Uzmācīgie, kaitinošie zvani jeb telemārketings. Kādi cilvēki veic šo darbu?

„Esi pats sev noteicējs un pelni atbilstoši padarītajam!” – šādi darba sludinājumos parasti pasniedz vakanci telemārketingā. Rīdziniece Alisa Mažeiko šajā jomā strādā jau sesto gadu. Salīdzinot ar vidējo laiku, ko ļaudis nostrādā šajā amatā, Alisas stāžs tik tiešām ir vērā ņemams, turklāt jau pēc pusgada speciālistei piedāvāts vadīt visu nodaļu. Alisas panākumus, iespējams, var skaidrot tieši ar meitenes neatlaidību un patstāvību – jau pirmajā studiju gadā viņa sapratusi, ka vēlas sākt pelnīt pati: „Nebija viegli atrast piemērotu vakanci, jo mācījos dienas nodaļā un pāriet uz neklātieni vai vakara maiņu negribēju. Vairāku nedēļu meklējumi un darba intervijas nevainagojās ar panākumiem, jo nedz bankas, nedz apdrošināšanas kompānijas nevēlējās darbinieci, kura var strādāt tikai vakaros,” stāsta Alisa.

Kādu dienu meitenes rokās nonāca avīze „Rīgas santīms”: telemārketinga uzņēmums meklējis pārdevējus darbam vakaros no pieciem līdz deviņiem. „Šāds variants man derēja, tāpēc devos uz darba interviju un iekārtojos darbā,” stāsta meitene, atzīstot, ka sākumā bija iedomājusies ļoti modernu biroju, aprīkotu ar datoriem un austiņām, taču patiesība bijusi gaužām pelēcīga. „Birojā bija 15 tā saucamie „boksi” (nodalījumi), kas aprīkoti ar parastajiem telefoniem, un jāpārdod bija žurnālu abonementi. Sākumā man šī visa „padarīšana” ne pārāk patika, bet nodomāju, ka būs vien jāmēģina, jo ar kaut ko taču bija jāsāk,” atceras pārdevēja.

Apstulbu, dzirdot „Jā!”

Alisa atzīst, ka sākotnēji viņu ļoti satraucis šis darbs: „Jutos nedroši, jo nezināju, kā piezvanīt nepazīstamiem cilvēkiem un piedāvāt viņiem vēl kaut ko pirkt, un kur nu vēl pašā vakarā!” Pārvarēt šo barjeru meitenei palīdzējusi priekšniece, kura iemācījusi pareizu attieksmi pret šo darbu. „Citu cilvēku viedoklis mani vairs neinteresēja – es darīju savu darbu, un ar katru dienu sāku manīt aizvien vairāk plusu,” paziņo meitene. „Pirmo veiksmīgo zvanu neaizmirsīšu nekad. Tas bija jau otrajā darba dienā un aiz priekiem, ka klients piekrīt, nevis saka, ka neko nevajag, man atkal sāka mežģīties mēle, jo uz brīdi apstulbu dzirdot „Jā!”. Pēc šī darījuma, kļuvu daudz pārliecinātāka par sevi un tajā pašā vakarā pārdevu veselus trīs žurnālu abonementus! Dīz vien spēju pārdot pat 12 abonementus vienā vakarā. Pēc īpaši veiksmīga mēneša vadītāja visam birojam parasti uzsauca kūku,” ar smaidu atceras pārdevēja.

Sešos gados pieredzētais tomēr liek atzīt, ka vismaz daļa no tā, ko par telemārketingu lasām darba sludinājumu aprakstos, ir taisnīb: darbs ar cilvēkiem tiešām ir interesants un dinamisks. Alisa pa telefonu ir saņēmusi gan uzaicinājumu uz vakariņām, gan šaušalīgu, asini stindzinošu nāves pareģojumu: „Reiz uztrāpīju kādai gados vecākai kundzei. Izklausījās, ka biju kāda desmitā, kas viņai zvana, un viņa, dzirdot manu piedāvājumu iegādāties žurnālu, pateica, ka redz mani un manu žurnālu zārkā un ka vienīgais viņas žurnāls ir Bībele”.

Alisa stāsta, ka, lai arī pārdevēja pienākums ir dzirdēto neuztvert personiski, šis zvans viņu esot satriecis un turpināt darbu tajā dienā bijis ļoti grūti. „Pa telefonu šobrīd tiek pārdoti gan pakalpojumi, gan preces. Zvana gan mobilo sakaru operatori, gan apakšveļas tirgotāji.. es saprotu, kāpēc klienti mēdz būt neiecietīgi. Cilvēks, kurš šodien telefoniski jau ir nopircis bambusa zeķes un apsvēris pāriet no viena mobilo telefonu operatora pie otra, uz manu piedāvājumu vairs tik laipni nereaģēs,” smej meitene.

Karjeras laikā Alisa pieredzējusi gan veiksmes stāstus, gan apkaunojošas izgāšanās: „Strādājot par vadītāju, pāris reizes gadījās, ka cilvēki sāk pie mums strādāt, bet nezina, kā pateikt, ka tomēr nespēj darīt šo darbu. Viņi aiziet pīppauzē uzvilkt dūmu un neagriežas... Tā bijis vismaz divas reizes. Protams, telemarketingā pārāk ilgi neaizsēžas neviens, jo tas nav sapņu darbs, taču tā ir lieliska pieredze. Jauniešiem tas iemācīs kļūt pārliecinātākiem un drošākiem par sevi un tas savukārt ļoti noderēs turpmākajā dzīvē – par to esmu vairākkārt pārliecinājusies”.

Kolēģes Laila un Austra atšķirībā no Alisas ir tikai iesācējas un strādā salīdzinoši neilgi. Laila sākusi darbu pirms pusgada, savukārt Austra par pārdevēju nostrādājusi 2 gadus. Dienā telemārketinga speciālists vidēji veic aptuveni 150 zvanus. „Neslēpšu - kādreiz man šķita nepieņemami zvanīt un piedāvāt preces pa telefonu. Man vienmēr bija aizdomas par to, vai viss stāstītais patiešām ir patiesība,  bet tagad ar nepacietību gaidu, kad man piezvanīs. Man patīk novērtēt citu kolēģu darbu,” stāsta Laila, kas par šo darba iespēju uzzinājusi no draugiem.

„Brīdī, kad redzēju savus kolēģus cītīgi strādājot, mazliet sabijos, jo nebiju domājusi, ka pati varētu ko tādu darīt.  Kad apguvu pamatus, viss kļuva vienkāršāks un labāk saprotams,” turpina meitene. Austra darbu telemārketinga sākusi līdzīgi kā Alisa – meitenei vajadzējis apmaksāt studijas. „Šaubu bija daudz, sākotnēji šķita, ka strādāšu šeit neilgu laiku, līdz atradīšu, ko citu, tomēr ļoti iepatikās darbs un vēl vairāk – kolektīvs,” atceras gados jaunā darbiniece.

Profesija ir jāciena

Izsakot savas domas par cilvēku neiecietību saistībā ar viņas profesiju, Laila atgādina, ka mūsdienās katrs godīgs naudas pelnīšanas veids ir pelnījis cieņu: „Cilvēkiem būtu jāpārstāj domāt, ka šis darbs ir kaut kas slikts. Tas ir viens no veidiem kā pelnīt naudu un ne tas sliktākais!” Austra atzīst, ka vislielākās bailes saistītas tieši ar sabiedrības attieksmi: „Šaubas bija par to, vai tik tiešām būs iespējams nopelnīt, un protams, lielu lomu spēlēja arī negatīvā attieksme no klientu puses. Varbūt savādi, bet baidījos arī par to, ka gadīsies klients, kas par produktu zinās vairāk kā es...” stāsta meitene.

Viņas abas ir pārliecinātas, ka sabiedrības lielākos ciniķus varētu viegli „pārmācīt” liekot kaut vai dienu nostrādāt šajā amatā. „Protams, arī man nepatīk dažu aģentu pieeja darbam, tomēr neuzskatu, ka tādēļ būtu jākritizē telemārketinga darbiniekus kā vienu kopēju masu,” skaidro Austra.

Tā kā telemārketinga birojos visbiežāk sastopami tieši jaunieši, vēlējāmies noskaidrot, cik perspektīva ir konkrētā darba joma un vai jaunajiem censoņiem pēc sūri grūti nopelnītās pieredzes ir kas tiešām vērtīgs, ko ierakstīt savā CV. „Pēc savas personīgās pieredzes varu teikt, ka karjeras izaugsmes iespējas ir ļoti plašas, tomēr viss atkarīgs no paša cilvēka. Ja cilvēks dara savu darbu ar lielu atdevi, paaugstinājums ir tikai laika jautājums!  Ir jāprot sākt ar mazumiņu un nevar gribēt visu uzreiz. Mana pirmā alga bija 90 lati un man bija jātirgo žurnāli un avīzes. Šobrīd par algu tiešām nevaru sūdzēties un ikdienā sniedzu pakalpojumus lielākajiem Latvijas uzņēmumiem. Starp mūsu bijušajiem darbiniekiem ir arī tādi, kas paši veiksmīgi uzsākuši savu biznesu,” atklāj Alisa.