Čipšu kaujas Saeimā: spriež par pašmāju pārtikas ražotāju etiķetēm

Deputātus neapmierināja tas, ka valsts valodas likumdošana Latvijas ražotājiem pieprasa produkta nosaukumu uz iepakojuma drukāt latviešu valodā pat tad, ja lielākā preču daļa paredzēta eksportam. Līdz ar to vajadzīgi divu veidu iepakojumi - pašmāju tirgum un eksportam. Bet tas rada nesamērīgi lielus izdevumus. Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas jurists Pēteris Liniņš pat minēja astronomisku summu – vienas etiķetes ieviešanas process var izmaksāt pat 120 000 eiro. Importētajai produkcijai šādas prasības netiek pieprasītas, tai pietiek ar nelielu uzlīmi. Atšķirīgās prasības sadārdzinot Latvijas preces un samazina to konkurētspēju.

Šo jautājumu Saeimā aktualizēja Apvienotais saraksts, kura pārstāve Linda Matisone vada Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju. Partijas izplatītajā paziņojumā teikts, ka Valsts valodas centrs (VVC) par šīs prasības neievērošanu soda uzņēmējus, un:

“VVC piemērotie sodi neatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulai Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un samazina Latvijas ražotāju konkurētspēju un eksportspēju, tādēļ Apvienotais saraksts aktualizēja nepieciešamību sakārtot pārtikas produktu marķēšanas regulējuma piemērošanu, lai nepieļautu vietējo ražotāju diskriminēšanu un nostādīšanu nevienlīdzīgā situācijā”.

Izdevumi var palielināties par 120 000 eiro

VVC piemērotā tiesību normu interpretācija nostāda Latvijas ražotājus sliktākās tiesiskās pozīcijās attiecībā pret ārvalstu ražotājiem, uzskata Apvienotais saraksts. “Investīcijas viena produkta etiķetes izveidē, ņemot vērā, ka jāmaina iepakojums un dizains, sasniedz līdz pat 120 000 eiro, un, ja uzņēmumam ir vairāki produkti, tad investīcijas ir vēl lielākas. Uzskatu, ka ir jāņem vērā princips “viens likums, viena taisnība visiem” un ir jāatceļ arī iepriekš piespriestie sodi,” norādīja Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure un turpina:

“Daļai uzņēmumu eksports veido pat 95% no konkrētā produkta ražošanas apjoma un tikai 5% konkrētā produkta tiek realizēta vietējā tirgū. Centra tiesību normu interpretācija var sekmēt uzņēmumu aiziešanu no vietējā tirgus, jo tiem būtu jādubulto iepakojuma izmaksas, veidojot divu veidu iepakojumus”.

Noklausoties komisijas sēdes ierakstu, Jauns.lv nesaklausīja nevienu konkrētu piemēru, kad un par kādu summu kāds uzņēmējs būtu sodīts par nosaukuma nedrukāšanu latviešu valodā. Vienīgais piemērs, kurš tika minēts bija saistībā ar kartupeļu plāksnītēm, kuras uzņēmējs bija pārsaucis par “Long chips”, lai tas būtu saprotams amerikāņiem, jo ASV diez vai piesaistītu produkts ar netulkotu nosaukumu “kartupeļu plāksnītes ar diļļu garšu”.

“Mistiskie sodi”

VVC pārstāvis Saeimas komisijas sēdē norādīja, ka neviens uzņēmējs Latvijā nav sodīts par to, ka viņš uz iepakojuma nav nodrukājis nosaukumu latviešu valodā; par neatbilstošu marķējumu gan ir piespriesti sodi. VVC Valodas kontroles departamenta Valodas kontroles Rīgas reģiona nodaļas vadītāja Aira Semjonova Jauns.lv norādīja: 

“Valsts valodas centrs norāda, ka nekad nav sniedzis viedokli vai pieprasījis, lai ražotāji nodrošinātu divu veidu iepakojumu, jo tā nav VVC kompetence.

No 2022. gada septembra līdz šim brīdim par preču marķējumā iekļautās informācijas nenodrošināšanu valsts valodā pret Latvijas pārtikas ražotājiem ir veikti četri administratīvā pārkāpuma procesi (piemērotie sodi – 600-700 eiro).

VVC nevar komentēt Apvienotā saraksta prasības, jo neesam ar tām iepazīstināti. Taču informējam par Valsts valodas likuma normas prasību pārkāpumu, kas izraisījis diskusiju, proti, Valsts valodas likuma 21. panta otrā daļa, kas noteic, ka Latvijā ražoto preču etiķetēs un marķējumā ietvertajai informācijai, lietošanas instrukcijām, uzrakstiem uz saražotās produkcijas, tās iesaiņojuma vai konteinera jābūt valsts valodā. Ja līdztekus valsts valodai lietota arī svešvaloda, tekstam valsts valodā ierādāma galvenā vieta, un formas vai satura ziņā tas nedrīkst būt mazāks vai šaurāks par tekstu svešvalodā. Šie noteikumi neattiecas uz eksportam paredzētajām precēm.

Norma neliedz Latvijā ražoto un Latvijā realizējamo preču marķējumā līdztekus valsts valodai lietot arī svešvalodu, ievērojot valsts valodas prioritātes principu. Preču marķējums kā atsevišķs sabiedrības informēšanai paredzētas informācijas veids Valsts valodas likuma tvērumā ir daļa no plašāka tiesiskā regulējuma, kura mērķis ir latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nozīmes stiprināšana, saglabāšana, aizsardzība un attīstība, nodrošinot tās primāro un noteicošo lomu informācijā, kuru saņem ikviens Latvijas iedzīvotājs.

Jāpiebilst, ka Valsts valodas likums spēkā ir no 2000. gada 1. septembra – likumā ietvertās normas nav pēkšņas prasības. Vienlaikus apstiprinām, ka Tieslietu ministrija veido skaidrojumu, ar kuru tiks iepazīstinātas visas iesaistītās puses”.

No komentāriem atturas

Jauns.lv lūdza Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijai sniegt ziņas par tiem uzņēmumiem, kuriem piespriests sods par produkta nedrukāšanu latviešu valodā un kā veidojas tik milzīgas izmaksas (120 000 eiro) par vienas etiķetes izveidi.

Federācijas preses pārstāvis Miks Lūsis Jauns.lv teica: “Federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure pašlaik nav gatava plašākiem komentāriem par šo tēmu, jo šonedēļ plānotas tikšanās ar Tieslietu ministriju un Valsts valodas centru. Jautājums tiek risināts un, cerams, tiks atrisināts”.

Viņš arī norādīja, ka “Šures kundze var apstiprināt, ka administratīvie sodi pārtikas ražotājiem ir piemēroti”. Federācija atbildīgajām ministrijām izsūtījusi vēstuli, kurā teikts: 

“Starp pārtikas nozares uzņēmumiem ir radušās bažas par Valsts valodas centra administratīvo sodu piemērošanas praksi attiecībā uz Latvijā ražotu pārtikas produktu marķējumiem. Centra ieskatā Latvijas iekšzemes tirgū ir konstatēti produkti ar neatbilstoši attēlotu nosaukumu uz iepakojuma. Neatbilstību centrs pamato ar Valsts valodas likuma 21.panta otro daļu. LPUF nepiekrīt centra piemērotajai tiesību normu interpretācijai”.