Zivju apstrāde: vējš burās, bet izaicinājumu daudz
Ja būtu jānosauc Latvijai raksturīgi produkti, ko aizvest kā dāvanu viesiem tālienē, šprotes eļļā būs viena no pirmajām izvēlēm, kas noteikti ienāks prātā. Latvijas Zivsaimnieku asociācijas prezidents Didzis Šmits stāsta, ka šprotēm konservos augšupejas laiks sācies līdz ar slavenā franču mikrobiologa Luija Pastēra pētījumiem par to, kā zivis jāizkarsē (jāpasterizē, pēc viņa uzvārda) un jākonservē, lai tās saglabātos garšīgas un ilgi. Latvijā šprotes sāk ražot 1880. gados, sākumā nesterilizētas, pēc tam jau sterilizētos konservos, un kopš tā laika šprotes iekarojušas savu vietu vēsturē kā viens no Latvijas atpazīstamākajiem produktiem. Pēc Didža Šmita teiktā, zivsaimnieku aprindās domā par šprotu muzeja izveidi – jo ir par ko stāstīt, un ko rādīt.
Ja šprotēm (un arī citiem zivju produktiem) Latvijā ir skaista pagātne, kāda ir zivju apstrādes nozares tagadne un uz ko varam cerēt nākotnē? Situāciju kopumā Didzis Šmits raksturo kā labu, vismaz salīdzinot ar piecus gadus senu pagātni, kad praktiski aizvērās Krievijas tirgus, un nozarē bija krīze. Pašreiz uzņēmumu skaits ir mazāks, bet ražošana notiek un ir iekaroti jauni tirgi. Zvejas kvotas zivrūpniekiem būtiskākajām sugām Baltijas jūrā ir stabilas, vienīgi mencas gadījumā ir lielas problēmas un faktiski var runāt tikai par piezveju. Ar ko zvejot arī ir – zvejas kuģu pietiek un, pēc Didža Šmita sacītā, pie līdzīga kvotas apjoma Igaunija tiek galā ar 25 kuģiem, bet Latvijā ir 43. Tādējādi, faktiski var runāt par lieku kapacitāti. Tomēr, kuģu norakstīšana un sagriešana ir sāpīgs jautājums: visi saprot, ka uz 10 hektāriem nav vajadzīgi pieci traktori, bet zvejas kuģu gadījumā nāk klāt emocijas un jūras romantika, nevis tikai pliks saimniecisks aprēķins.
Zivju aprstrāde: izmantot visu, pievienot vērtību
Didzis Šmits stāsta, ka nozarē var novērot attīstību un jaunu ražošanas veidu un produkcijas veidu meklēšanu. Izmantots tiek viss, un vairs nav vecie laiki, kad ar zivrūpniecības atkritumiem barojās desmitiem tūkstošu kaiju. Pašlaik tiek izmantota katrs atlikums, “katra aste”. Latvijā ir trīs lielas zivju miltu ražošanas rūpnīcas, kas nedod pazust zivju atlikumiem, un to produkcija ir pieprasīta, piemēram, kažokzvēru audzēšanā. Latvijas zivrūpnieki meklē iespējas arī zivju saldēšanas, filetēšanas, zivju atkritumu pārstrādes un citās jomās, izmantojot visu izejvielu un radot aizvien lielāku pievienoto vērtību.
Kaimiņu stāsts
Vērtīgi, ka mums ir kaimiņi ar līdzīgu vēsturi, ar ko varam salīdzināt savu attīstību: Didzis Šmits raksturo, ka Igaunijā zivju pārstrāde kopumā ir mazāka, bet salīdzināmos apjomos. Cits stāsts ir par Lietuvu, kurai ir pavisam maza jūras robeža un faktiski tikai viena lielā osta. Lietuvā zivju pārstrādei jau ir cits mērogs: lietuviešu uzņēmumi ir izrāvušies tālu priekšā. Faktiski, runa nav tikai par zivju, bet jūras produkciju – veiksmes stāsts ir VICI zīmols (veikalos biežāk redzam surimi nūjiņas, siļķes un citu produkciju), kurš sācis nevis kā pārbūvēta padomju mantojuma rūpnīca, bet praktiski tīrā laukā.
Pašreiz trīs lielāko Lietuvas jūras produkcijas uzņēmumu apgrozījums jau ir lielāks par miljardu, un Lietuvas gadījumā var runāt par ieiešanu globālā tirgū, uzņēmējiem ir rūpnīcas Francijā, Spānijā, un citur.
Salīdzinājumam, Latvijas zivrūpniecības flagmanis uzņēmums Karavela (zīmoli Kaija, Arnold SØrensen, Larsen) tuvojas 60 miljonu apgrozījumam.
Covid-19: rūpes zivju pārstrādātājiem
Pandēmija, diemžēl, nav apgājusi ar līkumu ne Latvijai, ne arī zivrūpniecībai. Šoruden darbinieku saslimšana deva nopietnu triecienu zivju aprstrādes uzņēmumam Kolkā, lai gan visa nozare strādā paaugstinātas drošības apstākļos. “Karavela” valdes priekšsēdētājs Andris Bite stāsta, ka ražošanā ir jārēķinās ar riskiem, jo vienuviet strādā daudz darbinieku. “Karavela” ieviesusi temperatūras mērīšanu, darbinieki, kuriem, tas iespējams, strādā attālināti, uzņēmums slēgts apmeklētājiem un tiek ievēroti citi piesardzības pasākumi. Otrs veids, kā pandēmija ietekmē uzņēmumu, ir zudusī iespēja uzturēt tiešus kontaktus ar klientiem un doties uz izstādēm, kas ir svarīgs marketinga rīks. Parasti, uzņēmums gadā apmeklē 8-9 izstādes, bet šogad tas nenotiek. Tāpēc Karavela izstrādā savu virtuālo izstādes stendu, lai aizstātu zudušo iespēju. Līdz šim pandēmijas ietekmē strauji pieaudzis pieprasījums pēc produkcijas gada otrajā ceturksnī, un uzņēmumam nācies meklēt iespējas palielināt jaudu. Acīmredzot, sākotnēji cilvēki vairāk pirkuši produktus ar lielāku uzglabāšanas termiņu, bet trešajā ceturksnī pieprasījums atgriezies parastajās robežās. Karavela eksportē produkciju uz 45 valstīm (bet visa nozare eksportējot uz 56 valstīm!), lieli tirgi ir Zviedrijā, Lielbritānijā, Vācijā, Dānijā, ASV, bet bijušās Padomju Savienības valstis pašreiz aizņem vien 15% no eksporta. Savukārt, vietējā tirgū nonāk 5-7% produkcijas. Kā gan nozare, kura agrāk atrada noietu gandrīz tikai austrumos, ir spējusi pārdzīvot krievijas tirgus aizvēršanos un pārkārtoties? Te Andris Bite uzsver vairākas lietas. Krīzē valsts un Zemkopības ministrija nākusi pretim uzņēmējiem, tā ļaujot izglābties vismaz daļai no uzņēmumiem. Uzņēmumi varēja sadalīt nodokļu atmaksu uz 3-5 gadiem, un pa šo laiku daudziem izdevās atrast citu biznesa virzienu. Andris Bite rēķina, ka tie astoņi uzņēmumi, kas palikuši, jau atpelnījuši šo valsts palīdzību, un šprotu ražošanai apgrozījums ir atpakaļ pirmskrīzes līmenī. Tas esot viens no labiem piemēriem, kad ar valsts palīdzību glābta nozare, to apkalpojošie uzņēmumi, darbinieki un kopumā, nodokļu maksātāji. Nākošā kritiski svarīgā lieta, kur iesaistījusies valsts Zemkopības ministrijas un Lauku atbalsta dienesta personā, bijis pilnīgs atbalsts dalībai tirdzniecības izstādēs. Izrādījies, ka ka priekšstati un aprēķini nelīdz, un izstādes ir īstais rīks, kā meklēt jaunus klientus ar mēģinājumu, kļūdu un veiksmju palīdzību. Tā, bijušas lielas cerības uz Ķīnas tirgu, bet cerētajā līmenī tas nav nostrādājis. Savukārt, pārsteigums gaidījis Japānas tirgū. Iepriekš uzņēmējiem bijis uzskats, ka japāņi ir tikai svaigu, pēc iespējas dabisku un nepārstrādātu jūras produktu cienītāji. Tomēr izrādījies, japāņiem ir jau pieredze ar konservētām šprotēm līdzīgiem vietējiem produktiem un viņi prot novērtēt Latvijas ražotāju piedēvājumu. Nekāds straujais lēciens nav bijis, bet, pamazām iepazīstoties ar Latvijas produktiem, pieprasījums stabili kāpj. Andris Bite uzskata, ka Japānas tirgus drīz var sasniegt to apjomu, kādā šprotes agrāk eksportētas uz Krieviju! Nākošā svarīgā lieta bijusi Eiropas Savienības fondu un atbalstu administrējošā Lauku attīstības dienesta atbalsts – tas tiešām gan atbalstījis uzņēmumus, gan, kur nepieciešams, uzlicis grožus.
Pašreiz zivrūpniecība izskatās kā viena no progresīvākajām eksporta nozarēm, kur uzņēmēji meklē un atrod pievienoto vērtību.
Šprotes vairs nav vienkārši šprotes konservu kārbā, bet tiek domāts pie to iepakojuma dizaina, pasniegšanas. Jāpiedomā arī pie specifikas, tā, rietumos daudzviet mums pazīstamo šprotu nosakuma vietā uz iepakojuma būs sardīnes. Tomēr, tiek ražotas ne tikai šprotes, uzņēmēji iesaistās un izmanto arī citas iespējas eksportējot zivis, kuras ķer arī tālu no Latvijas. Andris Bite raksturo globālā tirgus paradoksus – Skotijas rūpnīcā latviešu un poļu strādnieki sadala skumbriju, to Latvijā sagatavo un saliek konservos, kuri var nonākt atpakaļ Lielbritānijā. Citviet, ASV ķertos lašus filetē Ķīnā, Latvijā tos sagatavo pārdodamos produktos un izplata pasaulē. Jautāts, kas gan nosaka, ka Latvijā attīstās šī nozare, ja zivis var salikt kārbās jebkur, kaut Ķīnā vai Vjetnamā, Andris Bite norāda uz tradīcijām, pieredzi un zināšanām, kas ļauj konkurēt. Piemēram, šprotu ražošanu būtu teorētiski iespējams kopēt un tās ražot citur, tomēr process prasa pieredzi un zināšanas, kā tās kvalitatīvi pagatavot, ieskaitot pacietīgu roku darbu – Bite nedomā, ka pārskatāmā nākotnē var parādīties iespēja to mehanizēt, jo zivtiņas ir visai maigas, un izstrādāt tik smalku mehanizāciju būs pārāk dārgi, turklāt ņemot vērā ierobežoto skaitu šādu līniju pircēju.
Tādējādi, no vienas puses, nozare Latvijā attīstās un stabili aug, bet tomēr Lietuvā šī izaugsme bijusi daudz straujāka, neskatoties ka tā ir daudz mazākā mērā jūras valsts kā Latvijā. Kāds ir iemesls? Andris Bite uzskata, ka viens iemesls ir lietuviešu uzņēmēju mentalitāte izvirzīt augstus mērķus un pēc tiem tiekties, no kā ir jāmācās. Otrais, ir valsts faktors. Kā saka Andris Bite, ar valsts specifisko atbalstu un regulāciju zivrūpniecības nozarei Latvijā kopumā viss ir labi. Mehānisms kas pārrauga nozari, atbalsta uzņēmējus, reaģē uz situāciju un apkalpo ES fondus, stabili strādā, un nekādas problēmas nerodas arī mainoties atbildīgajiem ministriem. Problēmas redzamas nespecifiskajā jomā, kas skar biznesa vidi Latvijā kopumā. Uzņēmēji rēķinājuši izmaksas izveidot jaunu rūpnīcu ar 80 darbavietām, algu 1000 euro, ja to izveido Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, un vēl divās ES valstīs. Diemžēl, Latvija nonākusi saraksta pēdējā vietā pateicoties izmaksu summai, ieskaitot nodokļus un resursus, kā elektrības cenām (kurā ir obligātā iepirkuma komponente). Starpība izmaksās šādai rūpnīcai ar Igauniju gada laikā ir sanākusi apmēram 300 tūkstoši euro. Andris Bite vērš uzmanību, ka, piemēram arī alus nozarē, ir uzņēmumi, kas nopirkuši vietējos Latvijas uzņēmumus un tad pārcēluši ražošanu citur. Protams, Latvijas uzņēmējiem šeit ir dzimtā valsts, ir iestrādnes, ir tradīcijas, tāpēc nav sagaidāma biznesa pārcelšana citur, tomēr valstij ir, pie kā piedomāt. Ar šīm izmaksām saskarsies arī potenciālie investori. Didzis Šmits stāsta, ka plānotas lietuviešu invstīcijas zivrūpniecības uzņēmumā Kurzemē. Ņemot vērā gaidāmo ES fondu atbalstu, lietuviešiem ražošana atmaksāsies, bet pēc pieciem gadiem, kad šis atbalsts beigsies, būs jautājums, kāpēc no Latvijas neaiziet citur, kur ražošanai biznesa vide ir labvēlīgāka.
Paradoksālākā lieta, ko nākas secināt no iedziļināšanās zivrūpniecībā, ir, ka nav pat kritiski svarīgi, vai tuvumā ir jūra vai zivju resurss.
Ja ir zināšanas, uzņēmība un atbilstoši apstākļi, to var attīstīt arī tālu no izejvielas avota. Un acīmredzot, arī otrādi – pat ja ir pieejami zivju resursi, iespējams saimniekot tā, ka no resursiem ir mazs ieguvums ekonomikai. Kopumā gan Andris Bite, gan Didzis Šmits ir optimistiski noskaņoti – iespējas augt ir. Jāizvirza lieli mērķi un jāstrādā gan valstij, gan uzņēmumiem.
Visi foto SIA “Karavela”, izmantoti ar uzņēmuma atļauju
