Lobēšana: legāla ieinteresēšana vai slepena kukuļošana?
Vienā no pēdējām sēdēm 13. Saeima beidzot pieņēma lobēšanas, oficiāli – Interešu pārstāvības atklātības likumu, kas pa likumdevēju kabinetiem dažādās formās klejoja jau vismaz 15 gadu. Pēc likuma stāšanās spēkā un interešu pārstāvības deklarēšanas sistēmas ieviešanas parlamenta un pašvaldību deputātiem, iesniedzot likumprojektus un lēmumprojektus, būs jānorāda informācija par sadarbību ar attiecīgo interešu pārstāvjiem.
Likums stāsies spēkā 2023. gada 1. janvārī, taču par pilnvērtīgu tā darbošanos tad vēl runāt nevarēs – kaut arī noteikts, ka Ministru kabinetam, sākot ar 2024. gadu, būs jāsniedz Saeimai ziņojums par paveikto likuma mērķu sasniegšanā, taču Interešu pārstāvības reģistrs un deklarēšanas sistēma uzsāks darboties tikai 2025. gada 1. septembrī.
Ko paredz likums
Galvenais mērķis – nodrošināt lobēšanas procesa atklātību, uzlabojot sabiedrības uzticēšanos gan valsts amatpersonām, gan dažādu nozaru interešu aizstāvjiem, kuri piedalās dažādu lēmumu un likumu ierosināšanā, izstrādē un pieņemšanā.
Proti, ar šā likuma palīdzību paredzēts nodrošināt, ka sabiedrība tiek informēta, ar kādām personām un kādos jautājumos tiekas, piemēram, konkrēts deputāts pirms kādas likumdošanas iniciatīvas iesniegšanas. Tāpat jānodrošina visām likuma izmaiņās ieinteresētajām privātpersonām godīgas un vienlīdzīgas tiesības un iespējas nodarboties ar savu interešu pārstāvēšanu, un tā vairs nebūs tikai partijām un politiķiem tuvu cilvēku priekšrocība. Arī socioloģiskās aptaujas apliecinājušas, ka sabiedrība labprāt uzzinātu vairāk par to, kā tiek veidota likumdošana.
Šobrīd iesniedzot likumprojektu, Ministru kabinetam vai piecu deputātu grupai gan ir prasība pēc tā anotācijas, kurā jānorāda izstrādes pamatojums, ietekme uz tautsaimniecību, informācija par konsultācijām izstrādes laikā. Tajā pašā laikā jebkurš parlamenta deputāts likumā, kas ir atvērts darbam Saeimā, var iesniegt jebkuru priekšlikumu bez jebkādiem paskaidrojumiem.
Aizliegts pieņemt dāvanas
Likumā ietverti desmit panti, kuros ir konkrēti definēti jēdzieni – kas ir interešu pārstāvniecība un interešu pārstāvji – un kuri nosaka viņu reģistrēšanās pienākumu, aktivitāšu deklarēšanas sistēmu, kā arī pienākumus un ierobežojumus.
Piemēram, publiskās varas pārstāvim aizliegts, pārkāpjot vienlīdzības principu, kādam no interešu pārstāvjiem nodrošināt īpašas priekšrocības, pieņemt dāvanas, viesmīlības piedāvājumus vai citus labumus. Starp citu, bijušajiem deputātiem un citām amatpersonām, kurām uzreiz pēc amata atstāšanas, pateicoties iedibinātajiem sakariem, lobēšana varētu padoties itin veiksmīgi, būs divu gadu liegums darboties šajā jomā.
Paredzēta arī atbildība par nepatiesu ziņu sniegšanu un likuma pārkāpšanu, tiesa gan, par nepatiesām ziņām sods ir visai niecīgs – līdz 150 eiro.
Prasīs reģistrēties
Praksē tas izskatīsies šādi. Personai, kura gribēs nodarboties ar kādu nozaru vai sociālo grupu pārstāvju interešu virzīšanu ar konkrētiem likuma grozījumiem, būs jāreģistrējas interešu pārstāvniecības reģistrā. Reģistrācija kā pienākums būs tad, ja persona šo interešu pārstāvniecību veiks vismaz trīs reizes gadā. Paredzēts, ka reģistru administrēs Uzņēmumu reģistrs.
Ministru kabinetam būs jāizveido un jāuztur interešu pārstāvniecības deklarēšanās sistēma, kur būs atspoguļota amatpersonu tikšanās ar interešu pārstāvjiem. Tāpat tur varēs apskatīt valsts augstāko amatpersonu darba kalendārus.
Kas īsti ir lobēšana
Pēc starptautiski pieņemtās prakses, lobisms ir tādu darbību veikšana, kuru mērķis ir ietekmēt publiskās varas, it īpaši likumdevēja un izpildvaras amatpersonu pieņemtos lēmumus. Ar to parasti nodarbojas lielu tautsaimniecības nozaru pārstāvji, lai panāktu tieši savam sektoram labvēlīgus likumus. Mērķis parasti ir viens – labvēlīgāku apstākļu un peļņas gūšana.
Savas intereses visaktīvāk bīda farmācijas, alkohola un tabakas industrijas pārstāvji, būvniecības nozare, arī azartspēļu bizness un militārās rūpniecības aprindas. Laika gaitā ir izkristalizējušies trīs veidi, kā panākt kādu ietekmi pār varas struktūru pārstāvjiem.
Pirmais ir rūpīgs un pastāvīgs darbs ar lēmumu pieņēmējiem un izpildvaru, atklāti runājot par savām vēlmēm, rīkojot dažādas aktivitātes un sabiedrisko attiecību kampaņas. Ar to pārsvarā nodarbojas dažādas nevalstiskās organizācijas, kurās apvienojušās ietekmīgu nozaru pārstāvji vai organizācijas, kurās ir daudz biedru. Piemēram – skolotāju arodbiedrība vai Darba devēju konfederācija.
Otrais – veiksmīgu uzņēmēju iesaistīšanās politikā un varas struktūrās, dalība dažādās varai pakārtotās institūcijās, individuālas tikšanās ar politiķiem un atklāta vēlēšanu kampaņu atbalstīšana ziedojumu veidā.
Šie veidi ir pilnīgi legāli, un ļoti daudzās valstīs šī sistēma pastāv likumīgi. Ir speciāli lobistu biroji, kuru pārstāvji saņem naudu no ieinteresētajiem nozaru pārstāvjiem un tiekas ar sev zināmiem politiķiem, lai šīs intereses pārvērstu reālos likumos. Viņu darbība tiek stingri pieskatīta, saņemtās naudas summas dokumentētas, politiķu vārdi, tikšanās laiki un pārrunātie temati ir zināmi.
Protams, nav absolūtas garantijas, ka visi šie procesi simtprocentīgi notiek likuma ietvaros, taču pārkāpumi drīzāk ir sastopami kā izņēmumi. Īpaši spēcīga, taču arī visstingrāk regulēta šī sistēma ir Amerikas Savienotajās Valstīs, un turienes ietekmīgu lobiju pakalpojumi ne reizi vien ir izmantoti arī Latvijai svarīgu lēmumu virzīšanai.
Vissliktākais veids
Trešais veids ir visvienkāršākais un valstij vispostošākais – politiķu uzpirkšana, kas ir raksturīga lielākai daļai valstu, kur nav legālās lobēšanas iespējas. Visas šīs lietas parasti tiek kārtotas, izmantojot cilvēkus, kurus pieņemts dēvēt par pelēkajiem kardināliem – tie parasti ir partijas vadībai tuvi darboņi, kuri pēc tam šos līdzekļus vai nu atdod pašiem politiķiem, vai novirza partijas vajadzībām.
Te gan jāatzīmē, ka visaptveroša lobisma regulēšana šobrīd ieviesta tikai septiņās Eiropas valstīs – Lielbritānijā, Austrijā, Francijā, Īrijā, Lietuvā, Polijā un Slovēnijā, kamēr citās tā ir daļēja – piemēram, tikai ar ieviestu lobistu reģistru, kurā reģistrēšanas var būt gan brīvprātīga, gan obligāta.
Izstrādājot šo likumu Latvijā, par pamatu ņemts Īrijas modelis. Protams, ir naivi cerēt, ka līdz ar šā likuma ieviešanu izzudīs politiķu neformālās tikšanās, taču jācer, ka arvien vairāk cilvēku izvēlēsies iet likumīgu ceļu. Tas būs arī lētāk un drošāk.
