Latvijas uzņēmēji sāk pirkt uzņēmumus Eiropā tālāk no Krievijas un Ukrainas konflikta zonas

"Oaklins" partnere Latvijā un "Oaklins" globālās izpildkomitejas pārstāve Valērija Lieģe intervijā aģentūrai LETA saka, ka sava nozīme ir Baltijas valstu tuvumam Krievijai un Ukrainai. Ieguldījumi Baltijas valstīs tiek uzskatīti par riskantākiem nekā kādreiz. Tāpat izmaiņas rada inflācija un centrālo banku lēmumi par procenta likmju palielināšanu. Arī Latvijas uzņēmumi pašlaik daudz aktīvāk domā par to, kā ieguldīt naudu kāda uzņēmuma iegādē citās valstīs, kuras atrodas tālāk no konflikta zonas.

Jau ir pagājis pusgads, kopš sācies karš Ukrainā, ir noteiktas dažādas savstarpējās sankcijas starp Rietumvalstīm un Krieviju. Kā tas ir ietekmējis darījumus ar uzņēmumiem?

Pašā sākumā viss vienkārši bija apstājies, jo neviens nesaprata, kas notiks tālāk un kā situācija attīstīsies. Tagad ir redzams, ka ietekme ir inflācijai. Apsvērumi, ko mēs dzirdam no pārdevējiem, ir - labi, es tagad savu biznesu varu pārdot, taču, ja summa, ko es par to saņemšu, pēc kāda laika būs par 15% nevērtīgāka, tad varbūt to nav vērts darīt vai arī cenai ir jābūt augstākai. Savukārt pircēju pusē ir redzams uzstādījums, ka uzņēmumiem ir jāmaksā mazāk, jo centrālās bankas ceļ procentu likmes un nauda kļūst dārgāka.

Tāpat sava nozīme ir Baltijas valstu tuvumam Krievijai un Ukrainai. Ieguldījumi Baltijas valstīs tiek uzskatīti par riskantākiem nekā kādreiz. Ir arī tādi investori, kuri vienkārši jautā, vai pie jums ir karš, un nevēlas ieguldīt neko. Vienlaikus ir virkne fondu, kuriem līdzekļi ir paredzēti tieši ieguldījumiem Centrāleiropā un Austrumeiropā. Kur tad viņi citur investēs? Tomēr ir redzams, ka viņi runā par to, ka cenai ir jābūt zemākai.

Tādēļ pašlaik ir izveidojusies situācija, ka no vienas puses ir pārdevējs, kurš vēlas noteikt augstāku cenu, jo naudas vērtību negatīvi ietekmē inflācija. No otras puses ir pircējs, kurš pasaka, ka es tik daudz nevaru maksāt, jo finansējums pašlaik ir dārgāks un risks lielāks. Protams, ir sektori, kurus tas neietekmē. Piemēram, Igaunijā lielākā aktivitāte ir tehnoloģiju sektorā, un tur nav lielas atšķirības, vai uzņēmums ir bāzēts Igaunijā vai Maltā. Taču uz uzņēmumiem tā saucamajās tradicionālajās nozarēs, kuriem, piemēram, ir ražotnes, tas atspēlēsies.

Vai ir redzams, kādi investori pašlaik piesargās no mūsu reģiona, kas robežojas ar Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu?

Es atkārtošu, ka tiem, kurus interesē tehnoloģiju sektors, karš neko būtiski nav mainījis. Drīzāk viņus ietekmē kritums Amerikas biržās un tehnoloģiju uzņēmumu akcijās. Taču reģionam viņu lēmumos par ieguldījumiem īpaši lielas nozīmes nav, jo šīs nozares uzņēmumus var pārvietot nedēļas laikā.

Savukārt mazumtirdzniecības un ražošanas uzņēmumus tik viegli pārcelt nevar, un tie ir atkarīgi no tā, kas šeit notiek. Tur interese ir samazinājusies.

Kā ir ar tām nozarēm, kuras karš un sankcijas ir ietekmējušas diezgan tieši, - graudi, pārtikas ražošana, metālapstrāde, kokapstrāde?

Ir diezgan liela neskaidrība, un tas ietekmē arī investorus. Piemēram, "Oaklins" Latvijas birojs specializējas stikla industrijā visas Eiropas mērogā. Lielie stikla ražotāji saka, ka viņi neko īsti nevar pirkt, jo paši nezina, vai šo gadu izdosies pabeigt bez mīnusiem lielo ražošanas izmaksu pieauguma dēļ, jo stikla ražošanā visi izmanto gāzi. Ražošanu pašlaik ietekmē tik daudz faktoru, kurus uzņēmumi nespēj kontrolēt, ka viņiem ir ļoti grūti domāt par investīcijām. Ir grūti sagaidīt, ka kāds ies un iegādāsies citus uzņēmumus, ja nesaprot, kā ies pašam.

Kas pašlaik notiek ar Latvijas uzņēmumiem?

Vienmēr ir bijis tā, ka, runājot par to, vai Latvijas uzņēmumi kaut ko ir nopirkuši ārzemēs, mēs vienmēr esam aiz Lietuvas un Igaunijas. Pašlaik mums ir ļoti liels pārsteigums, ka mums no Latvijas uzņēmumiem ir vairāk mandātu kārtot uzņēmumu iegādi, nekā pārdot tos. Tā nekad nav bijis. Darījumi gan aizņem laiku, tādēļ statistikā mēs tos ieraudzīsim, iespējams, tikai nākamā gada sākumā.

Tie ir tie paši ražošanas un mazumtirdzniecības uzņēmumi, kuri saprot, ka, ja kaut kas notiks šeit, tad viņi pazaudēs visu. Un šeit apsvērumi ir saistīti tieši ar karu. Var jau runāt par to, ka mēs esam NATO dalībvalsts, bet visi jau redz arī tos plānus, ka mūs aizsargās trīs dienas pēc iebrukuma utt. Attiecīgi pašlaik ir uzņēmumi, kuri izlemj nevis paplašināt savu ražotni šeit, bet ieguldīt naudu kāda uzņēmuma iegādē citās valstīs, kuras atrodas tālāk no konflikta zonas.

Latvijas ekonomikai tas nāk par labu, jo mēs jau vienmēr esam raudājuši par to, ka Latvijas uzņēmumi nepaplašinās, nav darbības mēroga, jeb par sliktu, jo problēmu gadījumā šie uzņēmumi ir sagatavojušies aiziet pavisam?

Pašlaik tā vairāk ir sava biznesa aizsardzības stratēģija ar domu, ka, ja būs slikti, tad es aizbraukšu. Vai tas mums ir labi? Es domāju, ka nē.

Ja pieņemam, ka karš Ukrainā agrāk vai vēlāk tomēr beigsies ar miera sarunām, kādu jūs redzat nākotni šādām investīcijām, jo ieguldījumu motivācija ir bijusi nevis paplašināties un audzēt muskuļus, bet atrast vietu, uz kuru potenciāli aizbēgt? Kāda ir šādu investīciju ilgtspēja un nākotne?

Es domāju, ka, lai kāds arī nebūtu galvenais motīvs, cilvēki kaut ko iemācīsies. Piemēram, Igaunijā tehnoloģiju nozare ļoti strauji attīstījās pēc tam, kad izveidojās "Skype", un daudzi nosprieda - ja viņi var, tad mēs arī varam. Arī šajā gadījumā varbūt nav tik svarīgi, kādēļ šīs iegādes tagad tiek veiktas, jo citi ieraudzīs, ka tas ir reāli un nospriedīs, ka arī viņi var paplašināties citos tirgos. Tādā ziņā tas ir pozitīvi, jo tas parādīs citiem, ka to var izdarīt, un iedos drosmi. Ļoti bieži tomēr ir tā, ka Latvijā uzņēmumiem vairs nav kur augt, bet iet citos tirgos ir bail. Tagad būs piemēri, ka to var izdarīt.

Šie citu valstu uzņēmumu iegādes darījumi varētu noslēgties jau šogad, vai arī tas vēl ir meklēšanas process?

Mēs esam palīdzējuši nopirkt vienu uzņēmumu Kiprā, vienu uzņēmumu Portugālē. Vēl gan nevar teikt, ka darījumi ir noslēgušies, jo jāsaņem konkurences uzraudzības institūciju atļaujas un citi saskaņojumi, tādēļ arī uzņēmumu nosaukumus vēl nevar atklāt. Ir darījumi, kuri vēl ir procesā. Domāju, ka gada beigās jau būs arī oficiālie paziņojumi.

Nozares tātad ir ražošana un tirdzniecība?

Jā. Iespējas iegādāties kaut ko ārvalstīs pēta arī IT uzņēmumi.

Savukārt iegāde tiek pētīta Dienvideiropā, Rietumeiropā, nevis tuvējās valstīs, kas iepriekš bija ierastāks virziens?

Jā. Ja motivācija ir būt tālāk no kara, tad ne pārējās Baltijas valstis, ne Polija īsti nav piemērota. Mēs gan pašlaik pētām arī viena uzņēmuma iegādi Čehijā, taču kopumā ir vēlme atrasties tālāk no Krievijas un Ukrainas robežas.

Te svarīgs aspekts ir arī tas, ka, piemēram, tajā pašā Čehijā joprojām nav eiro un tur banku procentu likmes ir augstākas. Tādēļ Latvijas uzņēmumi, kuri var saņemt finansējumu no Latvijas bankām ar mazākām procentu likmēm, ir konkurētspējīgāki nekā daudzi Čehijas uzņēmumi. Tāpat ir virkne Baltijas investīciju fondu, kuri ir gatavi ieguldīt naudu Baltijas uzņēmumu attīstības projektos. Tādēļ tiem, kuri kaut ko pašlaik vēlas nopirkt, nauda ir pieejama un dažkārt uz labākiem nosacījumiem nekā daudzu citu valstu spēlētājiem.

Par kādām summām ir runa? Tās ir apjomīgas investīcijas?

Tās ir pietiekami labas investīcijas - pieci miljoni eiro un vairāk. Uzņēmumu iegādes un pārņemšanas sfērā darbs un veicamās pārbaudes īpaši nemainās, vai tiek pētīts mazs vai liels uzņēmums, tādēļ bieži vien pirkt kaut ko nelielu pat nav lielas jēgas. Pēc manām domām, iegādes mazāk par trīs miljoniem eiro īsti neatmaksājas. Tad var arī veidot pilnīgi jaunu kompāniju no nulles.

Kādas pašlaik ir kopējās prognozes par uzņēmumu iegādes un pārņemšanas darījumiem?

2021.gads šajā jomā bija ļoti veiksmīgs. Ja raugāmies uz 2022.gada pirmo pusi, tad tas ir 2019., 2020.gada līmenī - ir kritums, salīdzinot ar pagājušo gadu, bet nav arī tā, ka darījumi būtu apstājušies. Tādēļ var prognozēt, ka darījumi būs. Turklāt darījumu skaita kritumu ārvalstu investoru pusē noteikti kompensēs šie "izejošie" darījumi, kad Latvijas uzņēmumi kaut ko iegādājas citur. Vienlaikus ir jāatceras, ka šie iegādes un pārņemšanas darījumi nav vienkārši - viens ir nopirkt uzņēmumu un izdarīt to par pareizo cenu, bet otra lieta ir uzņēmumu citā valstī labi pārvaldīt un integrēt to ar māteskompāniju. Tādēļ noteikti būs jāseko, kā šie stāsti attīstās tālāk.

Kopumā noteikti mēs varam runāt, ka darījumu skaits būs līdzīgs kā 2019. vai 2020.gadā, bet 2021.gada līmeni, visdrīzāk, neizdosies sasniegt. Taču, ja atceramies, ka fonā ir enerģijas krīze un karš, tas ir jāvērtē labi.

Pēc kara sākuma gan daudzas Rietumu kompānijas, gan Latvijas uzņēmumi pameta Krievijas un Baltkrievijas tirgu, kā arī to darbība ir apgrūtināta Ukrainā. Ir redzams, ka šie uzņēmumi pašlaik meklē jaunas attīstības iespējas Baltijas reģionā?

No tām kompānijām, kuras apdedzinājās Krievijā, mēs interesi neredzam. No vienas puses tas ir arī loģiski, jo kādēļ viņiem atkal investēt reģionā, kas ir turpat blakus?

Ir skaidrs, ka ir sankcionēti Krievijas uzņēmēji, kuriem bija uzņēmumi šeit, un tie būtu jāpārdod. Vienlaikus, ja viņi ir pakļauti sankcijām, ir visai grūti iztēloties, kā viņiem šajā procesā palīdzēt un kā tas var notikt, jo sankcijas apgrūtina naudas pārskaitījumus utt. Noteikti ir arī Krievijas uzņēmēji, kuri pašlaik no Krievijas bēg, bet mēs jau neesam tā valsts, kura viņus īpaši sagaida.

Vai tas, ka Krievijas tirgus pašlaik ir "aizvēries" daudzām Rietumu kompānijām nav saasinājis konkurenci par aktīviem Eiropā? Arī par tiem, par ko pašlaik interesējas Latvijas uzņēmumi?

Īsti tas nav redzams. Ir jāsaprot, ka vairums Rietumu investoru bija vienkārši spiesti slēgt savus uzņēmumus Krievijā - gan ētisku un politisku apsvērumu, gan sankciju dēļ. Viņiem jau tādēļ nav parādījusies brīva nauda investīcijām. Visbiežāk viņi naudu pat ir zaudējuši.

Līdz ar karu Ukrainā ļoti fundamentālas izmaiņas ir sākušās enerģētikas nozarē. Vai redzat, ka arī uzņēmumu pirkšanas un pārņemšanas jomā par šīs nozares uzņēmumiem aug interese?

Jā, tas pašlaik faktiski ir aktīvākais tirgus. Vēl pirms dažiem gadiem Latvijā uz alternatīvās enerģijas uzņēmumiem neviens īpaši neskatījās. Aktīvāki bija lietuvieši un igauņi. Šobrīd jau parādās Dānijas, Nīderlandes, Vācijas investori, kas gandrīz vai ir gatavi pirkt jebko un par jebkādu cenu, lai tikai viņiem būtu ieguldījumi zaļās enerģijas sektorā. Te ir arī jāatceras, ka sākuma posmā alternatīvā enerģija spēja pastāvēt tikai ar valsts atbalstu un daudzi investori negribēja uz to paļauties, jo atbalsts var būt un pēc tam var sekot arī politisks lēmums par tā pārtraukšanu, kā tas pie mums ir pierasts. Pašlaik uzņēmumi spēj pelnīt arī bez atbalsta, tādēļ interese ir ļoti liela.

Tomēr vai šajā nozarē Latvijā ir daudz projektu, ko pārdot? Galu galā līdz šim daudzās sabiedriskajās apspriešanās šie projekti ir nobremzēti un Latvijā nemaz nav īpaši daudz to pašu vēja parku.

Tagad situācija noteikti mainīsies, jo ir enerģētiskā krīze. Vienlaikus ir arī tie, kuri kaut ko ir izcīnījuši, un līdz ar to ir redzamas arī sarunas.

Kāda ietekme varētu būt inflācijai un augstajām enerģijas cenām?

Maziem uzņēmumiem izdzīvot būs grūti. Tas gan neattiecas tikai uz Latviju, bet uz visu Eiropu - visvairāk cietīs mazie uzņēmumi un daudzi nespēs izdzīvot. Ja tu esi liels un spēcīgs, tu vari pacelt cenu vairāk, nekā paceļ cenas tev. Ja tu esi mazs, tad šī tirgus spēka bieži vien nav. Enerģētikas tirgus Eiropā ir vairāk vai mazāk vienāds, tādēļ šeit lielu atšķirību nav. Atšķirības būs tikai tajā, kā dažādās valstīs tiek domāts par atbalsta elementiem.

Vai tas nenozīmē arī to, ka varētu sākties jauns apvienošanās un uzņēmumu pārņemšanas vilnis?

Tā tam vajadzētu būt, bet, kā mēs visi zinām, cilvēki, tostarp uzņēmēji, ne vienmēr rīkojas racionāli. Tieši šādos tirgus apstākļos vajadzētu apvienoties. Taču šādos apstākļos cilvēkiem ir arī bail un ir šaubas, vai ir pareizais brīdis. Latviešiem jau vispār dažkārt ir raksturīga attieksme - labāk mirt nekā apvienoties. Redzēsim, kā būs!