“Es negribu, lai beidzas karantīna…” Daudzi sapratuši, ka būt mājās ir labi

Vēl nesen doma par to, ka lielāko daļu laika nāksies pavadīt mājās, līdz minimumam samazinot tikšanos ar tuviniekiem, draugiem un kolēģiem, daudzus ļoti satrauca, taču pēc dažām nedēļām, šķiet, cilvēki dzīvi izolācijā ir iemīlējuši.

Piemēram, 91% britu negrib atgriezties “normālajā dzīvē”, liecina mārketinga kompānijas “YouGov” rezultāti, un briti tādi nav vienīgie.

Brīvība izolācijā

Londonā dzīvojošais itālis Olivjero Domenikini stāsta, ka dzīve ofisā nemaz nav tik viegla. “Man jākoncentrējas darbam, bet atvērtā tipa ofisā tas ir neiespējami. Daži cilvēki ir pārāk skaļi. Viņi pieraduši tā strādāt, bet tas, protams, traucē nofokusēties.” Itālis ieņem vadošu amatu kādā no starptautiskajiem modes namiem un viņa pienākumi var tikt veikti arī attālināti. Tagad vīrietis cer, ka uzņēmums nolems ļaut viņam turpināt strādāt šādā režīmā arī pēc ierobežojumu atcelšanas.

Britu laikraksts “Times” raksta, ka britu korporāciju darbinieki vidēji gadā 213 stundas pavada sapulcēs, kas ir 26 darba dienas. “Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka lietišķas tikšanās var notikt arī virtuāli, piemēram, ar “Zoom” starpniecību. Daudzi pretojās, viņi negribēja apgūt jaunās tehnoloģijas, bet tagad vairs nebija izvēles,” saka itālis.

Kā zināms, tehnoloģiju giganti “Google” un “Facebook” atļāvuši darbiniekiem turpināt strādāt no mājām līdz gada beigām, bet “Twitter” dibinātājs Džeks Dorsijs sacīja saviem padotajiem, ka viņi var strādāt attālināti kaut visu mūzu.

Neiet uz ofisu patīk arī programmētājam no Biškekas Muratam Žumaševam, kurš divus mēnešus jau strādā no mājām, vēstī BBC.

“Es sāku novērtēt karantīnu par iespēju vairāk runāt ar bērniem, spēlēties ar viņiem. Pat domāju, ka varētu viņus pārvest mājmācībā. Ceru, ka izdosies sarunāt ar skolu. Tagad viņi vairāk pilda mājasdarbus, sākuši lasīt grāmatas,” stāsta Murats.

Pats programmētājs tagad vairs netērē laiku, esot ceļā uz darbu. “Pārpildīts transports, sastrēgumi atņēma man spēku,” viņš stāsta. Ietaupīto laiku vīrietis novirza, lai īstenotu paša projektu. “Katru rītu, pirms sākt darbu, es veselu stundu programmēju. Man šķiet, ka tas ir forši, esmu laimīgs. Un vēl es tagad pusstundu dienā veltu tam, lai tulkotu uz kirgīzu valodu grāmatas par “JavaScript,” viņš stāsta.

Vīrietis gan atzīst, ka šādam režīmam ir arī savi mīnusi. “Reizēm es iestrēgstu darbos. Kad bijām ofisā, bija vieglāk pieiet pie kolēģa un pajautāt, bet tiešsaistē ne vienmēr zini, vai viņš ir pieejams. Reizēm viņš izgājis pastaigāt vai vienkārši aizmirsis ieslēgt mesendžeri,” viņš stāsta. Līdzīgās domās ir itālis: “Dažus jautājumus tiešām vieglāk risināt klātienē, bet nav uzdevuma, kuru nevar paveikt attālināti.”

Tikmēr Anastasija Burmistrova, kurai pieder sabiedrisko attiecību jomas uzņēmums Maskavā, stāsta: “Neraugoties uz to, ka es tagad esmu viena un šķietami atrauta no sabiedrības, komunikācijas ir kļuvis krietni vairāk.”

Arī “YouGov” dati par britu iedzīvotājiem rāda līdzīgu ainu – 39% atzina, ka tagad sākuši vairāk sazināties ar tuviniekiem.

Savukārt darbiniece Liza Roterhama no kāda apdrošināšana uzņēmuma atklāj, ka viņai beidzot parādījies laiks regulāriem hobijiem un pastaigām, bet pats galvenais – uzlabojās psihiskā veselība. 2003. gadā anglietei tika diagnosticēti bipolārie traucējumi un viņa nonāca psihiatriskajā slimnīcā. “Man jāizvairās no stresa, jo tas var novest pie jaunas bipolāro traucējumu epizodes,” viņa stāsta, norādot: “Mana psihiskā veselība krietni uzlabojās karantīnas laikā. Reālajā pasaulē ir daudz stresa, visi steidzas, manas smadzenes visu laiku ir pārpūlējušās. Tik daudz notikumu, tik daudz uzdevumu, kuri jārisina, tas nomāc,” viņa stāsta. Sieviete pārdzīvo, kā noritēs atgriešanās steidzīgajā dzīvē, tāpēc pagaidām cenšas par to nedomāt.

Atklājies, ka 35% britu baidās atgriezties darbā. Kognitīvi biheiviorālās terapijas metodes profesors Trūdijs Čalders norāda - tas varētu būt saistīts ar to, ka cilvēki, sēžot mājās, pazaudējuši pārliecību par saviem spēkiem un spējām. Karantīnas laikā virkne situāciju, kuru laikā bija jāizjūt diskomforts (piemēram, brauciens pārpildītā transportā), atkrita pats par sevi, kā rezultātā cilvēki zaudēja iemaņas ar šīm situācijām tikt galā.