No kartona un aitām līdz mežam: mežistrādes uzņēmuma “Grantiņi-1” izaugsme

Ceļš uz panākumiem nav bijis rozēm kaisīts, un arī iesākumā nemaz nebija iecerēts strādāt meža nozarē – bija domas gan par kartona rūpniecību, gan aitu fermu. “Grantiņi-1” darbojas jau 30 gadu un izgājis cauri visiem juku laikiem un krīzēm. Patlaban uzņēmumā strādā 140 cilvēku, taču saimnieks te ir viens – Grantiņu dibinātājs Aldis Stūriška. Uzņēmuma mājvieta ir bijušās Rankas kartona fabrikas komplekss, un, kā izrādās, tā nav nejaušība.

No kartona pie mežiem

“Grantiņi -1” saimnieks Aldis Stūriška stāsta: “Sākumā jau vispār nebija domas par mežiem. Plāns bija pavisam citāds. Patlaban mūsu birojs atrodas bijušajā kartona fabrikā, un ar to tad arī bija doma veidot biznesu. Mans tēvs te bija direktors, jo, kad viņš beidza augstskolu, varēja izvēlēties no diviem variantiem – braukt strādāt uz Maskavu vai arī uz Ranku celt, tā teikt, komunismu. Ranka bija tuvāk, un Latviju pamest negribējās, tādēļ atbrauca uz šejieni. Arī es mācījos Tehniskajā universitātē, un, kad sākās deviņdesmitie un viss mainījās, tad kopā ar tēvu plānojām attīstīt kartona fabriku. Bija jaunas idejas, bija plāni pirkt jaunas iekārtas. Kad sākās denacionalizācija, parādījās vecā īpašnieka mantinieks no Amerikas. Arī viņš bija gatavs piedalīties fabrikas attīstībā, un mēs patiešām bijām apņēmības pilni.

Bet tad vienā dienā tēvs 57 gadu vecumā pēkšņi nomira. Es tolaik tik tikko biju beidzis Tehnisko universitāti, tādēļ nav brīnums, ka Amerikas mantiniekam likās – tik zaļš gurķis taču netiks galā! Tādēļ viņš atrada kaut kādu attālu radinieku, kuram uzticēja fabriku. Bet viņš sāka ar to, ka nodeva funkcionējošus darbagaldus metāllūžņos, un drīz vien visa fabrika aizgāja uz grunti. Vēlāk Amerikas mantinieks zvanīja un piedāvāja, vai es negribu šo īpašumu pārņemt. Teicu, ka te jau vairs nav ko paņemt, tikai gruveši. Beigās jau tiešām tās ēkas nācās savākt, turklāt kopā ar visu fabrikas ciematu.

Tas bija laiks, kad pats īsti nesapratu, ko tālāk iesākt. Bija piedāvājumi kā jaunajam inženierim iet strādāt uz Ventspili vai uz Ķeguma elektrostaciju, taču iesakņojies biju Rankā un nolēmu kaut ko darīt tepat uz vietas. Bija jau uzradušies arī pirmie bērni, kuri klapēja ar karotēm pa galdu un prasīja ēst, tādēļ vajadzēja izdomāt, kā nopelnīt naudu. Ņēmu motorzāģi un gāju zāģēt mežu”.

- Vai pašam tolaik jau bija kāds meža gabals?
Nē, nebija. Toties sievastēvam bija mežs, viņš tad arī mūs ar manu jaunāko brāli pamācīja, kā to vispār dara. Tā sākām kapāt. Sāka kaut kāda naudiņa nākt, to bāzām burkā un krājām. Pārējie mežinieki, tikuši pie pirmās naudas, to diezgan ātri notērēja, bet mēs tikai bāzām burkā un krājām, kamēr varējām nopirkt vecu un nobrauktu “Kamaz” baļķvedēju. Tas bija briesmīgs, taču nekas vairāk par to naudu neiznāca. Tad jau varējām pamazām arī iepirkt nocirstos kokus no citiem, kuriem tos kaut kā vajadzēja pārvadāt. Bieži vien gan tā “pirkšana” vairāk bija apsolīšana, ka mēs taču nekur nepazudīsim un, kad saņemsim naudu, tad ar visiem norēķināsimies. Tas bija traks laiks...

- Un kad saprati, ka te tiešām var sanākt kārtīgs bizness?
- Tas viss jau notika pamazām. Ģimeni pabarot varēja, tādēļ skatījos, ko iesākt tālāk. “Kamaz” ieķīlāju Hipotēku un zemes bankā, lai varētu nopirkt vēl vienu mašīnu – vecu “SuperMAZ”, kas jau ļāva darbību paplašināt. To pirku Rīgā, kapsētā Mēness ielā – mašīnas īpašniekam tā nez kādēļ likās drošākā vieta, jo naudu viņam atnesām maisā. Izklausās varbūt dīvaini, bet tā augšupeja mums tiešām bija kā tādā indiešu filmā. Vēl pēc laiciņa aizbraucu uz Somiju un nopirku “Volvo”, un tad jau lietas sāka iet uz augšu.

- Droši vien bija šoka terapija, aizbraucot uz Somiju un redzot, kā tur saimnieko?
- Jā, redzēju daudz jauna. Man vispār somi ļoti patīk kā cilvēki – strādīgi un ļoti vienkārši. Protams, bija šoks, taču pēc Somijas brauciena sapratām, uz kuru pusi mums vajag virzīties. Sākumā mums bija kādi 100 bārdaini zāģētāji, kas strādāja mežā, taču cilvēki arvien mazāk gribēja darīt tik smagu darbu, tādēļ iegādājāmies pirmo “Harvester”. 

Aitas, kukurūza un grants

Aldis Stūriška atklāj, kāpēc mežizstrādes uzņēmumam tāds ne visai “mežiniecisks” nosaukums:

“Tur ir vesela vēsture. Pašā sākumā mums bija zemnieku saimniecība, biju uztaisījis biznesa plānu 50 aitām un fermai. Man bija ierādīti 30 hektāri zemes – 20 lauksaimniecības un 10 meža. Turpat arī gribēju būvēt māju, bet tajā vietā bija kolhoza kukurūzas lauks, tādēļ vajadzēja pievilkt elektrību. Aizbraucu uz elektrotīklu uzņēmumu Gulbenē un lūdzu, lai ievelk. Atceros, ka braucu ar moskviču, kas man toreiz bija, turklāt tolaik bija degvielas deficīts – to deva tikai pret taloniem, 40 litrus mēnesī.

Elektriķis man saka – es jau varētu to pieslēgumu noorganizēt, taču vispirms vajag mājas nosaukumu. Kā jau teicu, tas bija kukurūzas lauks, tātad māju nosaukuma tiešām nebija. Domāju – kādu gan nosaukumu varētu izvēlēties? Elektriķis prasa – kas tev tajā zemes gabalā ir? Saku – grants! Jo tā tiešām ir diezgan neauglīga zeme, kurā tagad esmu ierīkojis grants karjeru. Viņš saka – tad sauc par Grantiņiem!

Labi, kāpju savā moskvičā un braucu uz Rankas ciema padomi, lai pieteiktu mājas nosaukumu. Bet tur sekretāre saka – zini, vieni Grantiņi mums jau ir... Saprotu, ka nu ir ziepes, jo atpakaļ uz Gulbeni pie elektriķa es vairs šomēnes netikšu, jo benzīna vairāk nav! Izglāba sekretāre, kura teica – pieliec tiem saviem Grantiņiem vieninieku klāt! Tā iznāca Grantiņi-1.

Vienubrīd domāju, vai nevajadzētu nosaukumu nomainīt, jo modē nāca visādi anglicismi. Tomēr nenomainīju, un, kad man viens puisis taisīja pirmās reklāmas, viņš teica, ka sanāk labs sauklis – Grantiņi numur viens! Ar to tad arī tagad darbojamies un esam apmierināti. Vēl mums ir “Grantiņi horses”, “Grantiņi mežs” un vēl daži uzņēmumi. “Grantiņi-1” būtībā ir kā holdinga grupa".

Enerģētiskais sentiments

Vēl viens “Grantiņu-1” biznesa novirziens ir enerģētika: “Pēc izglītības es tomēr esmu enerģētiķis. Pirms desmit gadiem profesionālais sentiments lika sevi manīt un nolēmu Alūksnes pusē ierīkot hidroelektrostaciju. Kad bija slapjie gadi un lija tā, ka neviens traktors pa mežu nevarēja pabraukt, man elektrostacijā tecēja ūdens un viss bija labi. Šovasar gan elektrības cena ir tik zema, ka var tecēt, var netecēt – tāpat nekādas peļņas nav. Tīrais pīļu dīķis, kurā cilvēki var iet peldēties. Vēl tepat netālu uzstādīju arī vēja ģeneratoru”. 

- Apkārtējie iedzīvotāji, kā dažviet citur, neprotestēja?
- Nē, te cilvēki ir pozitīvi noskaņoti pret tiem, kuri strādā. Sliktāk, ja iebrauc kāds kašķīgs rīdzinieks, kaut gan varu saprast arī viņu – Rīgā viņš jau atklausījies visus iespējamos trokšņus, un tad arī te laukos vēl ģenerators griežas... Kaut gan, kad pirms nodošanas ekspluatācijā atbrauca skaļuma mērītājs, tad tuvākajā mājā viņš vispār neko nevarēja izmērīt, jo tur rēja suns – tas bija skaļāks par ģeneratoru. Kopumā enerģētikas nozare ir interesanta, taču vēl smagāka par mežu izstrādi – ja tajā, kā teicu, ir zāģis, tad enerģētikā Everests un aiza.

Vēl pa vidam gadījās nopirkt īpašumu, kurā bija zirgu stallis. Tā nu tagad nodarbojamies arī ar to. Tas gan ir sievas pārziņā, jo viņai tāds bija bērnības sapnis. Kad to īpašumu nopirkām, bija doma tur ierīkot zāģētavu, taču kārtis kaut kā sakrita tā, ka izveidojām zirgu saimniecību. Nekāds lielais bizness gan tas nav, drīzāk jau hobijs. Es pats 50 gadu vecumā iemācījos jāt ar zirgu – tas ir savdabīgs baudījums un turklāt ļauj vairāk laika pavadīt kopā ar sievu. Savā ziņā tā ir arī prestiža lieta. Re, tepat mums pretī ir Ķelmēnu maizes ceptuve, un esmu ievērojis tādu lietu – uz maizes ceptuvi un zirgu stalli prezidenti labprāt brauc ciemos, bet uz HES un mežizstrādes uzņēmumiem nez kādēļ ne.

Grūtie laiki

Runājot par to, kā ir nosvinēta uzņēmuma trīsdesmitgade, Aldis Stūriška saka, ka nekādas balles nebija:

“Būvējot spēkstacijas, iekritām diezgan lielā finansiālā bedrē, tādēļ šie desmit pēdējie gadi bija diezgan smagi. Kad uzņēmumam apritēja 30 gadu, visi teica – nu gan jārīko svinības! Es biju pret, jo uzskatu, ka jāsvin ir nevis kaut kāds gadu skaits, bet gan panākumi. Bet lielu panākumu mums pēdējos desmit gados nav bijis. Jā, esam auguši un kārtīgi nostiprinājušies, taču gribētos vēl kādu lielāku izaicinājumu – kaut ko ar ražošanu saistītu. Ir cilvēki, kas nostrādā ilgus gadus un uzskata, ka viss ir labi un var mierīgi tā vienmuļā garā turpināt. Es tā neprotu!”

- Cik cilvēku tavā uzņēmumā strādā?
- Tagad esam apmēram 140. Nāk arī jauni speciālisti. Mūsu pieredze gan rāda, ka nevar cilvēku uzreiz pēc augstskolas pabeigšanas laist mežā. Tādēļ esam atraduši izcilu risinājumu: salikt kopā jauno speciālistu ar pieredzējušu darbinieku. Tad var apvienot jaunas idejas un risinājumus ar gadiem krātu pieredzi. Saliekot to kopā, ir riktīgi labi!

Taču gadās visādi. Vienu brīdi lielījos, ka man ir jaunākās grāmatvedes visā Latvijā – meitenes atnāca 21 gada vecumā pēc Valmieras tehnikuma beigšanas. Iepriekšējā grāmatvede viņas patestēja un atzina par labām esam. Uzreiz iedevu viņām taisīt bilances, par ko visi saķēra galvas – vai tu esi traks, tik jaunām meitenēm uzticēt tik sarežģītu darbu! Taču izrādījās, ka viņas spēj ne tikai to, bet arī salikt naudas plūsmas grafikus un visu pārējo. Izcili! Ja arī kaut ko nesaprata, tad pieredzējušākie pamācīja un viss bija kārtībā.

- Darbiniekus vispār nav grūti atrast?
- Nav tik traki. Nāk daudz studentu no arodskolām. Tepat blakus ir Rankas arodvidusskola, ko gribēja slēgt, jo viņiem nebija uz kā mācīt studentus. Mēs tad izvedām no meža vienu forvarderu, nomazgājām un uzdāvinājām skolai, lai var mācīt jaunos kadrus. Tagad no turienes mums nāk diezgan daudz puišu. Jāteic, ka tīri tādu vietējo cilvēku mums nemaz nav tik daudz, taču tas arī nav nepieciešams, jo mēs strādājam daudzās vietās. Piemēram, diezgan daudz objektu mums ir Ziemeļlatgalē.