadu obligācijas emitēja Igaunija, un arī tur likme bija augstāka. Emisijas gan nenotika vienā dienā, un jāņem vērā arī laika starpība. Šogad jau mēs redzam nelielu likmju samazinājumu, tāpēc aizņēmumus veicam jau ar zemākām likmēm.

Kopējais secinājums ir tāds, ka mēs aizņemamies ar ļoti līdzīgām likmēm kā pārējās Baltijas valstis, tostarp ar nedaudz zemāku likmi kā Lietuva.

Kas pašlaik vēl var ietekmēt aizņemšanās likmes? Piemēram, Eiropas Centrālā banka (ECB) jau ir veikusi nelielu, bet tomēr likmju samazinājumu.

Es teiktu, ka finanšu tirgus dalībnieki eiro likmēs jau ir iecenojuši gaidas par nākamo ECB bāzes likmju samazinājumu. Drīzāk mēs varētu redzēt tirgus reakciju pretējā virzienā, ja šie samazinājumi nenotiktu tā, kā tirgus sagaida. Tādēļ, ja būs nākamais ECB lēmums par likmju samazinājumu, tas vēl nebūt nenozīmē, ka tādēļ būtiski mainīsies mūsu aizņemšanās likmes. Lielā mērā tas jau ir iecenots, bet, protams, procentu likmju tendence šobrīd ir lejupvērsta.

Tāpat likmes var ietekmēt tirgus svārstīgums un brīži, kad tirgū ir liela nenoteiktība. Te mēs varam minēt arī ASV prezidenta vēlēšanas. Skaidrs, ka vēlēšanām kā tādām nevajadzētu būt ietekmei uz aizņemšanās likmēm, bet runa ir par tirgus dalībnieku noskaņojumu. Ja mēs emitētu obligācijas brīdī, kad investoriem nav skaidrs, kurā virzienā notiks procentu likmju attīstība, vai ir pieauguši riski, un viņi ir piesardzīgi, tad ir jāpiedāvā lielāks uzcenojums virs pamata likmēm, lai piesaistītu investorus.

Maija beigās Valsts kase emitēja obligācijas 1,25 miljardu ASV dolāru vērtībā, pēc tam veicot mijmaiņas darījumu uz eiro. Kādēļ Latvijai vajadzēja emitēt obligācijas ASV dolāros? Lai paplašinātu investoru loku, kas iegādājas vērtspapīrus?

Jā, pirmais ir stratēģisks apsvērums - investoru bāzes diversifikācija vai paplašināšana. Lai gan daļēji investoru bāze pārklājas, jo viens un tas pats investors var veikt ieguldījumus gan eiro, gan ASV dolāros, tajā pašā laikā mums bija arī pietiekami daudz investoru no ASV, uz kurieni mēs arī braucām un tikāmies ar viņiem. Tas, savukārt, ir svarīgi divu iemeslu dēļ. Pirmais - ja kādā tirgū ir problēmas ar aizņemšanos, tad mums ir alternatīvas. Otrais - ja mēs modelējam kādus negatīvus scenārijus, kad mums ir būtiski jāpalielina, piemēram, investīcijas aizsardzībā, ir jāveic vēl papildu aizņēmumi, tad mums jau ir iestrādes ar šiem investoriem, viņi jau zina Latvijas stāstu un ir daudz gatavāki aizdevumiem. Papildus tam tirgū jau ir Latvijas obligācijas ASV dolāros, kuru likmi var izmantot par pamatu nākamo obligāciju cenas noteikšanai, un tad jau šos darījumus ir daudz vieglāk izcenot.

Nākamo gadu laikā varētu notikt regulāras ASV dolāru obligāciju emisijas, vai tas tomēr ir pasākums, ko Latvija īsteno tikai reizi pa reizei?

Tas bija viens no jautājumiem, ko mums uzdeva arī ASV investori. Viņu interese ir, lai šādas emisijas būtu pietiekami regulāri. Mēs teicām, ka plānojam ar ASV dolāru obligāciju emisijām atgriezties regulāri, ja iespējams, pat katru gadu. Bet, protams, svarīgi ir arī tas, kāda likme konkrētajā brīdī veidojas pēc valūtas mijmaiņas darījuma. Obligāciju emisijai, kuru mēs veicām šajā pavasarī, efektīvā likme pēc valūtas mijmaiņas darījuma bija pat izdevīgāka nekā tad, ja mēs būtu tajā laikā aizņēmušies eiro valūtā. Tam mēs sekosim līdzi, un visi šie apsvērumi ir jāliek kopā.

Tādēļ es pašlaik varu teikt, ka ASV dolāru obligāciju emisijas ir plānots veikt regulāri, bet, protams, tiks vērtēts, kā veidojas obligāciju likme.

Vai tiek domāts arī par emisijām vēl citās valūtās, piemēram, Āzijas tirgos?

Jā, mēs jau daudzus gadus izvērtējam iespēju aizņemties Japānas jenās. Latvijai ir Japānas reitingu aģentūras "R&I" kredītreitings tieši ar tādu domu, ka mēs varētu veikt aizņēmumus jenās un uzrunāt tieši Japānas investorus. Taču šobrīd efektīvā likme pēc valūtas mijmaiņas darījuma būtu diezgan neizdevīga. Cena būtu pārāk augsta arī investoru bāzes diversifikācijas nolūkos. Kaut gan situācija mainās, un mēs redzam, ka citas Eiropas valstis, kas ilgstoši ir vērtējušas emisijas Āzijā, šobrīd jau sāk darījumus. Nesen bija informācija par Slovēniju, viņi iet tirgū vienlaicīgi ar dažādu termiņu obligāciju emisiju, un īsāko termiņu likme jau varētu būt izdevīga. Lai gan garāko termiņu obligāciju likme vēl ir diezgan neizdevīga, acīmredzot slovēņi ir pieņēmuši lēmumu, ka stratēģisku apsvērumu dēļ ir gatavi akceptēt augstākas likmes, lai būtu šajā tirgū.

Mēs, vērtējot mūsu iespējas un likmes, esam nonākuši pie slēdziena, ka to vēl nedarām, bet tas noteikti tiek apsvērts.

Latvijai pašlaik ir divas eiroobligāciju emisijas ar 30 gadu termiņu, bet lielākais skaits ir ar termiņu uz vai līdz desmit gadiem. Kā turpmāk plānojat variēt ar emisiju termiņiem?

Teorētiski tajā brīdī, kad ir vēsturiski zemākās likmes, būtu jāiet tirgū ar pēc iespējas garāku termiņu obligācijām, savukārt, tad, kad likmes ir augstas, būtu jāaizņemas ar īsākiem termiņiem. Tas gan nav tik vienkārši, jo ir vēl citi faktori, piemēram, investoru intereses, jo investoriem varētu būt vēlme rīkoties tieši pretēji - fiksēt relatīvi augstas likmes uz ilgāku laiku. Tāpat mums ir jāskatās uz finanšu tirgus situāciju. Kā piemēru varu minēt 2020. gadu, kad, sākoties pandēmijas izraisītajai krīzei, lai arī likmes bija zemas, mēs pieņēmām lēmumu emitēt īsa termiņa obligācijas, jo bija ļoti liela neskaidrība par to, kas notiks, un tas nav īstais brīdis, kad iet tirgū ar gara termiņa obligācijām. Pirmkārt, investori pilnīgi noteikti nav gatavi pirkt ilgtermiņa obligācijas, otrkārt, būtu jāmaksā pietiekami liela prēmija un līdz ar to jāpārmaksā. Tāpēc obligāciju termiņi tiek pielāgoti, vērtējot vairākus faktorus.

Bet, protams, šobrīd likmēm ejot uz leju un arī ņemot vērā valsts parāda dzēšanas profilu, mēs skatīsimies uz arvien garākiem termiņiem. Iepriekšējos gados, kad likmes bija gana augstas, diezgan daudz esam emitējuši īsāka termiņa obligācijas, pamatā ar papildu laidieniem iepriekš emitētajām obligācijām, palielinot šo obligāciju apjomu apgrozībā.

Kāda kopumā ir situācija ar valsts parādu? Cik daudz šogad jau ir samaksāts par valsts parāda apkalpošanu un cik vēl būs jāmaksā? Kādas ir prognozes nākamajam gadam?

Valsts parāds šobrīd ir nedaudz virs 18 miljardiem eiro jeb aptuveni 44% no iekšzemes kopprodukta (IKP), un tas joprojām ir viens no zemākajiem rādītājiem ES, jo Eiropā vidējais rādītājs ir virs 80%. Prognoze ir, ka parāds varētu nākamajos gados pieaugt līdz 49% no IKP, bet joprojām būs zem 50%. Tas ir pietiekami komfortablā līmenī, ja par atskaites punktu mēs ņemam 60% no IKP, kas ir fiskālās politikas kritērijs eirozonas valstu parādu apjomam.

Procentu maksājumi jeb parāda apkalpošanas izdevumi ir būtiski pieauguši. Ja mēs salīdzinām ar pagājušo gadu, tad šogad mēs jau maksājam par aptuveni 150 miljoniem eiro vairāk, un nākamajā gadā ir plānots līdzīgs pieaugums. Protams, ka procentu likmju un arī kredītriska uzcenojuma pieaugums atstāj būtisku ietekmi uz parāda apkalpošanu.

Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka mūsu portfelī ir jau pieminētās ilgtermiņa obligācijas, kurām likmes paliek tādas, kā bija. Vidējais svērtais procentu likmju periods jeb, citiem vārdiem, periods, kurā parāda portfelis tiek pārfinansēts ar citām likmēm, ir seši gadi. Tur ir inerce, un, pat ja likmes strauji aug vai strauji krīt, tas nenozīmē, ka tam ir tūlītēja pilna ietekme uz parāda apkalpošanas izmaksām. Pašlaik maksājumi par parāda apkalpošanu pieaug, bet, likmēm tirgū ejot uz leju, ar laiku mēs redzēsim stabilizāciju un tad, iespējams, arī kritumu. Ja mēs paskatāmies atpakaļ, tad, piemēram, 2022. un 2023. gadā mums bija vēsturiski zemākie parāda apkalpošanas maksājumi, neskatoties uz to, ka parāds nominālā izteiksmē pieauga.

Ņemot vērā budžeta plānus un to, ka Latvijai ilgstoši neizdodas izveidot bezdeficīta budžetu, jums kā Valsts kases pārvaldniekam ir cerība sagaidīt laiku, kad valsts parāds neaugs vai pat varbūt samazināsies?

Es uz to neņemos atbildēt, jo tas ir politikas veidotāju jautājums. Bet, ja mēs skatāmies apkārt, tad visām valstīm parāds nominālā izteiksmē pieaug. Svarīgi ir, lai parāds būtiski nepieaug pret IKP. Ja mēs aizņemamies naudu, investējam un tas tieši vai netieši rada papildu budžeta ieņēmumus, tad tas, manuprāt, ir pareizais ceļš.

Papildus budžeta vajadzībām un esošo vērtspapīru dzēšanai, ir arī apjomīgi projekti, kurus Latvija ir apņēmusies īstenot. Piemēram, pašlaik ir skaidrs, ka nav pietiekama finansējuma "Rail Baltica" projektam, un nav zināms, vai to izdosies saņemt no Eiropas Komisijas. Apjomīgus projektus var nākties īstenot "zaļā kursa" ieviešanas dēļ. Vai redzat iespēju, ka šādiem projektiem var nākties ņemt valsts aizdevumu, un kāda tam būtu atsaucība finanšu tirgos?

Tas ir nevis jautājums par to, vai mēs varēsim vai nevarēsim aizņemties un kā tas ietekmēs parāda apkalpošanas izdevumus, bet primāri tas ir jautājums par budžeta deficītu. Ja šie projekti tiek finansēti no budžeta un pretī nav apjomīga citu izdevumu samazinājuma, tas nozīmē, ka būtiski palielinās valsts budžeta deficīts, pārsniedzot pieļaujamo robežu. Tas ir primārais jautājums, kas ir jārisina.

Vai mēs tehniski varētu aizņemties vēl vairāk, nekā mēs plānojam? Jā, varētu, bet tam noteikti būtu nelabvēlīga ietekme uz valsts kredītreitingu un tas, visticamāk, atstātu negatīvu ietekmi uz parāda apkalpošanas izdevumiem. Līdz ar to ne tikai parāds pieaugtu, bet mēs arī maksātu relatīvi vairāk par tā apkalpošanu. Bet vēlreiz atkārtošu - tas nav jautājums par parādu, bet primāri par budžeta deficītu.

Maija beigās kredītreitingu aģentūra "S&P Global Ratings" noteica Latvijas kredītreitingu A līmenī, to pazeminot par vienu pakāpi no A+ līmeņa. Kā tas ietekmē Latvijas vērtējumu starptautiskajos tirgos?

Pirmām kārtām jāsaka, ka reitings tika samazināts visām trim Baltijas valstīm, un tas nebija negaidīti, jo S&P reitings jau ilgstoši bija ar negatīvu nākotnes vērtējumu, kas faktiski nozīmē, ka, ja kaut kādi apstākļi nemainās pozitīvā virzienā, tad reitings tiek samazināts. Otra lieta - mums ir kredītreitings arī no citām reitingu aģentūrām, un S&P reitings pirms samazinājuma bija par divām pakāpēm augstāks nekā "Moody’s" un "Fitch" reitings un par vienu pakāpi augstāks nekā "R&I" reitings. Arī pēc S&P reitinga samazinājuma mēs joprojām esam A kategorijā. Tāpat investori visus reitingus vērtē kopumā.

Līdz ar to es gribētu apgalvot, ka mēs nekādu negatīvu un tiešu ietekmi neredzējām, jo arī šo negatīvo nākotnes vērtējumu investori jau bija iecenojuši Latvijas obligāciju likmēs.

Cik liels pieprasījums pēc valsts aizņēmuma vērtspapīriem pašlaik ir iekšējā tirgū?

To ir grūti pateikt, jo iekšējā aizņēmuma vērtspapīrus saskaņā ar nacionālo likumdošanu mēs neemitējam. Viens iemesls - tas mums ir dārgāk, jo vērtspapīriem, kurus mēs agrāk emitējām iekšējā tirgū, ir daudz mazāki apjomi, investoru bāze ir šaurāka un tie nav tik likvīdi. Savukārt, to pašu investoru bāzi šeit mēs varam sasniegt ar papildu obligāciju laidieniem un izsolēm, ko mēs organizējām eiroobligācijām, kuras emitētas starptautiskajos tirgos. Līdz ar to mēs palielinām obligāciju apjomu apgrozībā un attiecīgi likviditāti, vietējie investori var iegādāties likvīdākus vērtspapīrus, savukārt no valsts viedokļa likme ir zemāka un nodokļu maksātājiem tas ir izdevīgi.

Iepriekš galvenie iekšējo laidienu vērtspapīru pircēji bija pensiju fondi. Tagad pensiju fondiem ļoti populāri ir piesaistīt ieguldījumus biržu indeksiem un ir redzama aktīvu novirzīšanās, piemēram, uz ASV tirgiem. Vai jūs jūtat, ka pēc Latvijas obligācijām samazinās pensiju fondu pieprasījums?

Tiešā veidā mēs šādu informāciju neredzam, jo sākotnējie darījumi notiek caur primārajiem dīleriem jeb bankām, kuras apkopo pieprasījumu, un tad attiecīgi mēs redzam kopējo pieprasījumu no katra primārā dīlera. Tas, ko es varu teikt, ka būtisku apjomu mums šobrīd piesaista tieši Austrijas "Erste Bank", līdz ar to liela daļa investoru, visticamāk, ir vai nu no Austrijas, vai Vācijas. To, cik daudz ir vietējo pensiju fondu, mēs pēc sākotnējiem izsoļu rezultātiem neredzam.

Privātpersonām Valsts kase savukārt piedāvā krājobligācijas. Kā vērtējat krājobligāciju programmu? Vai tā ir sasniegusi savu mērķi?

Noteikti. Krājobligāciju programma tika ieviesta vairāk nekā pirms desmit gadiem, un daudzus gadus interese no iedzīvotājiem nebija liela. Galvenais mērķis bija nodrošināt Latvijas iedzīvotājiem alternatīvu instrumentu banku piedāvātajiem produktiem, lai viņi var aizdot naudu valstij, saņemot tādu pašu likmi, kā valsts maksā jebkuram citam aizdevējam. Iemesls, kāpēc interese nebija tik liela, iespējams, bija tas, ka mūsu piedāvātās likmes nebija tik pievilcīgas. Taču, sākot jau faktiski no 2022. gada beigām, un it īpaši pagājušajā gadā, mēs redzējām ļoti lielu pieprasījuma pieaugumu, jo mūsu piedāvātās likmes bija daudz atraktīvākas nekā banku piedāvātās likmes par depozītiem. Pērn mēs pārdevām krājobligācijas aptuveni 250 miljonu eiro vērtībā.

Šobrīd pārdoto krājobligāciju pieauguma temps ir mazinājies, jo bankas ir būtiski pacēlušas savas depozītu likmes, kas ir labi iedzīvotājiem. Tātad, ja mēs skatāmies no valstiskā mērķa radīt iedzīvotājiem alternatīvu, tad šis instruments ļauj iedzīvotājiem saņemt konkurētspējīgas likmes par saviem ieguldījumiem.

Jūsuprāt, krājobligāciju programma ir jāturpina? Un vai tā ir jāturpina tāpat vai tomēr ir vajadzīgas korekcijas?

Noteikti ir jāturpina. Es arī aicinātu iedzīvotājus paskatīties uz vienu lietu, kur krājobligācijām ir būtiska priekšrocība salīdzinājumā ar banku depozītiem. Proti, ir iespēja iegādāties arī ilgtermiņa krājobligācijas. Termiņi, ko mēs piedāvājam, ir no sešiem mēnešiem līdz pat desmit gadiem. Bankas depozītus pamatā piedāvā uz īsākiem termiņiem. Iedzīvotājiem ir iespēja, iegādājoties ilgtermiņa krājobligācijas, nofiksēt relatīvi augstu ienesīgumu uz daudziem gadiem.

Mēs arī tehniski esam uzlabojuši iegādes veidu, lai tas būtu draudzīgs mobilajām ierīcēm. Esam ieviesuši papildu termiņus. Ir plānots arī padarīt ieguldītājiem ērtāku līdzekļu pārguldīšanu jaunās krājobligācijās, kad ir beidzies obligāciju termiņš, lai nedzenātu naudu turpu šurpu. Līdz ar to mēs plānojam šo instrumentu attīstīt, nevis to izbeigt.

Vai jūs krājobligāciju lomu vairāk redzat kā instrumentu, ar kuru "pabikstīt" bankas, lai tās piedāvātu iedzīvotājiem labākus naudas noguldīšanas nosacījumus, vai tomēr tās var kļūt arī par pietiekami nopietnu avotu, kā valstij piesaistīt naudu savu programmu īstenošanai?

Es teiktu, ka gan tā, gan tā. Kā jau es minēju, apjoms, ko piesaistījām pagājušajā gadā, pieauga diezgan būtiski. Turklāt mēs procentos maksājam no valsts budžeta tieši tikpat, kā mēs maksātu, ja šo naudu aizņemtos tirgū no kādiem ārvalstu investoriem. No tāda viedokļa papildu ieguvums ir tas, ka augļi no šīs naudas paliek mūsu iedzīvotāju rīcībā, nevis mēs tos samaksājam kaut kur citur.

Atbildot uz jautājumu, vai mēs lielāko daļu no nepieciešamā finansējuma varam piesaistīt ar krājobligācijām - noteikti nē. Bet domāju, ka ir potenciāls apjomam vēl augt. Mēs sabiedrību turpināsim informēt par šīm obligācijām, vairāk uzsverot arī to, ka ir iespēja fiksēt relatīvi augstu ienesīgumu arī ilgākā termiņā.

Kā vērtējat Saeimas Budžeta komisijas vadītāja Jāņa Reira ideju, ka Valsts kasei atkal vajadzētu nodarboties ar pensiju 2. līmeņa līdzekļu pārvaldīšanu?

Tas ir politikas veidotāju un politiķu jautājums, bet, to izvērtējot, ir jāskatās no skatupunkta, vai un cik liela 2. līmeņa pensiju tirgū ir tirgus nepilnība. Valsts kasei nav pašmērķis iet un konkurēt ar privāto sektoru, ja tur viss strādā un iedzīvotāji ir apmierināti. Šādu izvērtējumu mēs kā Valsts kase neesam veikuši.

Ja mēs runājam par kompetenci, tad jā, tāda Valsts kasē ir, bet tas noteikti būs saistīts arī ar papildu izmaksām, jāsaprot arī tehniskā puse, bet es neņemos vērtēt, vai tas ir tas ceļš, kas ir ejams.

Jūs neesat aplēsuši, cik jums tagad izmaksātu 2. līmeņa pensiju fonda radīšana faktiski no jauna?

Šādu aprēķinu mums nav.

Cik liels pašlaik ir pieprasījums no pašvaldībām pēc aizdevumiem?

Šogad vērojama līdzīga tendence kā iepriekšējos gados, kad pašvaldības gada pirmajā pusē ir diezgan mazaktīvas attiecībā uz jaunu līgumu slēgšanu un jaunu aizņēmumu ņemšanu, bet gada otrajā pusē un īpaši ceturtajā ceturksnī aktivitāte būtiski pieaug. Šogad, piemēram, mums ir noslēgts 171 aizdevuma līgums par kopējo summu 109 miljoni eiro. Salīdzinājumam, pagājušajā gadā kopumā bija noslēgts 401 līgums 231 miljona eiro apmērā. Tendence ir diezgan līdzīga kā pagājušajā gadā, es nevaru teikt, ka mēs novērojam kādu būtisku kritumu vai kāpumu.

Latvijas Pašvaldību savienība ir minējusi, ka piecām pašvaldībām ir finansiālas problēmas - vai tās nav prasījušas aizņēmumu Valsts kasē?

Process attiecībā uz aizdevumiem Latvijā ir organizēts tā, ka mums ir Pašvaldību aizņēmumu un galvojumu kontroles pārraudzības padome, kura izvērtē pašvaldību pieprasījumus. Valsts kase nodrošina visu dokumentu apstrādi, līguma slēgšanu, bet lēmumu, vai konkrētā pašvaldība konkrētam mērķim var vai nevar aizņemties, pieņem padome, kas darbojas Finanšu ministrijā, bet tajā ir arī citu institūciju pārstāvji.

Tomēr vai Valsts kase ir gatava tam, ka kādai pašvaldībai būs vajadzīga finanšu stabilizācija?

Mēs vēsturiski esam redzējuši gana daudz šādu piemēru. Varbūt jau ir aizmirsts, bet pirms pašvaldību reformas, kad pašvaldību skaits bija daudz lielāks un tās bija mazākas, bija diezgan daudz pašvaldību, kas bija stabilizācijas procesā. Tur bija valsts iestāžu iecelti stabilizācijas uzraugi un tika piešķirti arī tā saucamie stabilizācijas aizdevumi. Tādēļ, no vienas puses, tas nav nekas unikāls. No otras puses, viss kontroles mehānisms ir ieviests tieši ar domu, lai novērstu nākotnē šādas situācijas.

Jāņem vērā arī tas, ka pašvaldību finanses ir atkarīgas no daudziem faktoriem un acīmredzot ne visi ir bijuši savā laikā pilnībā izvērtēti.

Vai, jūsuprāt, pašvaldībām vajadzētu atļaut emitēt savas obligācijas?

Ja skatāmies no kapitāla tirgus attīstības viedokļa Latvijā, tad noteikti jā, jo mēs zinām, ka mūsu kapitāla tirgus tiek izmantots krietni mazāk nekā, piemēram, Skandināvijā. Cita lieta, cik daudz ir tādu pašvaldību, kurām ir pietiekami liels potenciālās aizņemšanās apjoms, jo, protams, nevaram gaidīt ļoti labu obligāciju emisijas rezultātu, tirgū ejot ar nelieliem apjomiem. Līdz ar to, tas ir apjoma un kapacitātes jautājums. Tāpat, protams, arī ir jautājums, vai obligāciju likme, kuru pašvaldība iegūst, būs izdevīgāka par likmi, ar kādu varētu aizdot Valsts kase, tādēļ, protams, ir jāvērtē finansiālais izdevīgums.

Pēc pamatīgās kritikas par nepietiekamo kreditēšanu arī bankas aktīvāk skatās pašvaldību virzienā. Vai to jūtat? Vai tas nelabvēlīgi nevar ietekmēt kopējā valsts parāda līmeņa kontroli?

Līdz šim ir bijis viens gadījums, ka pašvaldība ir saņēmusi finanšu ministra atļauju aizņemties ārpus Valsts kases, pamatojoties uz izdevīgākiem bankas aizdevuma nosacījumiem par Valsts kases piedāvātajiem. Prognozēju, ka arī nākotnē tas nebūs masveidā, jo no banku viedokļa man ir grūti iedomāties, ka bankas, izsniedzot aizdevumus pašvaldībām, ar to var kaut ko nopelnīt. Iespējams, vairāk tas ir ar mērķi sasniegt kredītportfeļa pieaugumu. Latvijas valstij ir pietiekami augsts kredītreitings, mēs varam piesaistīt resursus ar pietiekami zemām likmēm un mums ir arī diezgan elastīgi aizdevumu nosacījumi pašvaldībām, tostarp par iespēju pārskatīt līguma nosacījumus. Tādēļ es neprognozēju, ka tas varētu būt masveidā, ja vien bankas nenāk ar dempinga piedāvājumiem tikai tādēļ, lai audzētu savus kredītportfeļus.

Runājot par parādu apjomu un tā līmeņa kontroli, tad principā nav starpības, vai pašvaldība aizņemas no valsts vai no bankām, jo jebkurā gadījumā tā ir valsts parāda sastāvdaļa. Starpība ir tajā, ka Valsts kasei, vadot valsts parādu, ir tā saucamā portfeļa pieeja dažādu risku vadībai. Piemēram, procentu likmju risku, pārfinansēšanas risku mēs vadām kopumā visam parāda saistību portfelim un, izmantojot dažādus, arī matemātiskos modeļus, vērtējam, kāda ir portfeļa optimālā struktūra. Jo vairāk būs aizņēmumu, kas ieiet valsts parāda struktūrā, bet ir ārpus Valsts kases, jo lielāka ir varbūtība, ka tur uzkrājas dažādi riski, jo katra pašvaldība, visticamāk, šos riskus nevadīs.

Kādas ir prognozes par valsts sniegto galvojumu tālāko likteni - to apjoms varētu turpināt samazināties?

Pagājušo gadu laikā valsts galvoto aizdevumu portfelī ir bijis būtisks kritums, un pašlaik apjoms ir nedaudz virs 350 miljoniem eiro jeb zem 1% no IKP. Pamatā šo portfeli veido galvojumi attīstības finanšu institūcijai "Altum", kā arī dažiem citiem aizdevumiem, piemēram, Pasaules Bankas aizdevumam Ukrainai, kur kā galvotāji ir daudzas valstis, ieskaitot Latviju. Šāda veida galvojumi ļoti tēmētām programmām un konkrētos gadījumos varētu būt arī nākotnē. Taču situācija, kāda bija pagātnē, kad galvojumi tika sniegti privātu uzņēmumu aizņēmumiem, šobrīd nav iespējama, jo normatīvais regulējums tādus neparedz. Arī nākotnē šādus galvojumus es neprognozēju.

Līdz ar to nedomāju, ka kopējā galvojumu portfelī būs kādas būtiskas izmaiņas, bet, protams, valdība var lemt par papildu "Altum" programmām, kurām ir vajadzīgs valsts pārgalvojums. Tomēr pareizākais veids ir galvojums no "Altum" rezerves kapitāla.

Valstij tagad ir nācies apmaksāt kādus galvotos aizdevumus? Piemēram, galvojumi ir arī studentu aizdevumu programmai. Kā ir ar maksājumiem tur?

Ir izpildītas valsts galvojumu saistības par studiju un studējošo kredītiem, bet summas nav lielas. Mēs runājam par nepilniem 430 000 eiro, kas ir samaksāti studentu vietā visas programmas darbības laikā no 2001. līdz 2024. gadam. Pret daļu no šiem parādiem notiek arī piedziņa. Turklāt no 2020. gada studiju un studējošo kredītu galvojumu sistēma tika mainīta, un pašreiz tā tiek īstenota ar "Altum" starpniecību. Līdz ar to mēs runājam par vairākus gadus veciem kredītiem, kuriem joprojām ir atmaksas periods un kuri netiek segti. Tie ir vienīgie galvojumi, kas pašlaik tiek segti no valsts līdzekļiem.