Renault 8 jubilejas tortē 50 sveces. Ieskats vēsturē

1956.gadā Renault valdes priekšsēdētājs Pjērs Dreifuss (Pierre Dreyfus) deva rīkojumu uzsākt jaunu modeļu izstrādi, kas aizvietotu populāros 4 CV un Dauphine. Šie abi modeļi bija izpelnījušies pasaules mēroga panākumus. Renault 4 CV, ko ražoja Hino Motors, bija ļoti populārs Japānā. Dauphine ražošana tika uzsākta Argentīnā, Brazīlijā, Spānijā, Meksikā un vairākās citās valstīs. 1959. gadā Alfa Romeo uzsāka licenzētas versijas ražošanu, ko dēvēja par Tipo 1090/Ondine. No ļoti daudz iesniegtajiem projektiem Regie Nationale Renault valde turpmākai attīstībai apstiprināja divus. Projekts 1120 — vai nākotnes Renault R3/R4 ar priekšējo piedziņu un priekšpusē iebūvētu dzinēju — iemiesoja daudzpusēju virsbūvi ar lielām aizmugurējām durvīm, un ir uzskatāms par mūsdienu hečbeku priekšteci. Otrs projekts, kuram tika dots iekšējais kods 1130, tika balstīts uz to pašu konceptu kā 4 CV vai Dauphine, tam bija aizmugurē iebūvēts dzinējs, un tas bija ar aizmugures piedziņu. Jāatzīmē, ka, lai gan mūsdienās tas ir arhaiski, tajā laikā aizmugures piedziņa un aizmugurē iebūvēts dzinējs bija ļoti populāra kombinācija ne tikai mazās vai pilsētas automašīnās. Pat konservatīvie amerikāņi izstrādāja Chevrolet Corvair ar 2,3 litru 6 cilindru boksertipa dzinēju. Automašīnas ar aizmugurē iebūvētu dzinēju piedāvāja Japāna (Subaru), Vācija (NSU, VW) un Itālija (Autobianchi, Fiat). SIMCA, Renault Francijas konkurents, arī strādāja pie 1000 modeļa prototipa.

Filips Šarbonē (Philippe Charbonneaux, 1917.–1998.) uzzīmēja pirmās modeļa 1130 skices. Service Style Automobile Renault Virsbūves dizaina departamenta direktors vēlējās izmaiņas, un viņam bija taisnība. Projektā 1130 tika iesaistīti arī inženieri Roberts Barthuds (Robert Barthoud) un Gastons Žuhe (Gaston Juchet), talantīgs École Centrale Paris absolvents. Bija skaidri redzams, ka sievietes pieņēma gala lēmumu, izvēloties ģimenes automašīnu. Vēl vairāk – strauji pieauga sieviešu skaits, kas izvēlējas automašīnu pašas sev. Līdzīgi kā ar Dauphine modeli, arī šoreiz Renault konsultējās ar Polu Maro (Paul Marrot), Parīzē strādājošu dizaineri un dizaina ekspertu. Viņš sniedza padomu par virsbūves krāsu un apdares materiālu krāsu izvēli. Projektā 1130 tika izmantota virkne dažādu elementu no Dauphine un Caravelle/Floride modeļiem. Pirmais prototips bija gatavs 1959.gadā.

Nākošie prototipi tika testēti, veicot 1,2 miljonu kilometru garu distanci dažādos ceļa un klimata apstākļos. Automašīnas tika vestas uz testiem (arī bezceļu) uz tādām vietām kā Somija, Āfrikas tuksneši, Minesota (ASV) un Larissas reģions (Grieķija). Izturība pret ekvatoriālo klimatu tika pārbaidīta Francijas Gvinejā. Sadursmes testi un virsbūves izturības testi tika veikti Lardijas (Lardy) pētniecības centrā.

Konkurenta (SIMCA 1000) debija 1961.gadā un 4 CV modeļa ražošanas pārtraukšana Francijā veicināja Renault inženieru darbu. Dažus mēnešus vēlāk pirmās pirms ražošanas vienības tika saražotas Flins rūpnīcā. Oficiāli R8 pirmoreiz tika prezentēts 1962.gada jūnijā.

Riteņu garenbāze (2,27 m) tika saglabāta no Dauphine modeļa, bet salons bija daudz plašāks. Bagāžas nodalījums, kura ietilpība bija 241 litrs, atradās priekšpusē; akumulators labajā pusē. Rezerves ritenis tika paslēpts aiz priekšējās numura zīmes. Ar šķidrumu dzesējamais C1C 4-cilindru 956 cm3 40 zs dzinējs, kas tika pārņemts no Caravelle modeļa, tika iebūvēts aizmugurē. Jauda tika nodota uz aizmugurējo asi caur sajūgu un trīs vai četru ātrumu manuālo pārnesumkārbu. Šī automašīna patiesi nodrošināja komfortablu braucienu, pateicoties tehniskajiem uzlabojumiem. Lockheed-Bendix disku bremžu sistēma bija īsts tehnoloģisks apvērsums. 1960.-to gadu sākumā tradicionālās cilindru bremzes tika izmantotas par ātrās un īpaši luksus klases automašīnās, nemaz nepieminot automašīnas, kuru dzinēji sniedzās līdz 1300 cm3. Tā bija ļoti nozīmīga drošības inovācija Renault automašīnās.

Renault R8 atzinīgi novērtēja gan klienti, gan sabiedrība kopumā. Automašīna ar ērto dizainu un lieliskajām bremzēm spēja attīstīt ātrumu 130 km/h. Degvielas patēriņš svārstījās no 6,8l/100km kombinētajā ciklā līdz 8,2l/100km pilsētā. Aizmugurē iebūvētais dzinējs, kā arī kopējais svara līdzsvars 36% / 64% priekšpuse pret aizmuguri rezultējas grūtākā vadāmībā, pie kuras bija jāpierod. R8 tika eksportēts uz vairāk kā 80 valstīm visā pasaulē. Viens no galvenajiem tirgiem bija ASV. 1963.gadā R8 modeļa 40zs versija maksāja 1695 ASV dolārus. Šis modelis sastādīja vairāk nekā pusi no 22 000 Renault modeļu vienībām, kas tajā laikā tika pārdotas. Otrs ļoti nozīmīgs tirgus bija Austrālija. “Wheels Magazine”, lielākais auto žurnāls Austrālijā, Renault R8 modelim piešķīra titulu „1963.gada automašīna”.

1963.gada nogalē Renault piedāvāja R8 modeli, kas aprīkots ar Jaeger automātisko transmisiju un elektriski kontrolējamu sajūgu. Ātrumus bija iespēja izvēlēties, nospiežot atslēgas pogu uz mērinstrumentu paneļa. Tradicionālās “D” jeb “Drive” funkcijas vietā braukšanu bija iespējams uzsākt, nospiežot pogu A (Avant). Tomēr Renault R8 ar automātisko transmisiju nebija populārs Eiropā. 1964.gada martā Ženēvas auto izstādes ietvaros Renault iepazīstināja ar R 1132 modeli, kas parīkots ar 1108 cm3 / 43 zs dzinēju. Dzinēja koda nosaukums C1C tika pārņemts no Caravelle modeļa. Maksimālais braukšanas ātrums automašīnai, kas aprīkota ar 4 ātrumu sinhronizēto 330 tipa ātrumkārbu tika palielināts līdz 135 km/h. 1966.gadā modeļa nosaukums tika mainīts no R8 uz Renault 8.

Parīzes auto izstādē rudenī tūkstošu apmeklētāju uzmanību Renault stendā piesaistīja jaunais 8 Gordini modelis. Tā 1,1 dzinējs ar diviem karburatoriem attīstīja 77,5 zs jaudu. Amadejs Gordini (Amadee Gordini) un viņa mehāniķi palielināja kompresijas rādītājus. Bremžu sistēmu kontrolēja Mastervac vakuuma sistēma. Dunlop SP Sport 135-380 īpašās riepas un spēcinātā suspensija ar sporta Allinquant amortizatoriem papildināja modeļa specifikāciju.

Sākotnēji Renault 8 Gordini bija pieejams tikai zilā virsbūves krāsā ar divām dekoratīvām baltām strīpām. Pieejamo krāsu daudzums vēlāk tika paplašināts, tomēr Bleu France 418 bija visvairāk pasūtītā virsbūves krāsa. Maksimālais ātrums 170 km/h, ko sasniedza GTI klases priekštecis, tajā laikā bija ļoti iespaidīgs rādītājs. Īpašās rallija trasēs šis modelis sacentās ar  Ford Lotus Cortina, Alfa Romeo Giulia Sprint GTA un Lancia Fulvia Coupé HF.

1965.gada jūlijā debiju piedzīvoja Renault 10. Galvenās atšķirības, salīdzinot ar bāzes „astoto” modeli, bija pagarināta priekšpuse, ietilpīgāks bagāžas nodalījums, lielāki pagrieziena virzienrādītāji priekšējos stūros, jauna dizaina pamperi un virkne citu detaļu. Trešajā ražošanas gadā modelis tika aprīkots ar tam raksturīgajiem ovālajiem priekšējiem lukturiem. Kopumā 6 ražošanas gadu laikā tika izgatavotas 687 674 Renault 10 modeļa vienības Francijā, Spānijā (FASA-Renault) un citās valstīs.

1965.gada oktobrī Parīzes auto izstādē debiju piedzīvoja Renault 8 Gordini 88 zs versija ar 1300 cm3 dzinēju. Solex karburatori tika aizvietoti ar divām Weber 40 DCOE vienībām. Izpildījums bija iespaidīgs: maksimālais ātrums sasniedza 175 km/h un distanci 0-1000 m bija iespējams veikt vien 32 sekundēs. Jaunumi sevī ietvēra arī piecu ātrumu manuālo pārnesumkārbu ar mazākiem ātruma intervāliem. Ātrākās automašīnas 1,3 klasē ceļu priekšā izgaismoja četras halogēna lampas. Renault 8 Gordini sportisko raksturu izcēla tahometrs un trīs spieķu Quillery stūre. Šī automašīna tādu braucēju kā Žans Fransuā Piots, Žans Vinatjers, Žans Pjērs Nikolā, Harijs Kallstroms un Hakans Lindbergs vadībā izcīnīja virkni panākumu rallijos, ieskaitot trīs uzvaras Tour de Corse (1964.–1966.gads). 1966.gada aprīlī pirmās Renault 8 Gordini Kausa izcīņas sacensības notika Montlhéry rallija trasē.

8 Gordini piedāvāja Renault dīleri visā pasaulē. Viens no tādiem piederēja arī Līnai Marketai Brusinai (Leena Marketta Brusiin), Mis Somija un Mis Eiropa titula ieguvējai 1968.gadā. Laika posmā no 1964. – 1970.gadam tika izgatavotas 11 607 vienības ātrākā Renault 8 modeļa. Renault „astoņi” turpināja attīstīties. Sākotnējais dzinējs tika aizvietots ar 1,1 litru dzinēju. 1968.gada rudenī tika atklāta Renault 8 S versija ar četru priekšējo lukturu apgaismošanas sistēmu un 1,1 53 zs dzinēju ar divu barelu karburatoru. Automašīna tika aprīkota ar tahometru un sporta stūri. Renault 8 S cena bija 9256 franki. Tās maksimālais ātrums bija 145 km/h, un tās tiešā mērķauditorija – gados jauni autovadītāji.

Renault piedāvāja 8 S modeli līdz 1971.gadam, un izņēma to no pārdošanas kopā ar Renault 10. Laika posmā no 1971. – 1973.gadam Francijā un desmit citās valstīs Renault 8 tika piedāvāts ar 1,1/43zs dzinēju. Ražošana tika pārtraukta 1973.gadā, tomēr tās nebija stāsta beigas. Renault 8 bija „starptautiska automašīna”. Saskaņā ar licenzēs līgumiem tā tika ražota vairākās valstīs visā pasaulē. Laika posmā no 1967. – 1971.gadam tā tika ražota Plovdivā, Bulgārijā, kā Bulgarrenault 8, savukārt no 1967.gada nelielos daudzumos tā tika ražota Mioveni, Rumānijā, kā Dacia 1100. R8 modeli ražoja arī Diesel Nacional S.A. (DINI) Sahagunā, Meksikā, Mariarā, Venecuēlā, kā arī Alžīrijā, Austrālijā, Beļģijā, Filipīnās, Dienvidslāvijā, Kanādā, Kostarikā un Marokā.

Īpaši, runājot par šī modeļa vēsturi, jāpiemin Spānija. Renault 8 montāža rūpnīcās FACSA un FAMESA, kuras pieder Fabricación de Automóviles Renault de España (FASA-Renault), Valladolidā, tika uzsākta 1965.gada 16.novembrī. Līdz gada beigām tika saražotas 2 017 vienības, un divu gadu laikā to skaits pārsniedza 16 000 vienības. Neskatoties uz Spānijas konkurenta SEAT spēcīgajām pozīcijām, Renault 8 jeb ‘Ocho’ spāņu valodā kļuva par īstu bestselleru. 22.oktobrī Renault 8 TS debitēja Jaramas rallija trasē, un pirmie 8 S modeļi, kas tika pārdoti Francijā un citās valstīs bija ražoti Kastīlijas rūpnīcā. Pirmizrādes norises vieta tika rūpīgi izvēlēta: efektīva modeļa virzība tirgū tika balstīta uz tā panākumiem autosportā. 1969.gada 14.jūnijā Migels Lopezs (Miguel López) izcīnīja pirmo uzvaru Copa Nacional ar Renault 8 TS Jaramas rallija trasē. Šīs sacensības ļoti drīz kļuva slavenas visā Spānijā, un pēdējais notikums bija 1976.gada vasarā.

Renault 8 TS tika aprīkots ar 1108 cm3/55 zs dzinēju, un tā maksimālais ātrums sasniedza 145 km/h. Degvielas patēriņš svārstījās no 6,76 l/100 km kombinētajā ciklā līdz 8,8 l/100 km pilsētā. Valladolid rūpnīcā tika ražoti arī R8 modeļa komponenti, kas tika sūtīti uz S.A. Meksikā. Laika posmā no 1966. – 1971.gadam Renault 10 modelis arī tika ražots tur.

1973.gada maijā tika atklāta jaunā versija ar uzlaboto dizainu. Apaļos virziena rādītājus tagad aizstāja iegarenas formas, kas atradās zem priekšējā pampera. Izmaiņas tika ieviestas arī aizmugurējos lukturos un stūrē. 1974.gadā tika uzsākta Renault 7, kas balstīts uz Renault 5 bāzes, ražošana. FASA-Renault bija nepieciešams tikai viens gads, lai atklātu jauno 5 TS versiju. Tas nozīmēja tikai vienu – jaunākās paaudzes modeļu piedāvājums drīzumā pārņems Valladolidu. Renault Tipo 1136 — zināms kā 8 TS — ražošana tika pakāpeniski samazināta, līdz 1976.gada martā tika pārtraukta. Kopumā tika saražoti vairāk kā 1,3 miljoni Renault 8 modeļu dažādos variantos, ieskaitot 275 227 vienības, ko saražoja FASA-Renault.