Audēju ielas suvenīru veikaliņš bankrotā vaino nodokļu sistēmu: "Mūsu uzliktais uzcenojums bija 100%, un Vecrīgā tas ir maz"

Kalēja Edvīna Šakaļa veidotais meistardarbs no Audēju ielas "aizripojis" atpakaļ uz Rūjienu pie meistara. Tautiskās lelles Baibas un Ieviņas par 200 līdz 300 eiro (par bankrota cenu) katra sagūla kastēs, lai dotos atpakaļ pie amatniecēm, sapakoti linu galdauti, dvieļi, šalles. Veikala saimnieks vēl pārskata dokumentus, grāmatvedības dati liecina, ka "Ciku caku" nākotnes vairs nav – ir 5000 eiro PVN parāds un nesamaksājama īres nauda.

Alsungas Baiba par 360 eiro

“Galvenokārt slēgšanas iemesls ir nodokļi un maksas, bet, protams, arī pašas vaina noteikti ir. Sākumā nesapratu Ciku caku mērķgrupu un vietu,” atzīst Ieva Dāboliņa. Pārsvarā nāca tūristi – apmēram 85 procenti, daždien iegriezās trīs pircēji, sezonas laikā vasarā pat simts. Vidējais pirkums bijis ap 40 eiro. “Lellītes bija viena no visvairāk pirktajām lietām, bet ar tām nevar uzturēt šo telpu. Peļņa no lellēm bija vismazākā, patiesībā vispār nebija,” stāsta Dāboliņa. Retumis kāds nopirka pat Alsungas Baibu par 360 eiro vai citu dārgu lelli autentiskā tautastērpā.
Lielākais apgrozījums bijis par linu, cimdiem, šallēm, cepurēm. Cepures un šalles maksāja no 30 līdz 48 eiro, dārgas kašmira cepures – ap simtu. “Mūsu veikala uzliktais uzcenojums ir 100%, un Vecrīgā tas ir maz. Citi veikalnieki liek pat 150% lielu uzcenojumu, lai varētu izdzīvot. Plus vēl PVN – 21%. Audēju ielā, kur atradās "Ciku caku", ir viena no dārgākajām īrēm Rīgā,” teic Dāboliņa.

Kaut gan šeit tirgotā prece nebija no lētā gala, Dāboliņa spriež: “Ja sākumā būtu zinājusi situāciju, būtu mērķējusi uz dārgo galu – ņēmusi skaistas rotas, mākslu, gleznas. Tad būtu bijis citādi, bet es mēģināju aptvert visu, un tas bija nepareizi.” Dāboliņa pati ir ekskluzīvo leļļu meistare un nolēmusi turpmāk tirgoties internetā un tikai ar saviem darinājumiem.

Uzņēmējs vaino PVN sistēmu

Veikalu apsaimniekoja SIA "Latvju lietas", un īpašnieks Dainis Geidmanis vaino “negodīgo nodokļu sistēmu”, pirmām kārtām PVN. “Ja es, piemēram, nopērku mēteli bez pogām, piešuju pogas, to pārdodu tālāk un savu darbu novērtēju par desmit eiro, no šiem 10 eiro man būtu jāmaksā PVN. Katrs PVN maksātājs kaut ko samaksā par to, ko viņš ir pielicis klāt. Gadījumā, ja piegādātājs nav PVN maksātājs, kādi ir ļoti daudzi amatnieki, un mums tādu ir divas trešdaļas, man jāmaksā PVN par citu cilvēku pievienoto vērtību, un tas vairs nav godīgi,” skaidro Geidmanis.
Proti, pērkot no amatnieka preci par 100 eiro, jāmaksā PVN arī par šiem 100 eiro. Saziņa ar Valsts ieņēmumu dienestu neko neesot devusi.

“Sanāk, ka trijos gados PVN esam samaksājuši 21 363 eiro par preci, kurai neesam pielikuši klāt nekādu savu vērtību. Ja nebūtu šīs negodīgās PVN sistēmas, mēs būtu normāli pelnošs uzņēmums. Mums visā Latvijā ir 206 piegādātāji amatnieki,” saka Geidmanis. Viņš atgādina, ka tajā pašā laikā citiem piemēro īpašu kārtību, piemēram, lietotu automašīnu tirgotāji PVN maksā tikai par gūto peļņu, lombardi – tikai par to, ko “pieliek klāt”.

Vai amatniekus dzen pagrīdē?

Turklāt ar šo gadu amatniekiem iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) jāmaksā avansā par nākamo gadu – ja nu viņi gūs kādus ienākumus, apgalvo Geidmanis. “Pēdējā pusgada laikā sajutām, ka tas spiež amatniekus aiziet pagrīdē vai vispār pārtraukt darbību nozarē. Šī situācija grauj cilvēku morāli un visu tautas mākslas nozari kopumā,” brīdina uzņēmējs.

Uz to Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktors Aleksis Jarockis gan sniedz šādu atbildi: “IIN maksātāju pienākums veikt avansa maksājumus ir spēkā jau kopš likuma Par iedzīvotāju ienākuma nodokli spēkā stāšanās 1994. gadā un nav jaunievedums, kas stājies spēkā tikai 2018. gadā. Vienīgi, ja agrāk nodokļa maksātājam pašam vajadzēja izveidot avansa maksājumu aprēķinu un iesniegt to VID, tad ar 2018. gadu VID aprēķinu par nodokļa avansa maksājumu lielumu taksācijas gadā izveido automātiski, pamatojoties uz iepriekšējā gada ienākumu apmēru.”

Avansa maksājumu būtība neesot vienīgi nodrošināt vienmērīgus ieņēmumus budžetā. Tos veicot vienmērīgi, četras reizes gadā, esot novērsta nepieciešamība maksāt vienu salīdzinoši lielu IIN maksājumu par visu taksācijas gadu.
“Ja nodokļa maksātājam taksācijas gada laikā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu būtiski mainījies darbības veids, ieņēmumu vai izdevumu struktūra vai samazinājies peļņas apjoms, ir iespēja vērsties VID un iesniegt savu, ar datiem pamatotu, avansa maksājumu aprēķinu,” norāda Jarockis. Saimnieciskās darbības uzsākšanas gadā avansa maksājumus var veikt labprātīgi, taču tā nav obligāta prasība.

“Tā kā mūsu rīcībā nav sīkākas informācijas par konkrētu amatnieku problēmām, nav iespējams arī sniegt ieteikumus. Tomēr jāatgādina, ka amatniekiem, kuru ieņēmumi ir nelieli, ir iespēja arī kļūt par mikrouzņēmumu nodokļa vai patentmaksas maksātājiem,” piebilst Jarockis. Piemēram, keramiķim vai mīksto rotaļlietu meistaram patentmaksa mēnesī Rīgā ir 100 eiro, citviet Latvijā – 50 eiro.

Nemācēja aprēķināt nodokļus

"Ciku caku" slēgšana izraisījusi plašu rezonansi, un ne visi uzskata, ka vainojama nodokļu sistēma. Jurists Edmunds Freimanis atgādina: “PVN tiek piemērots cenai, par kādu prece tiek pārdota. Respektīvi, pārdevējs preci nopērk no amatnieka par 100 eiro, bet sev grib 100 eiro peļņu, tātad cena jau veidojas 200 eiro. Lai šo preci liktu plauktā pārdošanai, šiem 200 eiro jāpieliek vēl klāt 21% PVN, un tad jau prece maksās 242 eiro. Šajā gadījumā pārdevējs šos 42 eiro nedrīkst tērēt īrei, algām vai kam citam, bet uzreiz jāatdod valstij. Šajā gadījumā "Ciku caku" neatdeva valstij tos 42 eiro, bet iztērēja citur, un rezultātā sakrājās 5000 eiro parāds.”

Ja pārdevējs pirktu preci no amatnieka, kurš ir PVN maksātājs, meistaram būtu jāsamaksā 121 eiro. “Tā ka jebkurā gadījumā pārdevējs saņem savus 100 eiro, un nekāda cita nauda viņam nepienākas. Uzņēmējam jābūt arī saprotošam ekonomikā, lai prastu saplānot ieņēmumus, to avotus, un sabalansēt izdevumus. Ja to nepratīs izdarīt, iespējams bankrots,” atklāts ir jurists.

Bērnu preču veikala MUKI.LV vadītājs Jurģis Straume pauž: “Žēl, ka jebkas, ko cilvēki dara, cieš neveiksmi. Tomēr veiktie PVN aprēķini ir pavisam aplami. Pērkot to pašu preci no amatnieka, kurš ir PVN maksātājs, jūs samaksājat 100 eiro par preci un vēl 21 eiro PVN, kuru amatnieks tālāk samaksā valstij. Tāpēc nekādus 21 000 eiro, baidos, nesanāks ietaupīt. Veikalam ir gluži vienalga, vai piegādātāji ir vai nav PVN maksātāji.” Arī uzņēmējs Intars Šupiņš piebilst, ka PVN maksā gala pircējs.