Ilmārs Rimšēvičs: "Valsts budžetā šogad naudas būs mazāk"

Juris Pūce (JP): Labvakar, godātie radio klausītāji! Šis ir raidījums „Pūce skaita līdzi” un Radio SWH studijā esmu es, Juris Pūce, Radio SWH ekonomikas eksperts.

Šovakar un turpmāk katru mēnesi, pēdējā trešdienā, pulksten 18:30, tiksimies Radio SWH ēterā, lai kopā ar katru reizi īpaši izvēlētu lietpratēju, veselas 30 minūtes, pārrunātu svarīgāko ekonomikas dzīvē Latvijā un pasaulē.

Un šovakar, pirmajā raidījuma, radio SWH studijā ir īpašs viesis – Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

JP: Labvakar, Ilmār!

Ilmārs Rimšēvičs (IR): Jā, labvakar!

JP: Šis ir tāds raidījums, kurā mēs runājam par ekonomikā aktuālām norisēm. Raidījumam divas daļas. Un raidījuma pirmajā daļā parunāsim par kādu lielāku, starptautiski nozīmīgu aktualitāti.

Pagājušajā nedēļā, finanšu pasaules dzīve pagāja Grieķijas zīmē. Gaidījām – bruks, nebruks? Pieņems lēmumus, nepieņems? Vai tiešām mēs atgriežamies 2010. vai 2011. gadā? Vai gaidāmi lieli satricinājumi Eirozonas ekonomikā? Ko tad nozīmē, pagājušo nedēļu Eirozonas finanšu ministru un Grieķijas pieņemtie lēmumi? Kāds ir Tavs vērtējums, Ilmār?

IR: Jā, es domāju, ka mēs redzam, ka ir pagājusi pirmdiena, otrdiena un nekādas jau lielākas skaidrības nav. Neskatoties uz to, ka tik tiešām lēmumus pagājušo nedēļu, piektdien, tika pieņemts, negaidīti ātri un pozitīvi. Parasti Eiropā lielākās sanāksmes un lēmumi tiek pieņemti sestdienās, svētdienā, un divos, trijos naktī, tad tovakar Briselē šī sēde beidzās, man liekas, desmitos vai vienpadsmitos vakarā. Salīdzinoši, tādu vienkāršu lēmumu, ka “rīts gudrāks par vakaru”, tagad te neko nesteigsim, pienāks pirmdiena, otrdiena, tad jau skatīsimies. Es domāju, ka mēs esam aculiecinieki tam, ka Eiropā ir vēlēšanās tiešām lietas risināt, varbūt ļoti draudzīgi, diplomātiski, nevienu neaizvainojot. Un tā ir tāda kultūra, pie kuras mums drusku ir jāpierod. Bet tai pašā laikā Grieķijas notikumi, noteikti atsauc atmiņā, ka cik labi, ka mēs ar to visu tikām galā paši. Tas notika 2009. – 2010. gadā, ļoti sarežģītos apstākļos un ļoti sarežģītā situācijā. Bet mums vismaz, par šīm lietām vairs nav jādomā. Kur iepretim, Grieķijas notikumi droši vien aizēnos, vai paņems lielāko daļu mūsu laika no tā, kas teiksim, mums bija plānots citām lietām. Jo neviena valsts nav šobrīd pametusi Eirozonu vai Eiropas Savienību un tāpēc ir šī lielā neziņa, kā lietas attīstīsies. Un nevienam negribas būt tam pirmajam, kas tādu grūdienu jeb nepopulāru soli sper, tāpēc es domāju, ka Eiropas Komisija, valstu vadītāji ir ļoti, ļoti korekti. Tiek līdz pēdējam brīdim, burtiski neiedomātākajiem līdzekļiem, mēģināts tomēr dabūt grieķus pie sarunas galda un ļaut viņiem pašiem izstāstīt – ko viņi var, ko viņi nevar, ko viņi nedrīkst un kā lai viņi saglabā sevi vēlētāju priekšā. Tā ka, es domāju ļoti, ļoti sarežģīta situācija. Un tas ir labi, ka nav steigas. Nav tādas, varbūt vienkāršotas pieejas – izpildījāt, neizpildījāt, tad uzreiz ārā. Bet protams, ka no otras puses, grieķu attieksme kaitina. Ja. Viņi noteikti, it sevišķi ziemeļu valstīm ir nesaprotami. Kā tad tā, esat dabūjuši daudz naudas, esat apsolījuši izdarīt, neesat izdarījuši un prasāt jaunu naudu. Un tas ir Eiropas cilvēkiem, kas skatās un saprot šo jautājumu, tāda saruna ar sevi – nu kā tad vajadzētu rīkoties, ņemot vērā visu to drāmu un visus sociālpolitiskos/ģeogrāfiskos notikumus.

JP: Tas grieķu parāds ir sasodīti liels. 170% no iekšzemes kopprodukta. Tas ir tā it kā Latvijas valsts būtu parādā nevis 7, bet 38 miljardus eiro. Diezin vai Latvija, patiesībā, ja mums būtu tāds parāds, pat spētu, šāda parāda, pat procentus nomaksāt. Kur nu vēl pamatsummu kaut kad atmaksāt. Vai nav pienācis kaut kāds brīdis, arī aizdevējiem domāt par to? Daudz to tagad saka paši grieķi. Faktiski to saka, ne tikai grieķi, bet arī lieli eksperti to saka, varbūt ir pienācis laiks, palēnām dzēst to parādu, norakstīt parādus. Vai tas būtu pareizi?

IR: Starp dzēšanu un norakstīšanu ir liela starpība.

JP: Tā gan taisnība, varbūt ir pienācis laiks pieņemt, ka grieķi neatdos, uzdāvināt daļu no parāda viņiem un sākt jaunu dzīvi?

IR: Es domāju, ka mēs par šīm lietām, tā īsti uzzinām tagad. Eiropas Komisija, Valūtas fonds, Eiropas Centrālā banka ar šīm problēmām, strādāja aizvadītos četrus, piecus gadus. Un tas nav kaut kas vakardien vakarā izcepts un tas pilnīgi svaigs un silts, un kas būtu vēl jānostādina, un jāļauj tam atdzist. Es domāju, ka visas šīs iespējamās iespējas ir izskatītas. Un parāda norakstīšanas iespēja, kā pēdējais instruments, vienmēr ir iespējams. Ir divas lietas, kas jāpatur prātā: pirmkārt, ka ko teiks pārējās valstis, kurām nākotnē tā situācija būs ļoti līdzīga un otra lieta, ka tas precedents, kāds līdz šim, teiksim, nav bijis. Protams, kam nāk līdzi arī blakus produkts – kādu uzvedību un kādu disciplīnu tas veido nākotnē, ja mēs saprotam, ka var arī atlaist un nemaksāt, tad man liekas, cilvēkiem vairs nav motivācija arī aizdot un šādu saimniecību nākotnē atbalstīt. Tā kā, visi šie jautājumi ir ļoti, ļoti sarežģīti, bet iepretim tam, protams, ir ģeopolitiskās intereses ir Eiropas Savienības un Eiropas Monetārās savienības saliedētība un stiprums kā tāds. Es domāju, ka visus šos te ļoti sarežģītos, savstarpēji saistītos jautājumus, cilvēki izsver un es domāju, ka mums vienkārši ir jābūt pacietīgiem. Šeit nekādi strauji risinājumi un kustības šeit nebūs. Es domāju, tuvākajās dienās, mēs redzēsim, kā tik analizēti vēl šie iesniegtie priekšlikumu, un vai šie priekšlikumi vispār tiks uzskatīti par tādiem, kurus ir vērts piedāvāt attiecīgajās, ja mēs tā varam teikt, attiecīgo valstu galvaspilsētās, jo daudzās valstīs šīs Grieķijas programmas turpināšanai ir nepieciešams arī valsts parlamenta atbalsts. Es domāju, ka politiķi visā Eiropā izvērtējot šos te par un pret, tad arī nāks ar savu lēmumu klajā. Bet tā galvenā lieta ko mēs šobrīd nevaram nodefinēt un ko mēs īsti neredzam, ir, vai grieķu jaunā valdība, valdības vadītājs, finanšu ministrs precīzi saprot, to ko viņi apsola šobrīd un vai viņi būs gatavi šis liets arī pildīt. Man liekas, vistrakākais ir tad, ja šīs lietas tiek apsolītas, pretī tiek iedota nauda un tiek turpināts pa vecam. Tā ir tāda dilemma šeit. Vai mēs apzinām, ka tā ir situācija, kas ir pilnīgi jauna. Mēs redzam, ka kaut kas fundamentāli varētu Grieķijas pārvaldīšanā, finanšu pārvaldīšanā mainīties. Lai arī tas paņems, varbūt divdesmit, trīsdesmit gadus, bet cilvēki kaut kādā veidā, sāks darīt lietas savādāk. Jeb šis ir vēl viens, kārtējais pagarinājums un pēc gada vai diviem, mēs atgriežamies pie šīs pašas izejas situācijas.

JP: Beidzot par Grieķiju, kāda no visas šīs jezgas būs ietekme uz Latviju? Mēs arī esam Eiropas Savienības perifērija. Pagājušoreiz, kas bija pirms trim gadiem, mēs baidījāmies, kādu ietekmi uz mums tas atstās. Būs vai nebūs, no jaunām grieķu cīņām, ietekme arī Latvijas ekonomikai.

I:R: Es domāju, ka tiešas ietekmes faktiski nebūs nekādas. Mēs to neredzēsim. Vismaz ar neapbruņotu aci, noteikti nē. Es negribētu šobrīd aizskriet notikumiem priekšā un spekulēt ar kādiem, varbūt, paredzējumiem . Es domāju, ka skaidri ir redzams, ka tā labā lieta, par ko mēs esam teikuši pirms iestāšanas eirozonā, ka šis ir klubs un pat visvājākajam kluba biedriem tiek ļoti ilgi un pacietīgi palīdzēts. Es domāju, ka Eiropas Monetārā Savienība daudzus gadus uz priekšu, droši vien nepaplašināsies. Šī ir tagad tāda nostabilizējusies kompānija ar 19 valstīm. Eiropas monetārai savienībai būs pietiekoši daudz laika, lai sakārtotu esošo situāciju un sistēmu. Tāpēc, ņemot vērā, ka nav šo te jauno biedru rindā, tad iespēja arī veltīt laiku, tieši, ja tā var teikt, vecbiedru dakterēšanai. Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi, lai mēs arī sapratu, ja kaut kas notiek eirozonā, tad valstis arī cīnās un palīdz. Otra lieta, es domāju, ka ir ļoti svarīgi redzēt, ka Grieķijā, neskatoties uz ļoti sarežģīto finanšu sistēmu, nekādas straujas kustības netiek arī valsts iekšienē veiktas. Neskatoties uz to, ka nauda no Grieķijas bankām, šis te neziņas rezultātā aizplūst, Grieķijas valdība nekādā gadījumā, nav pieņēmusi nekādus lēmumus saistībā ar naudas izmaksāšanu no kontiem, kā tas bija Kipras banku gadījumā. Kas attiecas uz tālāku ietekmi, es domāju, ka šobrīd tiek rakstīta vēsture. Tieši caur tās vēstures tādu pētīšanu, ka arī precedents nākotnē varbūt kaut kāds radīsies, ka faktiski mēs, tāpat kā varbūt anglosakšu jurisprudencē, kur bieži vien tāda precedenta ietekme, mēs redzēsim, ka kaut kāds, var būt, tāds zinām ceļš jeb piemērs tiks veidots, kā nākotnē apiesies ar citām valstīm. Ja mēs no tā varam kaut ko mācīties, tad ir ļoti labi.

JP: nu, šķiet, ka radio SWH klausītājiem, tas ka nekavējoša ietekme nebūs, ir nomierinoša ziņa.

JP: Ilmār, pirms dažām nedēļām, Tu iznāci ar paziņojumu, ka Latvijas ekonomika sākusi atdzist. Paskaidrošu klausītājiem, ka ar to Tu domāju faktu, ka Latvijas ekonomika, pagājušā gada otrajā pusgadā ir sākusi augt krietni lēnāk un prognozes par izaugsmi ar nav diez ko spožas. Ilmār, kāpēc šāds paziņojums?  Ko Tu vēlies panākt no Latvijas valdības?

IR: Nu, pirmkārt, radio klausītājiem jāpasaka, ka tas nebija Panorāmas laikā paziņojums, pulksten pusdeviņos, kā centrālais notikums. Neko uzreiz panākt arī nav nepieciešams. Vēl jo vairāk, nekādā gadījumā nesēt cilvēkos nekādu paniku. Bet var būt nofiksēt to situāciju , kura ir principā galīgi jauna. Līdz šim mēs esam dzīvojuši ar pārliecību, ka Latvija turpmākos gadus augs ar izaugsmes tempiem četri un pieci procenti gadā, kas arī tā ir bijis vairākus gadus pēc kārtas. Un cilvēki var būt ir savos prātos noskaņojušies tādos režīmos, ka mēs katru gadu dabūsim jaunas naudiņas klāt, ka mēs varēsim tērēt vairāk, ka dzīve ir atgriezusies tādos ļoti labas izaugsmes un noskaņas rāmjos. Tad ņemot vērā, ka tuvojās vasara, kad ir vēlme dažreiz atvērt budžetu, kādus tēriņu palielināt. Ņemot vērā to, ka vasarā tiek likti pamati jaunajam, nākamā gada budžetam, ir svarīgi saprast, ka tādi lielie, labie laiki, kad naudas budžetā bija salīdzinoši daudz un bija atkal ko dalīt, ir beigušies. Tas nenozīmē, to, ka atkal ir kāds jostu savilkšanas periods, ka ir jāsāk kādam atņemt, bet ir ļoti, ļoti jāuzmanās no tādām lietām kā: naudas dalīšana, kas ietekmēs Latvijas budžetu vairākus gadus vai gadu desmitus uz priekšu. Tāpēc šajā sakarībā ir svarīgi saprast, ka pagājušā gada prognoze, vasaras vidū par Latvijas ekonomisko izaugsmi bija gandrīz trīs procenti. Budžets ir uzbūvēts uz šiem trim procentiem. Mūsuprāt, labākais vērtējums, kas mums šobrīd ir pieejams, Latvijas izaugsme varētu būt, ne vairāk kā divu procentu. Tas nozīmē to, ka iespējams, jau šogad mēs redzēsim budžetā mazākus ienākumus, nekā tie bija plānoti. Valdībai ļoti nopietni tāpēc jādomā, ko ar šo te jaunradušos situāciju darīt. Vēl jo vairāk, mēs nevaram atļauties atgriezties pie trekno gadu filozofijas un neskatītie, kas notiksies sešpadsmitajā gadā. Zinot, ka daudzas ministrijas, atkal jau plāno naudas tēriņus nākamajiem periodiem, lai nebūtu tāda sajūta, kad mēs atkal varam iesniegt budžeta pieprasījumu, un tur tad lai jau viņi izskata un ja varēs, tad iedos. Es domāju, ļoti svarīgi, lai mēz zinot šo te, ekonomisko bremzēšanos un ekonomikas atdzišanu eirozonā. Skandināvijas valstīs, nerunājot par Krieviju, vārdu sakot, visur, kur mums apkārt, tad Latvijā arī šis bremzēšanās ir ļoti, ļoti cieši saistīta ar šiem procesiem. Šis process jeb šī situācija, droši vien turpināsies vairākus gadus. Mums būtu jāpriecājas par to tieši, kas mums šobrīd ir, tā lai, nedod Dievs, mēs neatgriežamies kādreiz atkal tādā situācijā, kad mums ir tiešām jāsāk samazināt budžeta izdevumus.

JP: Ja es pareizi saprotu, tad Tu saki – būtu labi, ja Latvijas valdība būtu piesardzīga. Neuzņemtos liekus izdevumus. Vai valdības rīcībā ir kaut kādi rīki, nu kaut kā šo izaugsmi šobrīd stimulēt?  Kāpēc, lai mēs neaugtu straujāk? Saprotu, grūti Skandināvijā, pavisam smagi Krievijā, bet ir taču citi tirgi? Varbūt iekšējais pieprasījums, varbūt ir kaut kas tāds, ko var panākt pietiekami strauji?

IR: Nu tieši par to faktiski bija runa. Viena lieta ir vērst uzmanību uz to, ka izaugsmes tempi samazinās, ka mums ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Mēs turpinām tērēt tas, kas mums ir. Mēs neplānojam nekādā gadījumā jaunus tēriņus. Vienlaicīgi mēs domājam, ko tad mēs varētu darīt, lai ekonomika tiktu sildīta. Es domāju, ka tur ir vesela virkne pasākumu. Tāpēc, man liekas, ir ļoti svarīgi uzteikt Latvijas Saeimu par pagājušajā nedēļā pieņemto lēmumu, saistībā ar Maksātnespējas likumu, grozījumu pieņemšanu gala redakcijā, kas dod mums tādas cerības, ka Latvijā varētu atjaunoties kreditēšana, kas kopš pagājušā gada vasaras faktiski stagnēja. Ja mēs atceramies, treknajos gados 2005., 2006. gadā, Latvijas komercbankas izsniedza apmēram 400 miljonus eiro vienā mēnesī. Pagājušajā gadā, Latvijas komercbankas šādas summas izsniedza gada laikā. Tā kā mēs varam saprast, ka tas ir 12 reizes mazāk. Tā ir pilnīgi nenormāla situācija. Un tāpēc es domāju ir ļoti svarīgi, ka politiķi, dažādi eksperti, baņķieri, konsultanti apsēžas pie galda un mēģina saprast, vai tās ir vecās brūces, vai tie ir vecie uzkrātie zaudējumi, vai tās ir kādas juridiskās likuma nepilnības, vai tā ir nedrošība, vai tā ir ģeopolitiskā situācija, kas traucē šobrīd šo naudu aizdot Latvijas uzņēmumiem, Latvijas mājsaimniecībām. Jo divpadsmit reizes mazāka kredītu izsniegšana, tā ir atkal otra galējība. 400 miljoni mēnesī ir daudz – daudz par daudz. 400 miljoni gadā ir daudz par maz.

JP: pāriesim, pie mūsu raidījuma „Pūce skaita līdzi” trešās, noslēdzošās daļas. Es tev lūgšu Ilmār, izteikt tavas prognozes par abām šovakar aplūkotām tēmām un atļaušos arī pats paprognozēt.  

Pirmā prognoze būtu, vai tuvākā mēneša laikā, būs kādas problēmas saistība ar Grieķiju?

IR: Es domāju, ka mēs nodzīvosim, faktiski visu vasaru zem grieķu zvaigznes. Es ceru, ka šis iznākums beigu beigās būs labs un tas kompromiss tiks atrasts.

JP: Jā, var piekrists Latvijas Bankas prezidentam. Nekas no tā, kas līdz šim ir bijis, neliecina par to, ka šeit var kaut ko ātri atrisināt. Arī Grieķijas valdība ir sanākusi tāda, ka tā spēj radīt problēmas arī tukšā vietā, un tur, kur pat tās nebija. Gaidīsim droši vien kādus jaunus paziņojumus, jaunus brīnumus un ar to būs jāsadzīvo.

Nu un otrs jautājumus – ja reiz ekonomika ir jāsilda, vai tu prognozē, ka tuvākā mēneša laikā, vismaz kāds no ministriem, varbūt premjere, iznāks ar kādu priekšlikumu, kā tad to ekonomiku viņi sildīs?

IR: Es domāju, ka šobrīd labākie spēki, labākie prāti ir apvienoti, lai taptu šāds te ekonomikas sildīšanas plāns. Jo viņš ietver sevī, es domāju, vismaz kādus desmit pasākumus, kas būtu tiešām premjeres vadībā. Nezinu, varbūt reizi nedēļā, varbūt pietiktu ar reizi mēnesī, ļoti skrupulozi uzraudzīt, lai mēs pilnīgi redzētu, ka visas šīs lietas ir kaut kādā tādā komandanta punktā, no kuras tiek viņas vadītas. Cik tālu mums ir investīciju vide uzlabojās, cik mums tālu uzlabojās struktūrfondu apgūšana, kā attīstās kreditēšana, kādas ir nepieciešamās nodokļu izmaiņas vai neizmainās un tā tālāk. Šie ir tie galvenie jautājumi, kas, protams, ir saistīti ar tā saucamo Latvijas konkurētspējas palielināšana jeb nepieciešamajām reformām, lai ar tiem pašiem līdzekļiem, mēs panāktu lielāku to efektu. Un tāpēc es domāju, pavasaris parasti ir tāds labs laiks, kad šīs te lietas uzlikt uz galda, lai vasara, kurš ir tāds mierīgāks laiks, cilvēki var tā mierīgi pārdomāt un arī izstrādāt šos te soļus. Es domāju, ka daudzi no mums zina par šim te nepilnībām, kādas mums ir gan veselības, gan izglītības jomā un šī te mūsu izglītības konkurētspējas pastiprināšana gan skolnieku, gan studentu konkurētspējas palielināšana tādā starptautiskā līmenī, manuprāt, ir ļoti, ļoti svarīga, lai mēs varētu par saviem skolniekiem un studentiem runāt, ka viņi lieliski māk ne tikai dziedāt, dejot un runāt angliski, bet viņiem būtu arī, šīs te saucamās, eksaktās zināšanas: ķīmija, fizika, matemātika, kas Latvijas tautsaimniecībai šobrīd ir ļoti ļoti nepieciešams. Faktiski, ja mēs runājam nākotnē par kādām prioritārām attīstības nozarēm, ja mēs izdomājam, ka mēs gribam kaut ko darīt, lai mums būtu pretī arī inženieri un zinātnieki, kas šīs lietas spēj vispār ieviest dzīvē. Pretējā gadījumā, te mēs varam uz papīra kaut ko plānot un domāt, bet, ja mēs tā paskatāmies reāli dabā, tad mums ir tikai pavisam nesen ieviesti matemātikas eksāmeni un šo eksāmenu kvalitāte arī, iespējams, varētu būt augstāka, lai neteiktu vairāk. Kāpēc es par to runāju? Tāpēc, ka tas ir tieši tas, kas nākotnē izšķirs vai Latvija uzmirdzēs un dabūs pārmest šo te pozitīvo kūleni un kādu izrāvienu ekonomikas attīstībā. Vai arī mēs paliksim tādā, es negribu teikt pelēkā, bet varbūt tādā neizteiksmīgā situācijā ar tādiem viduvējiem rezultātiem, salīdzinājumos, kas ir gan skolu, gan universitāšu starpā un nemaz neuztrauksimies, ka mūsu kaimiņi igauņi jau sen, sen mums ir priekšā un mēs tādā viduvējību līmenī turpināsim sevi mierināt – gan jau ka viss būs labi un viss labi beigsies

JP: Jāsaka, ka es varu tikai piekrist redzējumam par to, ka kaut kas ir jāmaina. Es gan esmu drusku skeptisks, vai valdībai tas sanāks.

Paldies, Ilmār! Šī bija lieliska saruna. Jūs klausījāties radio SWH raidījumu „Pūce skaita līdzi”, kurā viesojās Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

Karlīna Timofejeva / Foto: Ieva Lūka, LETA