Samaksā niecīgu summu un reģistrē savu firmu! Latviete priecājas, cik viegli un vienkārši ir strādāt Lielbritānijā
Dzīvei Lielbritānijā ir gan priekšrocības, gan trūkumi, salīdzinot ar Latviju. Latviete Kristīne Čeirāne (37 gadi), kura Anglijā dzīvo jau aptuveni 10 gadus, intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka tur ir ļoti viegli nodarboties ar uzņēmējdarbību, kā arī atrast dažādas radošas aktivitātes. Vienlaikus Anglijā ļoti pietrūkst Latvijai raksturīgo ēdienu garšu.
“Esmu radošs cilvēks. Vienmēr esmu darījusi kaut ko radošajā jomā: vienmēr rakstīšanā, tagad aktiermākslā un radio, agrāk televīzijā un žurnālā.”
Pēdējā laikā Kristīne arī domā par turpinājumu savai nesen iznākušajai grāmatai "Šķautnes". Viņu ļoti interesē 19. gadsimta Anglija, Londona, un tieši par to viņa daudz raksta.
Izdegšanas un finanšu dēļ nolēma mainīt dzīvesvietu
Patlaban Kristīne dzīvo Anglijā, Norfolkā. Kāpēc viņa aizbrauca no Latvijas? “Tā toreiz sanāca. Tas notika 2013. gadā. Pirmkārt, man vienkārši gribējās vairāk naudas. Otrkārt, piedzīvoju nelielu izdegšanu. Ar radošajām lietām es Latvijā īsti nevarēju nopelnīt.
Vairāki mani draugi dzīvoja ārzemēs. Viņi piedāvāja: “Gribi braukt pie mums?” Es biju domājusi, ka varētu aizbraukt uz pāris mēnešiem.”
Nejaušības vadīta, nonāca Anglijā
Var teikt, ka Anglijā Kristīne nokļuva, nejaušības vadīta.
“Jā, tas bija nejauši. Man bija arī draugi Vācijā. Gan draugi Vācijā, gan draugi Anglijā centās man “pārdot” savu valsti. Manas angļu valodas prasmes bija labākas nekā vācu valodas prasmes, tāpēc es nonācu Anglijā.”
Lielbritānijā sastapa dzīvesbiedru
Sākumā, aizbraucot uz Lielbritāniju, Kristīne bija plānojusi tur palikt salīdzinoši neilgu laiku, bet iznāca tā, ka viņa Anglijā dzīvo jau aptuveni desmit gadus. “Mans dzīvesbiedrs ir anglis. Mēs satikāmies neilgi pēc tam, kad es pārcēlos uz Angliju. Kopš tā laika esam kopā.
Cik es saprotu, tad tā sanāk daudziem. Pārceļas uz šejieni, iepazīstas ar kādu [īpašu cilvēku] un pēc tam vairs nekur negrib braukt.”
Abiem patīk Latvijā
Varbūt kādreiz Kristīne varētu atgriezties Latvijā kopā ar dzīvesbiedru? “Jā, es cenšos viņu pierunāt [braukt uz Latviju]. Mums Latvija patīk. Viņš diezgan labi saprot latviski. Viņš nevar atbildēt, kad kaut ko jautā, bet saprot sacīto.
Mēs skatījāmies Latvijā arī īpašumus – tie ir lētāki un zemes ir vairāk [nekā Anglijā]. Mums arī latviešu ēdiens ļoti garšo, it sevišķi man. Ir varianti [abiem pārcelties uz Latviju], bet tas ir idejas līmenī.
Es katrā ziņā tagad cenšos vairāk laika pavadīt Latvijā kopā ar ģimenes locekļiem, jo jaunāki mēs nekļūstam. Protams, gribas runāt arī dzimtajā valodā un pavadīt vairāk laika dzimtajā pusē.” Kristīnes ģimene dzīvo Rīgā.
Ļoti pietrūkst Latvijai raksturīgo ēdienu
Viņa atzina, ka, neskatoties uz kopumā sakārtoto dzīvi Lielbritānijā, ik pa laikam gribas atpakaļ uz Latviju. “Protams, velk atpakaļ uz Latviju. Jo ilgāks laiks pavadīts Anglijā, jo vairāk velk uz Latviju.
Es kādreiz nevarēju saprast, kāpēc Anglijas latvieši ir tā apsēsti ar [Latvijas] ēdienu, bet tagad saprotu: tā nenormāli pietrūkst!
Kārojas pīrādziņi ar spinātiem un olu
Ir lietas, ko es tepat uz vietas varu nopirkt, piemēram, “Kāruma” sieriņus, bet pietrūkst normālas rupjmaizes. Mums nav tādas izvēles. Ir pāris veikalu, kuros tirgo latviešu un lietuviešu ēdienus, bet nav tā, kā ir Latvijas veikalos, kur ir plaša izvēle, piemēram, ir “Lāču” maize un daudz citu maizes ražotāju piedāvājumu.
Ir daudz kas, kā šeit [Anglijā] vispār nav. Piemēram, man ļoti garšo pīrādziņi ar spinātiem un olu. Šeit tādus vispār nevar atrast!”
Sajūsmā par Latvijas beķerejām
Kristīne novērojusi, ka arī ēdienu garša Lielbritānijā ir citādāka nekā Latvijā. “Kad es aizbraucu uz Rīgu, tad viena no pirmajām vietām, uz kuru eju, ir “Mārtiņa beķereja”. Konditorejas, beķerejas ēdieniem šeit nav tās garšas.”
“Kad Latvijā aizeju uz tirgu, man gribas uzreiz visu, piemēram, sklandu raušus, smiltsērkšķu želeju un visu pārējo, ko vietējie iedzīvotāji saražojuši.”
Samaksā tikai 17 mārciņas un reģistrē savu firmu!
Neskatoties uz īpašo Latvijas ēdienu garšu, Kristīne dzīvei Anglijā saskata arī vairākas būtiskas priekšrocības.
“Piemēram, nodokļu deklarāciju iesniegt ir daudz vienkāršāk. Pašnodarbinātajiem šeit pirmais nopelnītais tūkstotis mārciņu vispār netiek aplikts ar nodokļiem. Līdz ar to tādā ziņā ir ļoti vienkārši.
Nodarboties ar uzņēmējdarbību ir ļoti vienkārši. Zinu cilvēku, kurš visu laiku dibina jaunas SIA [Sabiedrības ar ierobežotu atbildību]. Nav vajadzīgs ne pamatkapitāls, ne kas cits. Samaksā 17 mārciņas un piereģistrē firmu! Man tas liekas pārāk vienkārši.
Lielākas iespējas radošai darbībai
Šeit ir arī vairāk izvēles iespēju. Es darbojos teātru amatieru trupās, man neviens par to neko nemaksā. Šeit ir vienkārši pievienoties [kādai trupai] un atrast jaunu trupu, ja, piemēram, nepatīk mākslinieciskais repertuārs.
Ir cilvēki, kas vienlaikus darbojas 2-3 un pat vairāk trupās. Cilvēki, kas kaut ko grib darīt, ļoti ātri saorganizējas, un viss notiek!”
Patīkami, ka var sasmaidīties un sarunāties ar garāmgājējiem
Tāpat Kristīnei patīk, ka Lielbritānijas iedzīvotāji smaida vairāk nekā Latvijā dzīvojošie.
“Man brīžiem sakrīt uz nerviem, ka nepazīstami cilvēki smaida, tomēr ir patīkami, ka, aizejot pastaigāties, cilvēki uzreiz saka: “Hello, hello!” un kaut ko parunā.”
Radiostacija izvēlējās Kristīni, jo viņa nav vietējā
Latviete jūtas labi pieņemta Anglijas sabiedrībā, viņa nejūtas kā iebraucēja, uz kuru vietējie iedzīvotāji skatās citādāk. “Laikam tāpēc, ka man nav izteikta [angļu valodas] akcenta un cilvēki nevar saprast, no kurienes esmu. Pārsvarā viņiem liekas, ka esmu no Vācijas, Beļģijas, Zviedrijas vai kādas citas valsts. Varbūt tas nospēlē savu lomu.”
Arī vietējā radiostacijā “Poppyland Radio”, kur Kristīne vada savu raidījumu “Slow Living with Kristine”, viņu pieņēma tieši tādēļ, ka nebija vietējā!
“Viņi gribēja, lai ir visdažādākie cilvēki, lai ir jauni cilvēki un vecāki, lai ir cilvēki no visurienes. Viņi teica: “Tu neizklausies pēc vietējās. Mums to tieši vajag.”
Izrunas dēļ nav bijušas problēmas teātrī
Arī amatieru teātrī esmu centusies uzlabot savu izrunu. Esmu gājusi kursos, kur mēģināju uzlabot izrunu, lai varētu spēlēt arī britu lomas. Pagaidām es to nevaru.
Bet manā amatieru trupā tā nekad nav bijusi problēma! Viņiem ir vienalga [kāda ir aktieru izruna]. Ja vajag, tad viņi pielabos varoni. Viņiem galvenais, lai cilvēks, kas var nospēlēt lomu, to dara. Man šajā ziņā nekad nav bijušas nekādas problēmas.”
Dzirdēti visādi brīnumi par iebraucējiem
Iepriekš, dzīvojot Kembridžā, Kristīne iepazina kādu krievieti, kas stāstīja ļoti pārsteidzošus stāstus par kādreiz piedzīvotiem notikumiem saistībā ar vietējo iedzīvotāju attieksmi pret iebraucējiem. “Savulaik viņi pat atteicās saukt viņu īstajā vārdā. Visādi brīnumi ir dzirdēti.
Arī no latviešiem dzirdēts, ka citreiz [kāds vietējais iedzīvotājs] pasaka skarbāku vārdu, bet man personīgi tā nekad nav bijis.”
Pieļāva tipiskās iebraucēju kļūdas
Iespējams, Kristīne jūtas labi pieņemta Anglijas sabiedrībā, jo viņas dzīvesbiedrs ir vietējais iedzīvotājs un tādēļ ir vieglāk integrēties sabiedrībā – viņa nesazinās tikai ar iebraucējiem.
“Tas arī. Protams, man noderējis tas, ka dzīvesbiedrs palīdzēja izlabot kļūdas, kuras man savulaik bija angļu valodā. Piemēram, kādreiz, kad gribēju pajautāt, kā cilvēku sauc, es jautāju: "How is it called?” Tas bija tāpat, kā ir latviski. Izrādās, ir jāprasa: "What is it called?"
Bija lietas, par kurām paši briti teica: “Jā, jūs visi, kas iebraucat, pieļaujat vienas un tās pašas kļūdas.” Es sacīju: “Mums to mācīja skolā!””
Protams, Lielbritānijā, uzrunājot kādu nepazīstamu cilvēku, var vaicāt arī: “What's your name?” Tā bieži vien par iepazīšanos angļu valodā māca Latvijas skolās.
Arī Anglijā tikai retais var nopelnīt ar radošu darbu
Runājot par to, vai ar radošu darbu Lielbritānijā var nopelnīt iztiku un normāli dzīvot, Kristīne atzina, ka situācijas ir dažādas. “Man vienmēr sanācis, ka vairāk darba ir birojā.
Tā kā šeit ir vairāk cilvēku, tad arī konkurence ir lielāka. Ir cilvēki, kas var nopelnīt tikai ar radošām lietām, bet ir arī cilvēki, kuri paralēli dara kaut ko citu un kuriem ir 2-3 ienākumu avoti.
Gandrīz katram ir kāds otrais un trešais ienākumu avots
Es kādreiz satikos ar cilvēkiem, kas gribēja strādāt tieši kā aktieri. Viņiem vienmēr bija kāds otrais un trešais ienākumu avots.
Kādreiz strādāju kā statiste masu skatos, jo tur labi maksāja, bet bija nenormāla konkurence. Arī tad cilvēki teica, ka strādā par viesmīļiem un bārmeņiem.
Atrod dažādus ienākumu veidus
Kādreiz, kad Kembridžā darbojos ar vietējiem mūziķiem, tad tikai viens bija tāds, kas pelnīja tikai ar mūziku. Bet arī viņš reiz teica, ka tā kritušies ienākumi, ka laikam jāiet strādāt veco ļaužu aprūpes namā.
Bija vēl viens cilvēks, ar kuru kopā strādāju. Viņai palīdzēja dzīvesbiedrs. Kad pašai bija jāiztiek tikai ar mūziku, tad piestrādāja bāros.
Dažiem arī paveicas un var strādāt tikai radošu darbu
Situācija ir kā kuram. Ir tādi, kuriem paveicas un kuri neko citu [bez radoša darba] nedara, bet ir arī tādi, kuriem tas nav pamata darbs.”
Arī Kristīnes darba dienas lielākā daļa paiet birojā, sēžot pie rakstāmgalda un strādājot ar datoru. Savukārt radošās izpausmes – grāmatu rakstīšana, darbs radio un aktivitātes teātrī – notiek pēc darba laika.
