Beidzot mēs zinām, kāds ir tipisks Latvijas mopēdists
Tā arī īstas skaidrības nav, kā pareizi dēvēt skaļi purkšķošos divu riteņu transporta līdzekļus, kas ir neciešami kaitinoši, bet tajā pašā laikā visnotaļ ērti ikdienai.
Citi šos mazos briesmonīšus dēvē par skuteriem. Pirms kāda laika moderni bija tos saukt par motorolleriem vai vienkārši par rolleriem. Tagad CSDD kampaņa vēsta, ka šie braucamrīki tomēr godināmi pa vecajai modei – mopēdi.
Saukt jau tos var, kā vien ienāk prātā, bet mēs labi zinām, ka stāsts šoreiz ir par tautā dēvētajiem “pļerdakiem” un to īpašniekiem.
Laikam pat ne tik daudz īpašniekiem, cik vadītājiem. Nereti “pļerdaku” iegādājas ģimenes galva. Ja līdz tuvākajam veikalam slinkums doties kājām vai mīt pedāļus, tad ar šādu rūcošu braucamrīku pat ļoti ērti un operatīvi var tikt galā ar daudzām sadzīves lietām. Arī pilsētā šāds transporta līdzeklis ir neaizstājams. Vismaz vasarā un tad, ja galvā ķivere un kabatā atļauja vadīt šādu ērmu.
Taču pats ģimenes galva pie braukšanas tiek reti, ja mājās sastopams kāds pusaudzis, kam braukt gribēšana ir daudz lielāka. Tāpēc CSDD publiskojis vidēji statistiskā mopēdista portretu, kas izstrādāts, vadoties no 2012. gada statistikas datiem.
Mopēdists ir 16 līdz 17 gadus vecs vīrietis, kurš dzīvo Rīgā, vada “pļerdaku” vienu vai divus gadus, brauc ar Ķīnā vai Taivānā ražotu motorolleri (mopēdu, skuteri), ir izdarījis kā minimums divus satiksmes noteikumu pārkāpumus, vismaz vienu reizi iekļuvis satiksmes negadījumā, bieži brauc bez ķiveres, un viņam patīk vizināt meitenes.
