Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas norāda uz nevienlīdzīgo situāciju nozarē

Kā vērtējat šo ražas sezonu bioloģiskajā lauksaimniecībā? Kādām nozarēm veicās labāk, kurās raža nav padevusies?

Tas ir sarežģīts un komplicēts jautājums visas sezonas garumā. Sezona kopumā bija ļoti mainīga, tostarp no ražošanas viedokļa - pavasarī sausums un salnas, vasarā sausums, tas katru nozari kaut kādā mērā ir ietekmējis. Tā ir katru gadu, bet šogad laikapstākļu ietekme uz visām nozarēm bija daudz izteiktāka. Tā ir realitāte, un nākotnē diemžēl radikālas laikapstākļu maiņas būs vēl izteiktākas.

Protams, vissmagākais šis gads bijis lopkopības nozarē. Sausums ļoti ietekmēja lopbarības sagatavošanu, un sekas būs jūtamas vēl līdz pat nākamā gada sezonas sākumam, kad sāks ataugt zālāji. Ko un kā katrs mācējis sagatavot lopbarību visai ziemai, cik ievākt, cik iepirkt un kāds būs ziemā tirgus, to mēs vēl redzēsim. Pavasarī varēsim secināt, cik smagi šīs sezonas laikapstākļi ir ietekmējuši lopkopību.

Arī graudkopībā sausums ietekmēja ražas, bet ļoti reģionāli un atšķirīgi gan pa saimniecībām, gan kultūrām un pat laukiem. Ziemāji bija labāki, vasarāji sliktāki, bet vienas atbildes, ka viss ir slikti, arī nevar sniegt. Bija vietas, kur viss bija sauss un pat nebija ko no lauka novākt, bet citur atkal ražas ievāktas pietiekami labas. Ļoti atkarīgs no tā, kā zemnieki saimnieko, cik ilgtspējīgi saimnieko, kā ievēro augu seku un maiņu, kādas tehnoloģijas izmanto. No tā arī ir atkarīgs, kuru lauksaimnieku sausums ietekmēja vairāk, kuru mazāk. Protams, kopējā situācija ir sliktāka, arī graudu cenu samazinājums ir ietekmējis. Ja runājam par ražību, tad varbūt kādam samazinājums bija par 10%, kādam 20-30%, bet citam pat par 70%.

Savukārt dārzeņkopībā šis gads varētu būt pat salīdzinoši labs. Sausums pavasarī vairāk ietekmēja agro dārzeņu ražas, bet rudens vēlajiem dārzeņiem bija labvēlīgs. Ražu ietekmēja lietus, bet kopumā dārzeņu sezona neizskatās slikti. Arī biškopībā sausums ietekmēja medus ievākumu. Katrai nozarei kopumā šajā sezonā bija izaicinājumi un kopumā saražotie apjomi ir samazinājušies.

Šis gads bija izteikti sliktāks par iepriekšējiem ražas gadiem?

Noteikti bija sarežģītāks un grūtāks gads, ne tāds, kā cerēts. Ražas ir atbilstošas laikapstākļiem. Cik nu ir katram lauksaimniekam intuīcija, zināšanas, tehnoloģijas un iespējas pielāgoties šiem apstākļiem, tādas arī ir ražas. Tas bija atkarīgs arī no tā, cik iepriekš ir ieguldīts augsnes uzlabošanā, kvalitātē, lai mitrums turētos ilgāk, kādas ir augsnes apstrādes tehnoloģijas. Protams, dabīgās pļavas sausumā izkalta un tur nebija ko glābt, īpaši bioloģiskais audzētājs to nevar ietekmēt, jo minerālmēslus nevar kaisīt. Bieži vien bioloģiskie lauksaimnieki ar aitu un kazkopību saimnieko tajās platībās, kur ir mazāk auglīgas augsnes, pļavas ir nabadzīgākas un nevar intensīvi saimniekot. Ja ir šāds sausums, tad siena iegūšana ir ļoti problemātiska. Noteikumi paredz, ka saimniekošana ir jāintensificē, vajag vairāk dzīvnieku, bet bieži vien nespēj izpildīt šos nosacījumus, jo lopu ir krietni vairāk, nekā pļava spēj saražot barību. Politiski absurdi ejam, liekam intensificēt, liekam vienu paraugu, ka lauksaimniekam ir jāražo maksimāli intensīvi neatkarīgi no tā, vai saimnieko Ērgļu pusē kalnainā apvidū, kur ir sarežģīti apstākļi un auglība ir zema, vai Zemgales plašajos līdzenumos, kur augsnes vērtība ir pavisam cita. Nevērtējam to, kurās teritorijās tas ir iespējams un kurās nav. Šos aspektus ļoti maz ņem vērā, un bieži vien tiek noniecināti lauksaimnieki, ka nemāk ražot, bet viņš saimnieko reģionā, kur apstākļi ir ļoti sarežģīti.

Ir jāsaprot, ka šādi laikapstākļi pie mums būs arvien biežāk, kļūst karstāks un sausāks, ir jāmeklē risinājumi, kā pielāgoties.

Kādi risinājumi?

Nesaku šodien, rīt, vai parīt, tas būs. Ja par sausumu, tad tās ir laistīšanas sistēmas. Lielās platībās to būs sarežģīti izdarīt, bet laistīšanas sistēmas Dienvideiropā ļoti plaši tiek izmantotas. Tāpat ir jāizvērtē, ko mēs audzējam, kādas kultūras ir spējīgas izturēt ilgstošu sausumu vai mitrumu. Kā piemērs tagad ir griķu sējumi, kas lielai daļai lauksaimnieku nav novākti. Ilgstošās lietavas to kavē. Tad ir jādomā, vai griķus ir vērts audzēt, kā var izaudzēt, vai sēt agrāk, mainīt tehnoloģijas, lai ātrāk varētu novākt. Te ir darbs zinātnei, pētniekiem, dažādām inovācijām. Domāju, ka risinājums būs jāmeklē, ko audzēsim, kā audzēsim un kā pielāgosimies.

Vai ar lopbarības savākšanu rudenī nebija labāk, un situācija tik bezcerīga kā vasaras vidū, kad bija sausums, vairs nav?

Vasarā, lopbarības sagatavošanas periodā, bija ļoti liels sausums un maz bija savākts. Augustā jau parādījās atāli pietiekami labi, bija vairāki pļāvumi, lauksaimnieki, sadarbojoties savā starpā, kooperējas un barību vāca. Augustā sākās arī lietavas, it kā zāle uz lauka ir izaugusi, bet nevar uz lauka uzbraukt, nevar zāli izkaltēt un savākt. Negribas tik ļoti sūdzēties, jo rudens pusē lopbarību varēja savākt vairāk, bet, vai tas būs pietiekami visai ziemai un vai kvalitāte būs atbilstoša, ir grūt teikt. Ka jau minēju, arī lopkopības saimniecībās situācija ir ļoti atšķirīga. Jāsaprot, ka lopu skaita samazināšana saimniecību ietekmēs vairākus gadus, jo atkal atgriezties pie iepriekšējā lopu skaita, tas prasa divus trīs gadus, kamēr atjauno kvalitatīvu ganāmpulku. Šādi laikapstākļi uz saimniecības attīstības tempiem un konkurētspēju atstāj ietekmi ilgstoši. Graudkopībā, ja ir viens slikts gads, nākamajā raža ir atkal laba un esi atpakaļ, bet lopkopībā ir daudzgadu plānošana un krīzes ietekmi izjūt ilgtermiņā.

Zemnieki draud ar protestiem līdz ar atbalsta maksājumu kavēšanos un pārlieku lielo birokrātiju. Jūs esat minējis, ka emocijas ir pārāk sakāpinātas un nekāda traģēdija nav notikusi. Kā vērtējat esošo situāciju, kādus risinājumus redzat?

Protams, emocijas ir sakāpinātas, sezona ir bijusi ļoti grūta, ražas mazākas, cenas zemas, lauksaimniekiem ir satraukums, neziņa, ir sācies arī jauns plānošanas periods, jauna pieteikšanās kārtība, daudz vairāk dažādi maksājumi, jauna politika, un no otras puses ir jāmaksā nodokļi, jāmaksā kredīti, jāīsteno projekti. Problēmas ir, un tādēļ emocijas ir ļoti sakāpinātas. Bet vai tas, kas notika Slampē, par ko šajā sapulcē runāja, risina lauksaimnieku problēmas? Tur drīzāk bija vienas organizācijas vēlme izpaust savu varu un ietekmi, kas ir mazinājusies. Ir dažādas lauksaimnieku organizācijas un dažādi viedokļi, ir lieli, mazi lauksaimnieki, dažādas nozares, un Zemkopības ministrijai (ZM) jārespektē arī citu saimniecību, organizāciju viedokli. Tāpēc Slampē izmantoja šo emocionālo brīdi, lai kaut kādā mērā sakārtotu viena organizācija savas intereses un uzspiestu ministrijai pieņemt lēmumus. Tas sapulcē ļoti spilgti izpaudās, ļoti autoritatīvi, pavēlnieciski likt ministrijai darīt lietas, balstoties uz lauksaimnieku emocijām un nebūšanām, tādā veidā atrisināt kaut ko citu. Tas ir mans novērojums. Šajā sanāksmē daudzi droši vien pat neaizdomājās, par ko tad patiesībā notiek cīņa un protests.

Tagad ir pārmetumi, ka ir birokrātija, jaunas prasības, bet tam visam pamats jau ir lauksaimnieku kopīgi ar ministriju izveidotais stratēģiskais plāns. Jā, tā ir EK politika, bet lielākā atbildība par stratēģisko plānu kopumā ir ministrijas ierēdņiem kopā ar lauksaimniecības organizācijām, un, protams, arī Nacionālajai apvienībai, kas plāna izstrādes laikā vadīja ZM. Ministrija viena šo plānu neizstrādāja, EK deva plāna rekomendācijas, bet mēs lauksaimnieku organizācijās neskaitāmās darba grupās šo stratēģisko plānu, kāds tas tagad ir, arī izstrādājām. Paši vien uztaisījām birokrātiju, gribējām vienkārši, nesaistot ar Eiropas mērķiem saņemt vieglu naudu bez nosacījumiem, mēģinot apmānīt komisiju, bet beigās sanāca milzīgs samezglojums, kas ir mūsu pašu nacionālajā līmenī uzceptais stratēģiskais plāns. Tur ir maz saistības ar EK. Viņi mums deva iespēju mazināt birokrātiju, ieguldīt vides mērķos, attīstīt bioloģisko lauksaimniecību, mazās vidējās saimniecības, bet diemžēl atsevišķu lauksaimnieku organizāciju spēcīgais lobijs šo visu plānu kopā ar ministriju sataisīja. Tagad lauksaimnieki bļauj par birokrātiju, bet paši tajā procesā piedalījās, paši šo putru esam savārījuši.

EK mērķi ir skaidri, kas ir stiprināt mazos un vidējos lauksaimniekus, videi draudzīgāku, bioloģisko lauksaimniecību, īsākas pārtikas ķēdes, pārtikas nodrošinājumu, bet mums sanāca dominējoši atbalstīt industriālo lauksaimniecību un graudkopību, kas paņem lielāko finansējuma daļu. Ja būtu pietiekama politiskā griba un ambīcijas, tad varējām šo stratēģisko plānu saprātīgi sagatavot atbilstoši EK rekomendācijām, tad nebūtu krīzēs šādu problēmu, it sevišķi mazajiem vidējiem lauksaimniekiem. Politiķi ir pārāk "mīksti", lai pieņemtu spēcīgus lēmumus un attīstītu spēcīgu lauksaimniecību Latvijā. Mums ir ļoti liela attīstības plaisa starp lielajām industriālajām saimniecībām un mazajām, vidējām saimniecībām. Nespējot konkurēt, mazās un vidējās saimniecības arvien vairāk iziet no tirgus, jo atbalsta mehānismi ir ļoti negodīgi.

Tas nozīmē, ka "Zemnieku saeimas" lobijs šajā stratēģiskā plāna izstrādē bija pārāk liels?

Pie plāna aktīvi strādāja visas lauksaimnieku organizācijas, bija darba grupas utt., bet viņu intereses, kā vienmēr... Nav ko noliegt, ka viņi ir ietekmīga organizācija, bet diemžēl pārstāv šauras lauksaimnieku grupas intereses, kas ir graudkopības un lielās saimniecības. Plāns ir šīm nozarēm pakārtots. Protams, arī citu organizāciju intereses plānā ir pārstāvētas. Tāpēc tas plāns ir tik briesmīgs, ka nepatīk nevienam. Mēs pirms plāna apstiprināšanas balsojām pret to, jo redzējām daudzas lietas, kas neiet kopā ar izvirzītajiem mērķiem. Būs iztērēta nauda, izvirzītos mērķus mēs nesasniegsim un tālākā nākotnē būs vēl lielākas problēmas, kādā veidā transformēt un attīstīt lauksaimniecību. Sekas vēl būs, un šis ir tikai pirmais lauksaimnieku neapmierinātības vilnis.

Ko darīt? Vai ir vēl cerība, ka plānu var mainīt?

Tāpēc tiek rīkotas šādas sanāksmes, lai parādītu varu, ka mūsu intereses ir visvarīgākās un pret parējām lauksaimnieku organizācijām valda nihilistiska attieksme. Vismaz šobrīd es neredzu ministru vai politisko spēku, kas būtu gatavs saprast, kas notiek lauksaimniecībā, un radikāli reformētu lauksaimniecības politiku nacionālā līmenī, lai attīstītu lauksaimniecību un pārtikas ražošanu. Neredzu nevienu politisko spēku, kas saprastu un būtu gatavs reformām un spētu iestāties pret šauriem interešu lobijiem.

Ir gan arī pozitīvie piemēri citās valstīs, kur politiķi ir spējīgi pagriezt kuģi pareizā virzienā, bet, protams, tas nav izdarāms vienā gadā. Ir pētījumi par Eiropas Savienības (ES) naudas atdevi Latvijas lauksaimniecībā, kas liecina, ka atdeve no lielajām saimniecībām ir daudz mazākā mērā nekā tad, ja ieguldītu mazās un vidējās saimniecībās. Atdeve tad būtu daudz lielāka. Mums nav nekādu atbalsta griestu, maksāts tiek visiem par visiem hektāriem. Tā ir lielākā problēma. Ja neviens politiskais spēks nespēj ieviest vērā ņemamus atbalsta griestus, ka viena saimniecība nevar saņemt vairāk par tik un tik tūkstošiem eiro gadā, lai nav tā, ka ir saimniecības, kas saņem atbalsta maksājumus vairākus simtus tūkstošus, pat miljonus eiro. Tas nav normāli. Tādā veidā mēs radām ļoti lielu plaisu - tas, kas ir stiprs, kļūst vēl stiprāks, bet vidējs un mazāks vairs īsti nevar ar stiprajiem konkurēt. Lauksaimniecībā ir diezgan bēdīgs skats uz nākotni.

Kā kopumā vērtējat jauno platībmaksājumu sistēmu? Vai bioloģiskajiem lauksaimniekiem ir skaidrība, kādi maksājumi būs un kad tos saņems?

Tie lauksaimnieki, kas ir aktīvi un aktīvi piedalās biedrības darbā, informāciju saņem regulāri, tāpat piedalāmies darba grupās ar ZM un Lauku atbalsta dienesta pārstāvjiem, pārrunājam aktualitātes, saņemam informāciju. Maksājumu grafiks ir skaidrs. Protams, finansiālā situācija lauksaimniekiem šogad ir grūtāka un maksājumus gribas saņemt ātrāk. Atbalsta maksājums par bioloģisko ražošanu ir aizkavējies par mēnesi, bet cerams, ka pārējie maksājumi notiks pēc grafika. Katru gadu EK nāk pretī un šos maksājumus dalībvalstīm ļauj izmaksāt ātrāk.

Šis ir pirmais gads jaunajā stratēģiskajā plānā, un skaidrs ir tas, ka ir būtiski samazināti maksājumi bioloģiskajai ražošanai, lai gan Eiropas mērķis ir vairāk virzīties uz bioloģisko ražošanu. Arī EK esam par to rakstījuši, un viņi ir aicinājuši ZM to skaidrot. Stratēģiskais plāns Latvijā ir sabojāts, un, lai arī Latvijā politiski tiek definēts atbalsts bioloģiskai saimniekošanai, darbi ir tieši pretēji. Atsevišķām saimniecībām maksājumi būs pat par 20% mazāki. Tagad vēl notiek cīņa, jo ZM ierosināja trūkstošo finansējumu ekoshēmā konvencionālajām saimniecībām pārdalīt no ekoshēmas atbalsta lopkopības un bioloģiskajām saimniecībām. Mēs protestējām, un ZM pieņēma lēmumu neaiztikt bioloģiskās saimniecības un atbalstu nepārdalīt. Tas arī bija viens no galvenajiem jautājumiem sapulcē Slampē, par ko "Zemnieku saeima" cīnījās.

Stratēģiskajā plānā būtībā šobrīd atbalsta maksājumi bioloģiskajām saimniecībām ir izlīdzinājušies ar konvencionālajām saimniecībām. Daudzi lauksaimnieki ir nobijušies un aizgājuši no bioloģiskās ražošanas. Šogad ir samazinājies gan sertificēto bioloģisko lauksamniecību skaits, gan bioloģiski apsaimniekoto zemes platību apmērs. Šogad daudzas saimniecības vairs nesertificējas un ir pārgājušas uz konvencionālo saimniekošanu, saprotot atbalsta maksājumus un kopējo nacionālo politiku. Lielākā daļa no tām ir bioloģiskās piena lopkopības saimniecības, kas aiziet no ražošanas. Tas ir bīstams signāls. Jau pēdējos gados bioloģiskā piena vidējā iepirkumu cena ir par diviem trīs centiem litrā zemāka nekā konvencionālās saimniecībās piena cena. Tāpat ir sarucis atbalsta apjoms. Ja mēs politiski sakām, ka mums vajag bioloģisku, veselīgu ēdienu, bet visi darbi ir pretējā virzienā. Tam seko arī nākamais jautājums - ja vidēja iepirkumu cena bioloģiskajam pienam ir zemāka, tad kāpēc veikalā tas ir krietni dārgāks par konvencionālo pienu. Bioloģiskā pienā pārstrādei varbūt ir augstākas prasības, izsekojamība, bet kopumā tā ir tirgus kropļošana. Nevaru pateikt, vai lielāko piecenojamu pieliek pārstrādātāji vai lielveikali, bet piecenojams ir nesamērīgi augsts un nepamatots, zemnieks diemžēl nesaņem godīgu cenu par savu saražoto produkciju. Ja bioloģisko pienu no zemnieka iepērk par 32 centiem litrā, bet veikalā tas maksā 1,5 eiro?

Šogad lielas diskusijas sabiedrībā izraisīja pārtikas cenu kāpums. Kā tas ir ietekmējis bioloģisko produktu pieejamību un pieprasījumu?

Piena iepirkuma cenas zemniekiem jau kopš pagājušā gada samazinās, bet veikalā cenas sāk samazināties tikai tagad. Ja piena iepirkumu cenas samazinājās par 20-30%, tad veikalā tikai tagad, pēc gada ir nokritusies par 10-15%. Šis tirgus man nav saprotams un ir kropļots. Lauksaimnieks šajā ķēdē ir visneizdevīgākajā un vājākajā situācijā.

Graudu cenas pagājušajā gada sezonā, rudenī, bija ļoti labas, bet šogad tās ir būtiski samazinājušās. Ja griķu iepirkumu cenas, piemēram, ir par 300% samazinājušās, tad veikala plauktā griķiem cena ir samazinājusies par dažiem procentiem. Kurš šo starpību nopelna, ir grūti pateikt. Mums pietrūkst analītiskā dienesta, kas vērtētu un atspoguļotu sabiedrībai, kā šīs cenas veidojas. Lauksaimniekiem pašiem šādas kapacitātes nav. Šo tirgu vajadzētu pavērtēt, kā mainās iepirkumu cenas, un attiecīgi izdarīt secinājumus.

Vai līdz ar augsto inflāciju pārtikas cenām ir jūtamas izmaiņas bioloģisko produktu pieprasījumā, jo tie tomēr ir dārgāki nekā konvencionāli audzētie?

Lai arī Latvijā diemžēl iztrūkst oficiālas statistikas par bioloģisko pārtiku, es teiktu, ka produktu klāsts ir stabils un tas pat pieaug. Sabiedrība, neskatoties uz inflāciju un krīzēm, vienalga pieprasa bioloģisko pārtiku. Jāsaka, ka līdz ar pārtikas kopējo sadārdzināšanos arī cenu atšķirība starp bioloģiskajiem produktiem un konvencionālo pārtiku ir izlīdzinājusies. Agrāk bija lielāka starpība, bet, cik esmu novērojis, tagad tā vairs nav. Tāpat cenu ziņā ir lielas atšķirības, kur pērk bioloģisko pārtiku. Ja lielveikalā bieži vien tie ir dārgāko plauktu produkti, tad citos veikalos, pie mazākiem tirgotājiem, tirgū vai tiešajā tirdzniecībā var nopirkt lētāk pat par konvencionālajiem produktiem. Tas ir mīts, ka bioloģiskā pārtika ir ļoti dārga un to neviens nevar atļauties. Ja patērētājs seko līdzi, kur iegadāties pārtiku, seko līdzi akcijām, var iegādāties par ļoti labām cenām.

Kā PVN likmes palielināšana svaigiem augļiem un dārzeņiem varētu ietekmēt bioloģiskās pārtikas nozari?

Jebkurš nodoklis, kas ir zemāks, ir labi, jo kurš gan grib maksāt lielākus nodokļus. Taču šobrīd ir ļoti nepilnīga informācija par zaudējumiem un ieguvumiem, ko maina PVN likme. Vai tas nozīmē, ka sabiedrībai pārtika būs lētāka, vai kļūs dārgāka, cik no tā iegūs tirgotājs, cik ražotājs un galu galā tas attiecas arī uz importa dārzeņiem un augļiem. Arī poļu āboliem tas ir izdevīgi, ne tikai Latvijas zemniekiem. Vai ar PVN likmes samazināšanu mēs patiešām spēsim palīdzēt vietējiem ražotājiem un vairot viņu konkurētspēju? Man ir pārāk daudz jautājumu, kas ir neatbildēti. It sevišķi bioloģiskajā lauksaimniecībā mums dārzeņu, augļu audzētāju ir tik maz - vai PVN likmes samazināšana varētu būtiski ietekmēt konkurētspēju, varbūt ir citi instrumenti, kā palīdzēt. Es neesmu pret samazinātās likmes saglabāšanu, bet ir vajadzīgs neatkarīgu ekspertu vērtējums, kas visas šīs ietekmes izvērtētu. Šobrīd mēs vairāk operējam ar emocionāliem saukļiem, bet prasītos konstruktīvāks dialogs ar visām pusēm. Protams, laika ir atlicis ļoti maz un esam šo diskusiju novilkuši līdz pēdējam brīdim, un tagad sākusies emocionāla, nekonstruktīva cīņa, kur viens vai otrs ir sliktais. Es drīzāk iestātos par samazinātās PVN likmes piemērošanu veselīgai pārtikai kopumā, pamatproduktiem - maizei, pienam, gaļai, arī bioloģiskajai pārtikai, lai tā varētu vēl vairāk konkurēt ar konvencionālo pārtiku un būtu vēl pieejamāka.

Kuras bioloģiskās nozares Latvijā šobrīd attīstās, paplašinās, kuras iet mazumā?

Kopumā bioloģiski apsaimniekotās platības Latvijā samazinās, arī saimniecību skaits samazinās, ir arī lielākas saimniecības, kas pārtraukušas sertifikācijas procesu, un dominējoši tieši piena lopkopības saimniecības iet mazumā.

Graudkopības platības gan pieaug un pieaug pāreja uz graudkopības nozari, jo šī ir pēdējos gados rentablākā nozare. Bioloģiskā graudkopības nozare attīstās, bet, protams, cenu samazinājums šogad var vēl ieviest kādas korekcijas, taču kopumā platības stabili pieaug un arvien vairāk tiek audzēti graudi. Savukārt dārzeņu platības ir nemainīgas un stabili mazas. Biškopība ir tā nozare, kas būtiski samazinās, jo nav vairs brīvas teritorijas, kur bites varētu ievākt medu, kur platības netiek apstrādātas ar pesticīdiem. Tā pašreiz ir ļoti sasāpējusi problēma, kur ministrija absolūti neiesaistās un nerisina, jo tas ir smags, sāpīgs un lauksaimnieku sabiedrībā jūtīgs jautājums. Bioloģiskā biškopība ir tiešām apdraudēta, un ļoti daudzas saimniecības vairs nevar nodrošināt bioloģisku ražošanu - bitēm trīs kilometru rādiusā nav kur savākt medu, kur nebūtu lietoti pesticīdi. Ja trīs kilometru rādiusā ap biškopības saimniecību tiek lietoti pesticīdi, tad to nevar sertificēt kā bioloģisko medu. Arī statistikas dati liecina, ka medū ir daudz pesticīdu atliekvielu. It kā veselīgs produkts, bet liels risks, ka ir atliekvielas no pesticīdiem. Tas ir lakmusa papīrs, kas rāda, kāda Latvijā ir situācija ar pesticīdiem. Lai arī sakām, ka Latvijā ir mazāks pesticīdu lietojums nekā vidēji Eiropā, bet kopējais daudzumus uz vidi un tā slogs vidē palielinās.

Gaļas lopkopība ir stabila nozare, kas visus pēdējos gadus ir bijusi ar izaugsmi un tagad ir nostabilizējusies. Aitkopība, kazkopība ir stabila, arī olu ražošana ir stabila un nav izrāvienu vai kritumu. Cūkkopības nozare ir vāji attīstīta, tikai nelielas saimniecības un nav vērā ņemama ražotāja, kas piedāvātu bioloģisko cūkgaļu. Cūkkopība bioloģiskajā ražošanā ir ļoti brīva niša, un domāju, ka pieprasījums būtu liels. Augļkopība ir un attīstās, upeņu audzēšana ļoti veiksmīgi attīstās kā nozare, smiltsērkšķi, cidonijas attīstījušās pēdējos gadus un platības pieaug. Esam vieni no līderiem šajā ziņā Eiropā.

Eiropas "Zaļā kursa" stratēģija "No lauka līdz galdam" paredz, ka 2030.gadā ES 25% lauksaimniecības zemes tiks apsaimniekota bioloģiski. Domājat, ka to iespējams sasniegt? Kā ir Latvijā?

Es vēlētos, lai sasniegtu 25%, bet domāju, ka neizdosies. Problēma ir tā, ka nacionālās politikas un vēlmes uz to virzīties Latvijā nav. No politiķu puses, stratēģisko plānu veidojot, tā nav bijusi prioritāte. Publiski saka, ka tā ir, bet plānā tas neatspoguļojas. Nacionālā līmenī pietrūkst ambīciju tiešām kaut ko izdarīt.

Lauksaimniecības politika Latvijā un arī citur virzās šauru interešu virzienā, nevis sabiedrības labā. EK mēģina šo politiku veidot nodokļu maksātāju interesēs, jo subsīdijas jau ir nodokļu maksātāju nauda, kuri attiecīgi prasa, kāds viņiem labums no tā, ka atbalsta lauksaimniecisko ražošanu. Bet nacionālā līmenī ekonomiskās intereses dominē pār vēlmi pagriezt lauksaimniecisko ražošanu sabiedriskā, vides un sociāla labuma virzienā. Tikai ekonomiskais labums un pārējais ir otršķirīgs. Tāpēc arī neviens politiskais spēks nespēj pateikt, ka sabiedriskais labums ir svarīgākais, primārais ir šauru ekonomisko interešu labums. Tā ir lielākā problēma.

Latvijā stratēģiskajā plānā ir minēts, ka jāsasniedz līdz 20% platību, kas ir apsaimniekotas bioloģiski. Mums nav ambicioza mērķa sasniegt vismaz 20%, kur nu vēl 25%. Līdz 20% ir tik nekonkrēti - tagad ir 16%, varbūt būs 17%, bet varbūt 14% - tas viss ir līdz 20%. Absurds. Nav spēcīgu lēmumu no politiskās puses un ir bailes to darīt.

Vai par šo un arī citām jums sāpīgām problēmām ir jau sanācis ar jauno zemkopības ministru parunāt?

Vēl neesam tikuši pie ministra vizītē. Darba grafiks acīmredzot ir ļoti saspringts. Pazīstu ministru un zinu viņa politiskos uzstādījumus. Viena atbilde, lai cik ministrs būtu saprotošs un zinošs par bioloģisko lauksaimniecību un ražošanu, ir politiskais spēks, kas stāv aizmugurē ar savām interesēm. Diemžēl mums pietrūkst harizmātisku un spēcīgu politiķu, kas pāri ekonomiskām interesēm pateiktu, ka kopējam sabiedrības labumam ir svarīgs šāds virziens. Ar skaidru vīziju vēl neviens ministrs nav atnācis, varbūt Krauzes kungam tāda būs. Aiz katra no politiskajiem spēkiem stāv kaut kādas ekonomiskās intereses, bieži vien tās ir ļoti spēcīgas, un tur diemžēl nav mazo vidējo lauksaimnieku. Droši vien tā arī ir mūsu pašu vaina, ka neesam tik aktīvi politikā, neiestājamies politiskajās organizācijās un neveidojam viedokli. Mēs esam pieraduši, gaidām, ka mums visu iedos un labprātīgi mūs sapratīs. Aicinājums ir lauksaimniekiem būt politiski aktīviem, līdzdarboties lauksaimnieku organizācijās, piedalīties, un tad tā arī veidosies politika. Tas ir akmens mūsu dārziņā, jo politiķi jau ir sabiedrība, tie esam mēs paši. Jo aktīvāki būsim, stāsimies biedrībās, jo ir cerība, ka kaut kas mainīsies.