Juris Pūce: "Kredīta okupētā brīvība Grieķijā"
Pēdējās pāris nedēļās Grieķija nodemonstrēja jaunas un kaprīzas meitenes cienīgu uzvedību, kuras lepni pateiktais “nē” jau pēc neilga brīža pārtapa piekāpīgā “jā”. Ko mums no tā jāmācās? Par šo tēmu „Radio SWH” pārdomās dalījās ekonomikas eksperts Juris Pūce.
Grieķu uzvedība paviršā notikumu vērotājā no malas varēja izraisīt pamatotu mulsumu. Sekojot premjera Alekša Cipras skaistajiem saukļiem (lasīt – klajiem meliem), tauta ar sajūsmas saucieniem uz lūpām referendumā nobalsoja pret vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem. Saprotot, ka šāds risinājums novedīs valsti dramatiskā finanšu krīzē, jau pēc desmit dienām grieķu parlaments tomēr nolēma paklausīgi pildīt kredītdevēju uzstādīto ultimātu. Patiesībā tas nozīmē vēl smagāku saistību uzņemšanos, nekā tās, pret kurām tauta lepni un vienoti balsoja referendumā. “Grieķu politiķi un vēlētāji šobrīd ir spiesti norīt smagu vilšanās un sakāves krupi. Tomēr nevarētu teikt, ka šāds iznākums ir pārsteidzošs. Grieķijai jau pirms referenduma nebija sevišķas izvēles, tāpēc nav saprotama premjera Cipras ciniskā un bezjēdzīgā manipulācija ar vēlētājiem,” situāciju komentēja radio SWH ekonomikas eksperts Juris Pūce.
Latvija krīzes laikā jostu ciešāk savilka bez bērnišķīgas kliegšanas un tielēšanās. Neskatoties uz smagajiem upuriem un masveida emigrāciju, ilgtermiņā tas ir sācis atmaksāties. Šajā gadījumā Latvijai būtu jāspēj nākotnes vārdā mācīties no citu kļūdām, redzot, pie kā var novest dzīvošana pāri saviem līdzekļiem. Neviens neliedz grieķiem būt brīviem, lepniem un dzīvot ar vērienu, tomēr to nevar darīt par svešu naudu: “Budžeta deficīts nelielai valstij ir ne tikai iespēja attīstībai, bet arī milzīgs risks. Tērējot aizdevēju naudu, mums jārēķinās, ka tādā gadījumā būsim viņiem lielākā vai mazākā mērā pakļauti. Mums būs jāklausa tam, kas no mums tiks prasīts pat tad, ja tas nemaz neliksies patīkami,” norādīja Juris Pūce.
Karlīna Timofejeva / Foto: Edijs Pālens/ LETA
