Ekonomikas konsultanti par situāciju Latvijā: attīstība pašlaik ir trausla, daudzi ārvalstu investori uz strauju progresu necer

Mēs joprojām ejam cauri diezgan ilgam un smagam krīžu periodam, kurš sākās ar pandēmiju un turpinās ar karu Ukrainā. Kā jūsu vērtējumā Latvijas ekonomika attīstās šajos apstākļos?

Īsumā es teiktu, ka attīstība ir diezgan trausla. Pozitīvā izaugsme, ko raksturo iekšzemes kopprodukts (IKP), ir riskanta no daudziem aspektiem, kuri nākotnē nav viegli pārvaldāmi. Risku ir gana daudz - ir inflācija, ir procentu likmju kāpums, un arī kopumā valsts konkurētspēja nav attīstījusies ļoti pozitīvā virzienā. Tas ir radījis gana daudz izaicinājumu uzņēmumiem, kuri mēģināja eksportēt savus produktus vai pakalpojumus. Tādēļ IKP izaugsme var būt ierobežota vai pat negatīva tuvākajos gados.

To nosaka objektīvi faktori, jo situācija pašlaik ir tāda, kāda tā ir, vai arī mēs paši esam kaut ko nogulējuši un varējām rīkoties citādāk?

Ja mēs uz to skatāmies filozofiski, es teiktu, jā, varējām darīt citādāk un varējām darīt ļoti sen. To var salīdzināt ar to, ka koks no sākuma ir jāiestāda un tikai pēc 10 gadiem tas var nest augļus. Tieši šādā situācijā ir arī Latvija, jo ļoti daudzas lietas netika izdarītas pirms 10, 15 gadiem un šobrīd nav augļu, kurus plūkt un izmantot. Tas parādās arī investīciju jomā, jo ir jautājums, cik daudz kapitāla tika ieguldīts privātajā sektorā, kādi lēmumi tika pieņemti par infrastruktūras attīstīšanu vai darbaspēka kompetenču attīstīšanu. Tie ir lēmumi, kuru rezultātus mēs šobrīd izbaudām, - ekonomiskā izaugsme ir ierobežota. Savukārt mūsu kaimiņvalstis toreiz ir spējušas daudz veiksmīgāk veikt investīcijas un šobrīd plūc augļus.

Ja runājam ļoti vienkāršoti, kādreizējie lēmumi jeb to trūkums ir samazinājis pieejamo naudas daudzumu, kuru valsts var izmantot tālāk visās izdevumu pozīcijās - gan medicīnai, gan izglītībai, gan pārējām nozarēm. Mums kopumā ir jācīnās ar to, ka ekonomika ir pārāk maza, nevis par to, ka kādā konkrētā jomā vajag taupīt nedaudz vairāk. Diemžēl jātaupa ir visur, jo ekonomika nav izaugusi tiktāl, cik varēja izaugt. To mēs redzam gan IKP, gan vidējā algu līmenī, kur Lietuva mūs jau ir apsteigusi, un diemžēl mums šobrīd ir jākļūst par tiem Baltijas bārenīšiem.

Minējāt, ka pietiekamas investīcijas nav veiktas arī privātajā sektorā. Tomēr, ja mēs lūkojamies uz Baltijas valstīm, tad lielākie investori būtiski neatšķiras un strādā visā reģionā. Kur tad ir tā Latvijas atšķirība?

Atšķirība nav vērojama lielākajos uzņēmumos, jo starptautiskās kompānijas tiešām strādā visos tirgos. Mēs atpaliekam tajā, cik ir investēts vietējais kapitāls. Relatīvās nepievilcības dēļ arī ārvalstu investīcijas mēs, iespējams, neesam redzējuši tik daudz, cik varējām. Bet runa šeit tiešām ne tik daudz ir par lielāko uzņēmumu, bet vidējo un mazo uzņēmumu segmentu. Ja mēs skatāmies plašāk, tad Latvijā kopumā cilvēki un uzņēmumi ir daudz mazāk investējuši kapitālā, daudz mazāk riskējuši paši ar saviem ieguldījumiem. Protams, mēs varam diskutēt, cik investīcijām pieejamās naudas vispār ir bijis, bet no banku datiem ir redzams, ka uzņēmēji ir arī daudz mazāk aizņēmušies. Ir redzams, ka pēc 2008.gada finanšu krīzes daudzi baidās izmantot kredītresursus. Turklāt tas attiecas gan uz privātpersonām, gan uzņēmumiem - labāk neriskē, labāk neaizņemas naudu, lai varētu straujāk attīstīties, bet labāk tā piesardzīgi, labāk lēnītiņām. Pat, ja uzņēmums ir fantastisks, ražo ļoti labu produktu vai sniedz labus pakalpojumus un varētu savus darbības apjomus iepriekšējos gados dubultot vai trīskāršot, uzņēmēji piesardzības dēļ ir izvēlējušies to nedarīt. To arī nevar pārmest, bet tas ir radījis tieši tādu ekonomisko realitāti, kāda tā pašlaik ir.

Te mēs nonākam arī pie nu jau vairākus mēnešus skanošajiem pārmetumiem bankām. Cik lielā mērā, jūsuprāt, pie tagadējās situācijas ir vainojamas bankas ar konservatīvo pieeju kreditēšanai, cik uzņēmēju puse, kura pēc piedzīvojumiem finanšu krīzes laikā turpmākos gadus ir rīkojusies tā, kā ir rīkojusies?

Taisnība, kā parasti, ir kaut kur pa vidu. Es arī ļoti labi saprotu bankas, kuras saka, ka projektu daudzums un kvalitāte nav atbilstoša tam, lai notiktu plaša kreditēšana. Jau ilgstoši ir runāts arī par to, ka Latvijas uzņēmumiem pietrūkst pašu kapitāla, jo tomēr jābūt pareizai attiecībai, cik ir aizņemtie līdzekļi un cik uzņēmējs riskē ar pašu kapitālu. Vienlaikus jāatzīst, ka bankas atsevišķos sektoros ir pārāk piesardzīgas.

Kā šajā kontekstā vērtējat idejas par virspeļņas nodokli bankām? Tas neradīs vēl lielākas problēmas?

Droši vien tas neveicinātu aktīvāku banku darbību. No otras puses ir jāsaprot, kā mūsdienās kopumā attīstās uzņēmumu finansējums gan kapitāla, gan aizņemto līdzekļu tirgū. Mēs redzam daudzus uzņēmumus, kuri šobrīd izmanto parādzīmju finansējumu. Tas no šodienas skatu punkta ir dārgs finansējums, taču nākotnē ļauj nofiksēt procentu izdevumu pozīciju un nebūt atkarīgiem, piemēram, no EURIBOR likmju kāpuma.

Jāsaka, ka ir nepieciešamas reformas dažās jomās, lai kopumā veicinātu gan uzņēmējdarbību kā tādu, gan investēšanu kopumā un, protams, lai veicinātu augstāku īpatsvaru kredītresursu izmantošanā. Mēs salīdzinājumā ar Eiropas valstīm aizņemtos līdzekļus izmantojam ļoti maz - gan privātpersonas, gan uzņēmēji.

Kā Latvijas investīciju vidi un attīstību kopumā var ietekmēt ilgstoši augstā inflācija?

Jācer, ka inflācija lēnā garā samazināsies, jo būtiskākais iemesls bija energoresursu cenu pieaugums, kas tagad ir apstājies, un energoresursu cenas krīt pietiekami strauji. Cerams, tas atspoguļosies daudzu preču un pakalpojumu cenu kritumā vai vismaz ne pārāk straujā pieaugumā.

Augsto inflāciju saliekot kopā ar ļoti straujo algu kāpumu daudzās nozarēs un ekonomikā kopumā, jāsaprot, ka valsts ekonomika kļūst nekonkurētspējīga. Tādējādi daudzās nozarēs vienā brīdī redzēsim patēriņa un uzņēmumu apgrozījuma kritumu. Ārvalstu tirgos preces un pakalpojumus vairs tādā apjomā nepieprasīs un arī vietējie patērētāji vairs nevarēs atļauties tik daudz kā iepriekš. Ja nozare pieaug par 5% gadā, tad, ņemot vērā inflāciju, tas jau ir 10-15% mīnusā. Uzņēmumiem tas var radīt daudz izaicinājumu, jo sabalansēt zaudējumu modeli straujas inflācijas kāpuma laikā ir problemātiski. Daudziem uzņēmumiem šobrīd būtu jāpārdomā darbības modeļi, stratēģija, lai pelnītu tikpat, cik iepriekš apjoma krituma apstākļos. Atsevišķās nozarēs apgrozījuma kritumu mēs varam novērot jau šobrīd.

Latvijas Banka norāda, ka augstā inflācija ir arī alkatības sekas, jo cenas ir augušas arī tur, kur tam nav bijis nekāda objektīva pamata.

Tā ir īstermiņa situācija, jo tirgus visu noregulēs ļoti ātri. Ja cenas būs pārmērīgas gan vietējam, gan ārvalstu pircējam, tad uzņēmumi kļūs nekonkurētspējīgi diezgan ātri un izjutīs apgrozījuma samazinājumu tuvākā pusgada laikā.

Vai tas mūsu ekonomiku nevar atsviest vēl vairāk atpakaļ?

Var. Ir diezgan reāls scenārijs, ka IKP var būt arī negatīvs, īpaši tad, ja notiek vēl kādi papildu apstākļi starptautiskajos finanšu tirgos. Latvija tomēr nav izolēta valsts, un, ja būs kādi finanšu satricinājumi vai pieprasījuma kritums Eiropā, ar to Latvijas uzņēmumiem būs jārēķinās.

Kā Baltijas reģions kopumā šobrīd izskatās starptautiskajā investīciju vidē, jo inflācija mums ir daudz augstāka nekā vidēji eirozonā?

Sliktā ziņa ir tā, ka mēs aizvien ātrāk noķersim Eiropas vidējo izmaksu līmeni, bet produktivitātes un konkurētspējas ziņā mūsu pievilcība vēl vairāk samazināsies. To arī redzam mūsu pētījumos par investīciju vidi, ka investori ļoti skaidri apzinās, ka Latvijas konkurētspēja un pievilcība ārvalstu investīcijām samazināsies nākamajos gados. Šādu tendenci mēs ļoti skaidri redzam.

Vai tas nozīmē, ka mēs Latvijā redzēsim, piemēram, uz pusi mazāk investoru nekā pirms 10 gadiem?

To ir ļoti grūti pateikt. Mēs to zināmā mērā jau gaidījām ģeopolitiskās situācijas dēļ Ukrainas kara rezultātā pagājušajā gadā, proti, ka investīciju projektu un darbavietu skaits varētu samazināties. Kopumā mēs redzējām, ka projektu skaits palika stabilā līmenī, bet redzam, ka interese no tālākiem, aizjūras investoriem ir palikusi mazāka. Viņi paskatās kartē un redz, cik tuvu mēs esam nedrošajai kara zonai, un izvēlas veikt investīcijas citur Eiropā. Šādos laikos īpaši svarīgi ir apzināties valsts interesi šīs investīcijas piesaistīt. Mēs gan no pētījumiem, gan arī ikdienā redzam, ka valsts ne ļoti grib ārvalstu investīcijas, vai vismaz redzam, ka Igaunija un Lietuva to grib daudz vairāk un daudz vairāk dara investīciju piesaistē. Tas būtu jautājums valdībai, vai ārvalstu investori ir nepieciešami vai nē, jo investori jau jūt šo attieksmi. Ja mēs tagad to koku neiestādīsim un investīcijas nepiesaistīsim, tad arī pēc 10 gadiem ekonomikas izaugsme būs ierobežota. Tas ir jautājums ne tik daudz par valsts pievilcību, par nodokļu vidi utt., bet cik ļoti valsts grib, lai investīcijas nāk.

Vai jums ir skaidrojums, kāpēc Latvijā tā ir?

Neizskatās, ka valstij investīciju piesaiste būtu bijusi prioritāte un nav likts uzsvars piesaistīt būtiskas investīcijas un veicināt strauju ekonomisko izaugsmi. Diemžēl jebkuriem lēmumiem, kas šobrīd tiek pieņemti, rezultāts uz ekonomisko attīstību būs tikai pēc vairākiem gadiem, līdz ar to aicinājums politiskajiem spēkiem būtu padomāt par ilgtermiņa lēmumiem, kas sabalansētu īstermiņa ekonomiskās vajadzības ar ilgtermiņa mērķiem, lai iestādītu "dažus kokus" un būtu pamats izaugsmei arī pēc 10 gadiem.

Kā Latvijas tēlu ilgtermiņa investīciju piesaistei varētu ietekmēt jaunā Valsts prezidenta ievēlēšana? Lai arī prezidenta institūcijai nav lielas ietekmes uz ekonomiku, no otras puses uzņēmēju organizācijām jau ir gari saraksti, kas jaunajam prezidentam būtu jādara. Tam varētu būt kāda ietekme?

Cerēsim, ka būs. Pat ja prezidentam nav formāla mandāta iesaistei, prezidenta darbības rezultātā valsts tēls var tikt būtiski uzlabots un arī prioritātes ekonomikas izaugsmei un investīciju piesaistei var tikt celtas gaismā. To ļoti labi redzējām Igaunijā ar prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa līderību, kad Igaunijas tēls šajā laikā tika ļoti veiksmīgi uzlabots digitālo pakalpojumu un inovāciju jomā. Ārvalstniekiem ir ļoti mainījies priekšstats par mūsu kaimiņvalsti pēc šī laika, jo gan prezidents, gan valdība kopumā ļoti strādāja pie valsts tēla veidošanas un uzlabošanas. Arī Latvijā būtu aicinājums valsts tēla uzlabošanu izvirzīt par prioritāti, jo no ārvalstu investoru viedokļa Latvijas tēls ir nepamatoti bēdīgs līdz ar visādiem skandāliem un nebūšanām. Ir laiks to labot vismaz līdz objektīvam līmenim, ko Latvija ir pelnījusi.

Kāda ietekme uz investīcijām varētu būt Eiropas Centrālās bankas (ECB) procentu likmju celšanai, kas turpināsies?

Tas nav viennozīmīgs jautājums. Ja skatāmies, vai Latvijas uzņēmumi līdz šim ir būtiski ietekmēti līdz ar ECB lēmumiem par likmju kāpumu, tad atbilde ir - jā, bet daudz mazākā mērā nekā Eiropā vidēji, jo Latvijas uzņēmumi ir mazākā apmērā aizņēmušies. Riska līmenis uz esošajiem uzņēmumiem pašlaik ir zemāks, pat ja likmes pieaug ļoti būtiski. Taču no otras puses - ir jāvērtē biznesa modelis un tas, vai uzņēmums var atļauties maksāt augstākas likmes. Tas viennozīmīgi samazinās pieejamās naudas daudzumu investīcijām un arī paaugstinās latiņu, cik rentabliem jābūt investīciju projektiem, lai tie atpelnītos. Inflācija ir pieaugusi, daudzi uzņēmumi ir spējuši būtiski paaugstināt savu pakalpojumu un preču cenas, bet diez vai to varēs darīt arī nākotnē. Šobrīd ir jāsaprot, ka jebkuru lēmumu par investīciju projektiem, piemēram, jaudu palielināšanu, jaunu rūpnīcu vai modernizāciju, atpelnīšanās laiks tik ātrs var nebūt. Tas var samazināt investīciju apmēru un kopumā tas atsauksies uz valsts konkurētspēju.

Kā kopumā jūs novērtētu kara Ukrainā ietekmi uz Latvijas investīciju vidi? Vai ietekme kopumā ir bijusi mazāka, nekā kara sākumā visi baidījās?

Diemžēl riski ir. Ja raugās uz investoru aktivitāti šajā reģionā, arī mēs redzam, ka pēdējā gada laikā daudz aktīvāki ir vietējie investori vai šajā reģionā jau strādājoši un investīcijas veikuši uzņēmumi. Mēs neredzam īpašu pieaugumu jaunām investīcijām, kas pirmo reizi ienāk Baltijā. Tāda ir realitāte. Bija investori, kas apsvēra aiziet prom no Latvijas.

Investori, izvērtējot riskus, tomēr nolēma palikt?

Šobrīd, jā.

Karš turpinās, un nezinām ar kādu scenāriju tas beigsies. Vai šādi lēmumi par reģiona pamešanu vēl var tikt pieņemti?

Lēmumus vienmēr var pārskatīt, un tos arī pārskata ne tikai ārvalstu investori, bet arī vietējie uzņēmumi. Uzņēmumi var izlemt diversificēt savu ieguldījumu portfeli. Uzņēmēji atzīst, ka 95% no viņu bagātības un turības ir sasieti vienā uzņēmumā, vienā biznesā Baltijā un varbūt tomēr prātīgāk būtu riskus diversificēt, lai puse ir te un puse kaut kur citur. Rezultātā mēs esam redzējuši daudzus uzņēmumus, kuri savu stratēģiju ir pārskatījuši un mēģina izplesties ne tikai Baltijas tirgū, bet arī Austrumeiropā, lai diversificētu savu biznesu, sadalītu riskus un palielinātu izaugsmes iespējas.

Vai tas nav labums no sliktuma, jo iepriekšējos gados ir daudz runāts par risku diversifikāciju un tirgu apgūšanu ārpus Baltijas? Vai karš nav tam devis papildu grūdienu?

Jā, daudzus tas ir iekustinājis, bet jāsaka, ka vairāk lietuviešus, nevis latviešus.

Maijā jūsu prezentētā pētījumā jau iezīmējāt, ka nākotnē aina neizskatās tik priecīga. Kādus datus atspoguļo pētījums?

Notikušie investīciju darījumi pagājušajā gadā ir bijuši līdzīgā apjomā kā iepriekšējos gados, un tas ir labs rezultāts. Rēķinot pēc ekonomikas lieluma un iedzīvotāju skaita, investīciju darījumu ziņā esam piektajā sestajā vietā Eiropā. Savukārt noskaņojuma ziņā, kā investori skatās, vai vairāk investēs Latvijā vai nē, diemžēl redzam bēdīgāku ainu - investori neredz, ka valsts konkurētspēja palielinās. Investori turpinās investēt, investīcijas būs, bet konkurētspējas ziņā Latvijas pievilcība turpinās samazināties.

Esat minējis, ka ierastā lietu kārtība investīciju piesaistē vairs neder un ir jādara vairāk. Kas jādara vairāk, un vai ir redzama griba to darīt?

Kā jau iepriekš minēju, tad gribēšana nav redzama. Protams, valsts institūcijas, kas strādā ar šo jautājumu, kā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra un Rīgas Investīciju aģentūra, ir veiksmīgas un ļoti labi darbojas, tomēr ir jāuzdod jautājums, kāpēc līdzīgām aģentūrām Igaunijā un Lietuvā pieejamie resursi ir daudzkārt lielāki un valsts devusi šīm institūcijām daudz plašāku mandātu nekā Latvijā. Tas ir jautājums, cik liels uzsvars un kāda prioritāte ir investīciju piesaistei, cik daudz tiek investēts tieši investīciju piesaistes procesam. Es teiktu, ka mēs investējam maz. Ja varētu pieckāršot šo resursu, tad arī varētu sasniegt daudz labāku rezultātu.

Vai ir kādas nozares, kurās investīciju perspektīvas ir cerīgākas nekā valstī kopumā?

Ir dažas nozares, kurās pieprasījums ir aktīvs, piemēram, zinātnē un izpētē, biznesa pakalpojumu centros, tomēr kaimiņvalstis šajās jomās sasniedz daudz labākus rezultātus, ir daudz pievilcīgākas investoriem nekā Latvija šobrīd.

Ja vērtējam, kādi resursi mums ir pieejami un ko pieprasa investori, tad redzam diezgan būtisku asimetriju un disbalansu. Piemēram, IT speciālisti ir pieprasīti jau daudzus gadus, bet mums īsti nav ko piedāvāt. Tas ir viens no bēdīgākajiem secinājumiem par lēmumiem, kas pieņemti pirms 10 gadiem, kādās specialitātēs jaunieši tiek izglītoti.

IT speciālistu trūkst visā Eiropā. Vai Latvija īpaši negatīvi šajā ziņā izceļas?

Mēs nedaudz veiksmīgāki esam bijuši dažu vēsturisku sakritību dēļ, tomēr mēs laižam garām trīs reizes vairāk iespēju - mums varētu būt trīs reizes vairāk IT uzņēmumu, kas varētu strādāt Latvijā, ja 10 gadus atpakaļ izglītības jautājumi būtu risināti atbilstoši.

Vēl viens investīciju resurss ir Eiropas Atjaunošanas un noturības mehānisms, kas tika ieviests pēc pandēmijas. Pagaidām par šo līdzekļu izmantošanu publiski pārsvarā dzirdēts kontekstā ar to, ka uzņēmēji strīdas ar Centrālo finanšu un līgumu aģentūru par kompetenču centriem. Kā vērtējat šo līdzekļu apguvi?

Latvijā salīdzinoši ar citām Eiropas valsītim kā parasti iet bēdīgāk šo līdzekļu apguvē. Tas ir gan administratīvo izaicinājumu jautājums, gan pašu uzņēmumu pusē ir neizdarītie mājasdarbi. Man grūti būtu pateikt galvenās problēmas, kas kavē šos līdzekļus apgūt, bet skaidrs ir tas, ka tā ir kārtējā garām palaistā iespēja, jo citas valstis, kas šos resursus apgūst ātrāk, arī ātrāk sasniegs rezultātus un baudīs augļus.

Finanšu ministrija ir izstrādājusi priekšlikumus par valsts un pašvaldību uzņēmumu aktīvāku iesaisti kapitāla tirgū. Kā skatāties uz šādu perspektīvu, un vai tas varētu veicināt investoru interesi?

Tas ir nedaudz cita veida investoru profils, kas nav ārvalstu investīcijas, kas tiek ieguldītas konkrētā projektā, jaunā ražotnē utt. Šīs investīcijas viennozīmīgi ir svarīgas no investīciju fondu, pensiju fondu viedokļa un it īpaši no vietējo investoru uzkrāšanas un investēšanas kultūras izglītošanas viedokļa. Ļoti būtiska ir vietējo investoru bāze, kas seko līdzi uzņēmumu darbībai, rezultātiem, arī pieprasa pārvaldības kvalitāti no biržā kotētiem uzņēmumiem. Šī investīciju plūsma noteikti palielināsies, ja biržā būs pieejami uzņēmumi. Arī šajā jautājumā atkal piebildīšu, ka tas ir viens no darbiem, ko vajadzēja izdarīt jau vairākus gadus atpakaļ. Lietuvā un Igaunijā šādi uzņēmumi ir strauji un veiksmīgi attīstījušies, piesaistījuši papildu līdzekļus kapitāla tirgū un īsteno daudzus interesantus investīciju projektus, piemēram, enerģētikas jomā, tostarp arī Latvijā. Tā ir vēl viena iespēja, ko esam palaiduši garām.

Ja šo iniciatīvu nevirza tālāk un, piemēram, tāds uzņēmums kā "Latvijas vēja parki", kuriem ir vajadzīgs milzīgs līdzekļu apjoms, nevar piesaistīt biržā finansējumu, vai investīcijas šādam projektam ir iespējas piesaistīt kaut kur citur?

Es negribētu komentēt viena konkrēta uzņēmuma iespējas. Uzskatu, ka valstij tomēr jāļauj privātajam kapitālam strādāt tajās nozarēs, kur ir pietiekama konkurence, kur ir investori, ir tirgus un visas iespējas strādāt. Es nedomāju, ka valsts uzņēmumam ir jāinvestē projektos, kur varētu darboties privātie. Valstij ar uzņēmējdarbību vajadzētu nodarboties pēc iespējas mazāk un iejaukties tikai tādos gadījumos, kur ir tirgus anomālijas kas jāsakārto