Latviešiem ir līdzīga mentalitāte ar krieviem – viņiem nekas nepieder, viņi tikai tirgojas
Krīze Latviju atkal ir padarījusi par pievilcīgu investīcijām. Baltijas valstīm līdz šim ir trūcis ilgtermiņa skatījums. Jums ir tirgošanās mentalitāte, norāda zviedru investors Tomass Lindeborgs.
Viņš ir skandināvs, kurš jau vairākus gadus mīt Londonā un nesen investējis Latvijas medicīnas pakalpojumu uzņēmumā "Premium Medical".
"Uz iespējām Latvijā skatījos jau pirms vairākiem gadiem - 2002. un 2003.gadā. Investīcijām tas bija diezgan grūts laiks - visi bija ārkārtīgi pozitīvi, un pārdevēji domāja, ka koki augs līdz debesīm. Nekas reāls netika pārdots, un arī cenas nebija reālas, tāpēc mēs nolēmām doties uz Krieviju," intervijā žurnālam "Lietišķā Diena" norāda Lindeborgs.
Investors norāda, ka krīze ir nesusi gan sliktu, gan labu: "Tā ir bijusi ļoti laba mācību stunda. Tas, kas kāpj uz augšu, krīt arī uz leju - pat īpašumu un kompāniju cenas. Īpašumu un kompāniju cenām ir jābūt saistītām ar iekšzemes kopprodukta pieaugumu un inflāciju - tās nevar būt nesabalansēti atšķirīgas. Arī domāšanas ziņā šis ir ļoti labs laiks, jo cilvēki saprot, ka ir vajadzīgs dažāda veida kapitāls - ne tikai vietējais, Rietumu vai krievu."
Pēc Lindeborga teiktā, patlaban ir daudz vieglāk runāt ar pārdevējiem Baltijā. Investoram palīdz arī tas, ka līdz ar dažādu aktīvu īpašnieku nonākšanu finansiālās grūtībās liela ietekme ir bankām, bet viņš labi pazīst zviedru bankas.
"Mans mājas tirgus, protams, ir Zviedrija, bet diezgan daudz esmu strādājis arī Somijā un Lielbritānijā. Par Baltiju sāku interesēties apmēram tajā pašā laikā, kad par to sāka interesēties zviedru bankas, jo mums, skandināviem, arī tas ir mājas tirgus. Tam ir senas tradīcijas, cilvēki viens otru diezgan labi saprot. Tagad, izmantojot grūto situāciju un to, ka konkurence nav tik sīva, man kā nelielas kompānijas īpašniekam investēt ir vieglāk, jo Baltijā šobrīd nav jāsacenšas ar lielajiem institucionālajiem investoriem, piemēram, lielajiem pensiju fondiem," stāsta uzņēmējs.
Viņš plāno tuvāko gadu laikā izveidot Latvijā investīciju portfolio un tad aicināt institucionālos investorus kļūt par partneriem. Darījumi, kādi ir šeit - līdz 50 miljoniem eiro (35 miljoniem latu) -, institucionālajiem investoriem ir pārāk mazi. Šāda tipa investīcijas ir izdevīgas ilgtermiņa investoriem ar privāto kapitālu.
Kā atzīst Lindeborgs, Latvijā patlaban darbojas daži nelieli krievu investori, kuri gatavi veikt darījumus līdz trīs miljonu eiro (2,1 miljona latu) apmērā skaidrā naudā, kuras izcelsme nav zināma.
"Es esmu virs šādiem investoriem, bet zem institucionālajiem investoriem. Es uz visām investīcijām skatos kā ilgtermiņa investīcijām vismaz desmit gadu garumā - es neesmu tirgotājs, es nepērku, lai pārdotu. Daudzu īpašumu apsaimniekotājiem patlaban trūkst naudas. Daudzās biroju ēkās ap 30% telpu stāv tukšas. Tomēr, skatoties 4-5 gadu perspektīvā, ja viss veselīgi attīstītos, tur vajadzētu būt iespējamam nodrošināt labu naudas plūsmu," skaidro zviedru investors.
Viņš prognozē, ka Latvijas pakalpojumu sektors augs, jo vietējie uzņēmumi spēj piedāvāt produktu attiecīgā kvalitātē par daudz zemāku cenu nekā Skandināvijā vai Lielbritānijā.
"Ja es gribētu kaut ko savai kompānijai informācijas tehnoloģiju jomā, piemēram, izveidot mājaslapu, šeit es to varu izdarīt tādā pašā kvalitātē kā Lielbritānijā par cenu, kas ir uz pusi zemāka. Nav nekā, kas varētu kādu atturēt vēlēties šādu pakalpojumu. Tāpat arī, piemēram, bankas vēlēsies šeit atvērt savus klientu apkalpošanas birojus, izmantojot konkurētspējīgu darbaspēku. Problēma gan ir tā, ka tik daudz cilvēku no jūsu valsts aizbrauc strādāt citur. Nevar zināt, kā tas ietekmēs ekonomiku ilgtermiņā. Tomēr parasti cilvēki ir piesaistīti ģimenēm un tāpēc dod priekšroku palikšanai," stāsta investors.
Pēc Lindeborga teiktā, Baltijas valstis nevar konkurēt ar Ķīnu ražošanā, bet var konkurēt par investīcijām.
"Tas, kā Baltijas valstīm līdz šim ir trūcis, ir ilgtermiņa skatījums. Jums ir tirgošanās mentalitāte. Cilvēki, kas ir strādājuši nekustamo īpašumu jomā, tos ir uzcēluši un tūlīt arī pārdevuši. Es neesmu uzcēlis nevienu īpašumu tāpēc, lai to nekavējoties pārdotu. Ja es kaut ko uzbūvēju, tad tāpēc, ka gribu būt tā īpašnieks ilgtermiņā. Tas nozīmē, ka man ir cita pieeja investīcijām. Par pārdošanu es varētu domāt, piemēram, pēc trīs gadiem, ja kāds piedāvātu cenu, kas ir izdevīgāka nekā peļņa no īres, bet ar šādu domu nevajadzētu sākt. Ļoti līdzīgu tendenci kā pie jums un vēl daudz izteiktāku esmu redzējis Krievijā. Krieviem nekas nepieder, viņi tikai tirgojas, jo viņiem ir tāda mentalitāte," akcentē investors.
LETA
