Ražots, lai salūztu? Atklāti par to, kā mūs piespiež pirkt arvien jaunas mantas

Sazvērestības teoriju piekritēji šādu biznesa stratēģiju dēvē par plānoto nolietojumu – ražotājiem ir interese, lai pircēji biežāk dodas uz veikalu, nevis pērk spuldzīti visam mūžam.

Kādreiz prata ražot

Tomēr simtgadīgajai spuldzei ir arī tehnisks izskaidrojums. Edisons to izstrādāja ap 1880. gadu, kad lampiņās lietoja oglekļa kvēldiegu. Astoņas reizes tievāko volframa kvēldiegu sāka izmantot tikai 30 gadus vēlāk, un tas pārdeg daudz biežāk, skaidro BBC „Future”.

Par nožēlu plānotais nolietojums nav tikai fantāzija. Pašos pirmsākumos elektrisko apgaismojumu atļāvās 19. gadsimta jauno tehnoloģiju cienītāji no bagātām aprindām. Firmas piegādāja ne tikai spuldzes, bet ievilka elektrības sistēmu no nulles. Tā kā pircēji nebija sajūsmā papildus maksāt par izdegušām spuldzēm, ražotāji centās izgatavot lampiņas, kas kalpo iespējami ilgāk, raksta patērētāju žurnāls „Collector's Weekly”.

Lampiņu kartelis

Kad elektriskā gaisma kļuva aizvien plašāk pieejama, uzņēmējiem iešāvās prātā, ka var taču ražot preci ar īsāku mūžu, bet izdevumus par nomaiņu pārlikt uz pircēju makiem.

Tā radās kartelis „Phoebus” – 1924. gadā pasaules vadošie spuldžu ražotāji, Vācijas „Osram”, britu „Associated Electrical Industries” un ASV „General Electric”, vienojās izgatavot lampas, kas kalpo tikai 1000 stundu.

Sazvērnieku vienošanās darbojās līdz 1939. gadam, un afēra gaismā nāca tikai pēc dažām desmitgadēm. “Šis kartelis ir pats redzamākais plānotā nolietojuma piemērs, jo bija atrasti dokumentāri pierādījumi,” saka grāmatas „Ražots, lai salūztu” autors Džailzs Sleids.

Baterija vairs netur

Mūsdienās plānotā nolietojuma spilgtākais piemērs ir viedtelefoni. It īpaši „Apple” reklāmisti pamanās iestāstīt saviem uzticīgākajiem faniem, ka katru gadu jāiegādājas jauns iPhone, jo iepriekšējais jau morāli novecojis. Tiesa, klausīt vai neklausīt reklāmai ir paša pircēja ziņā, taču kompānijas izmanto arī tehniskus risinājumus.

Piemēram, baterija ar laiku kārtīgi neuzlādējas, bet jaunā programmatūra der tikai jauniem modeļiem. Īpašs triks ir monolītie, neizjaucamie korpusi – patērētājs pats nevar nopirkt un nomainīt bateriju, remonts ir dārgāks nekā jaunas ierīces iegāde.

Iespējams, visnejaukākais plānotā nolietojuma piemērs ir printeru kārtridži jeb tintes kasetes. Tie var pārstāt darboties mikroshēmas vai optiskā sensora vainas dēļ, ilgi pirms beigusies tinte. Atliek pirkt kārtējo jauno kārtridžu.

Rezultāts ir bezjēdzīga resursu izšķiešana. Ziemeļamerikā vien katru izgāztuvēs nonāk 350 miljoni kārtridžu, kuros vēl ir tinte, aprēķinājusi kompānija „Cartridge World”, kas pieņem vecos kārtridžus un piedāvā lētākus risinājumus nomaiņai.

Cena par progresu

Plānotā nolietojuma labā puse ir patēriņš, kas stimulē ekonomiku un rada darba vietas. Pašu pircēju kāre pēc aizvien modernākām ierīcēm veicina zinātni, turklāt krītas cenas.

Tagad vidēja līmeņa viedtelefons maksā tikpat, cik kādreiz vecā „Nokia” bez fotokameras, interneta un citām ekstrām. Un arī daudzi patērētāji nepērk telefonu ar domu, kas tas kalpos gadiem, kur nu vēl gadu desmitiem – kā kādreiz gludeklis vai ledusskapis.

Vietā „Ford” un „General Motors” piemērs – „Ford” ražoja vienu uzticamu modeli gadiem ilgi, „General Motors” pieradināja patērētājus iegādāties jaunāko un tātad labāko auto. Šajā sacensībā uzvarēja patērētāju dzīvesveids, tātad „General Motors”.

“Bez šaubām, mūsu patēriņa modelis ļāvis nodrošināt gana augstu dzīves līmeni milzīgam cilvēku skaitam,” piekrīt Sleids. “Nekas līdzīgs cilvēces vēsturē agrāk nav pieredzēts. Diemžēl šis pats modelis ved pie globālās sasilšanas un apkārtējās vides piesārņošanas ar indīgiem atkritumiem.”

To parasti kārtējā telefona pircējs neiedomājas, ka tas saražots, indējot vidi ar metāla raktuvēm kaut kur Kongo, bet vecā aparāta pārstrāde notiks ar bērnu darbu Indijā.

Ir lietas, ko pērk uz mūžu

Lai nu kā, vēl aizvien ir preces, kuru pircēji nemaina tās katru gadu. Ja miljonārs pērk augstas klases Šveices pulksteni, viņš rēķinās, ka tas kalpos godam.

Mierinājumam – ražotājiem nav intereses radīt arī pārāk īslaicīgas preces. Kurš gan gribēs pirkt tāda zīmola veļas mašīnu, kas pēc trim gadiem būs nododama lūžņos? Izmaiņas ir manāmas, piemēram, autobūvē. Pašlaik ASV vidējais automašīnu vecums ir 11,4 gadi, bet 1969. gadā tas bija tikai 5,1 gads.

„Google” īsteno projektu „Ara” – viedtelefona tipa ierīci ar sešiem moduļiem, kas ļaus to vairākkārt modernizēt, nevis izmest kā tehniski novecojušu. Tas nozīmē, ka arī lielais bizness sāk apzināties tos atkritumu kalnus, kas draud aprakt cilvēci.