Izmisums. Britu fermeri pat rīko avioreisus, lai uz saviem laukiem atgādātu viesstrādniekus
Kurš tagad novāks ražu Lielbritānijā? Vēl krietni pirms pandēmijas briti bažījās par to, kas notiks, kad pēc izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) vairs tik viegli nevarēs tikt pie palīdzīgām rokām no mazāk turīgajām ES valstīm, kuru iedzīvotāji ik sezonu dodas peļņā uz ārzemēm. Covid-19 krīze krietni ātrāk izgaismoja problēmas, ar kurām nāksies sastapties darbaroku trūkuma dēļ.
Britu mediji raksta, ka fermeri arvien vairāk raizējas, kā atradīs darbiniekus – sākoties salātu un ogu ražas novākšanas sezonām, ieviestie ceļojumu ierobežojumi neļauj viesstrādniekiem tik viegli tikt līdz Lielbritānijai.
Jūnijā ik dienu Lielbritānijā būs jānovāc miljonu salātlapu kacenu, bet pēc tam jāsagatavo transportēšanai uz lielveikaliem. Tas jāpamanās izdarīt, nesabojājot salātus, jo veikalos tiem jābūt svaigiem. Lai to īstenotu, vajag gan pieredzi, gan daudz darbaroku.
Lauksaimnieki brīdina, ka bez darbiniekiem ražu var nākties atstāt uz lauka, bet vietējie lauksaimniecības produktu uzņēmēji var galu galā nolemt pārcelt daļu savas darbības uz citām valstīm. Asociācijas vadītājs Džeks Vards, kurš pārstāv Lielbritānijas dārzeņu un augļu audzētājus, stāsta, ka šis gads ir kā izmēģinājums tam, kā nākamais gads varētu izskatīties. Trūkstot darbaspēkam, uzņēmēji var būt spiesti pārcelt savu ražošanu uz vietām, kur darbinieki ir.
Lielbritānija ir ļoti atkarīga no sezonālajiem lauksaimniecības darbiniekiem. Tiek lēsts, ka ik gadu no aprīļa līdz oktobrim vajadzīgi 70 000 – 90 000 strādnieki, kurus iesaistīt sēšanas, novākšanas un fasēšanas darbos. Lielākā daļa nāk no Austrumeiropas valstīm, kamēr vietējie strādnieki ir tikai viens procents no visa nozarē vajadzīgā darbaspēka. Britu fermeri ļoti novērtē sezonālos strādniekus viņu prasmju, ražīguma un ātruma dēļ.
Šobrīd nozares pārstāvji ziņo, ka Lielbritānijā ir vien trešdaļa no ierastā sezonālo strādnieku skaita. “Parasti mums šeit pavasarī ir 12 līdz 16 poļu strādnieku. Tikai četri no mūsu komandas varēja šurp nokļūt pirms ierobežojumu ieviešanas,” stāsta Ali Kapere, kura kopā ar vīru Anglijā audzē ābolus un apiņus. “Ražas novākšanai septembrī mums būs nepieciešami aptuveni 70 cilvēki,” viņa stāsta, neslēpjot, ka šobrīd valda neziņa par to, no kurienes viņus sadabūt.
Vissmagāk šajā ziņā klājas sparģeļu un salātu audzētājiem, kuru laukos drīz jāsākas ražas novākšanai. Viens liels ražotājs nolēma rezervēt čarterreisu ar 150 rumāņu strādniekiem, lai palīdzētu novākt ražu un apmācīt mazāk pieredzējušos darbiniekus.
Kompānija, kas veica šo lidojumu, stāsta, ka līdzīgus zvanus saņēma arī no citām Lielbritānijas saimniecībām, kas izmisīgi meklē darbaspēku.
Lielbritānijas valdība norāda, ka tā ir informēta par problēmu, tāpēc paplašinājusi pagaidu darbinieku programmu, ļaujot iebraukt 10 000 imigrantu arī no ārpus ES valstīm, galvenokārt – Krievijas, Ukrainas un Moldovas. Tomēr gaisa pārvadājumi aizvien ir ne tikai sarežģīti, bet arī ļoti dārgi īstenojami. Pat tad, ja izdosies piesaistīt plānoto viesstrādnieku skaitu, aizvien trūks desmitiem tūkstošu strādnieku, tāpēc ierēdņi ir aicinājuši vietējos bez darba palikušos iedzīvotājus, kuri pandēmijas laikā ir nonākuši bezdarbnieku rindās, palīdzēt ar ražas novākšanas darbiem.
Darbā iekārtošanas biroju pārstāvji atklāj, ka paši briti bijuši atsaucīgi šiem aicinājumiem, tomēr tas ne tuvu nav problēmas risinājums.
Piemēram, uzņēmums “Concordia”, kurš ir vadošais sezonālo darbinieku rekrutēšanas uzņēmējs, stāsta, ka līdz aprīļa beigām darbiem fermās pieteicās 55 000 cilvēku, taču tikai 150 nonāca līdz līguma parakstīšanai. Daudzi aizbildinājās ar grūtībām nokļūt līdz darbam, kā arī neapmierinošu līguma ilgumu.
Brexit dēļ lauksaimnieki jau sajuta, ka šādas problēmas būs, taču pandēmija darbinieku trūkuma sekas lika ieraudzīt daudz ātrāk.
