Ģimene, kas "sapuvušo rietumu" dēļ pārvācās uz Krieviju, aizmukusi un slepus atgriezusies Vācijā
Daudzbērnu ģimene no Vācijas, kas pārvācās uz laukiem Sibīrijā, savu lēmumu pamatojot ar vēlmi pamest "izvirtušos rietumus", nu atgriezusies atpakaļ Vācijā.
Krievijas mediji vēstī, ka ģimene Sibīrijā ieradās pirms 2,5 mēnešiem, jo viņus neapmierināja seksuāla rakstura audzināšanas stundas Vācijā, taču tagad ar visiem desmit bērniem ir atgriezusies atpakaļ Vācijā.
Krievijas mediji vēstī, ka Eugens Martens, kurš lūdza sevi dēvēts par Jevgēniju, pirms dažām dienām bija devies uz Vāciju, lai organizētu dažādu mantu konteineru sūtīšanu uz Krieviju, tomēr jau 24.februārī pēc atgriešanās Kištovkā ģimene devās uz tuvējo Novosibirsku, bet tad aizlidoja prom.
Krievijā dzimušais 45 gadus vecais Martens pērn oktobrī pieteicās Krievijas valdības izstrādātajai repatriācijas programmai un jau decembrī apmetās Kištvokas ciematā Sibīrijā.
Martens un viņa sieva Luīza piedzima Omskas apgabalā Krievijā un bija to etnisko vāciešu vidū, kuri pagājušā gadsimta 90.gados emigrēja uz Vāciju.
Ģimenes lēmums pamest mājas sarūpēja viņiem pamatīgu mediju uzmanību un Krievijas iedzīvotājus darīja patiesi lepnus. Vīrietis toreiz skaidroja, ka viņu dara bažīgu Vācijas sabiedrības seksuālā vaļība un lielais bēgļu pieplūdums.
To, ka ģimene devusies prom, medijiem pirms dažām dienām apstiprināja arī Martenu ģimenes draugs, savukārt vietējās varasiestādes neslēpj, ka viņu mājas jau vairākas dienas ir tukšas. Kāpēc ģimene tik ātri nolēma pamest Krieviju, uz kuru tā rāvās, pagaidām gan nav īsti skaidrs, tomēr izskan, ka Martens vietējām amatpersonām skaidrojis - ģimenei ir apnicis ērtību trūkums un Sibīrijas bargie klimatiskie apstākļi.
Kāpēc aizbēga no Vācijas?
"[Meita] Melita negribēja apmeklēt seksuālās audzināšanas stundas, jo viņa ir kristiete, bet mūs par to sodīja. Tur bērni jau no viena gada vecuma tiek uzskatīti par seksuāliem objektiem," viņš pauda sašutumu.
Viņš paskaidroja: "Mūsu bērnudārzā viņi sasauca vecākus, lai informētu par bērnu seksualitāti. Viņi izdomā īpašas spēles, piemēram, "ārstus", lai bērni viens otru varētu aptaustīt. Ir pat īpašas vietas, kur viņi to var netraucēti darīt. Viņi iedrošina meitenes just simpātijas pret meitenēm un zēnus pret zēniem, jo katram bērnam ir tiesības izvēlēties savu seksuālo identitāti."
"Mūsu pilsētas nomalē uzbūvēta māja 20 bēgļiem, jauniem vīriešiem. Viņi nevar strādāt, tāpēc ko dara šie vīrieši? Kā mēs savus bērnus varam izlaist uz ielas?" - viņš retoriski vaicāja.
Savu sievu Luīzu Jevgēņijs satika Vācijā, taču arī viņa ir dzimusi Omskas apgabalā. Lai arī viņi bija iesaistījušies dažādās aktivitātēs, paužot protestu pret notiekošo, ģimene tomēr padevās un nolēma izmantot repatriācijas programmas iespējas, lai atgrieztos dzimtenē.
Tiesa gan, vieta, kur viņi apmetās, bija, maigi izsakoties, skarba. Gaisa temperatūra Sibīrijā ziemā ierasti atdziest līdz -30 grādiem, savukārt viņu mājā, kā jau laukos tas ir ierasts, ir malkas apkure. Šī repatriācijas programma dalībniekiem piedāvā tikai vienreizēju naudas pabalstu un garantē zemākus nodokļus, taču mājoklis un darbs ir jāmeklē pašam.
Māja, kurā viņi ievācās, stāvēja tukša 20 gadus. Tās stāvoklis nudien nebija no labākajiem, taču Martens dižojās, ka uzcels jaunu, un palīdzība viņam neesot vajadzīga. Vīrietis pēc profesijas ir galdnieks, viņš plānoja Krievijā atvērt fermu, taču sākuma investīcijas bija pārāk lielas. Vēlāk Jevgēņijs prātoja, ka varētu ražot ekskluzīvās mēbeles, kā viņš to darīja Vācijā, tomēr vietējās amatpersonas, runājot ar medijiem, sacīja: "Tā ir laba lieta, bet kuram šeit tāds skaistums vajadzīgs? Cilvēkiem šeit nav daudz naudas."
Lai arī vietējie, saskaņā ar mediju teikto, Martenu ģimeni sagaidīja silti, pat sanesa drēbes, pārtiku, kā arī citas sadzīvei nepieciešamās mantas, Krievijas varasiestādes labu iespaidu uz Martenu neatstāja. "Viss, kas jums jādara, ir jāparunā ar cilvēkiem, un viss kļūst skaidrs. Viņi man kā ārzemniekam sūdzas par to, cik viņiem ir slikti, cik patvaļīgas ir valsts iestādes. Satiku vienu vīrieti no bijušās padomju savienības, kurš ieradās šeit šīs pašas programmas ietvaros. Bet viņš teica, ka saņēma tikai daļu apsolītās naudas, jo vairāk nebija. Tā viņi viņam paskaidroja. Cilvēki nevar pateikt neko labu par varasiestādēm, bet viņi iet un balso par viņiem, jo neredz citu iespēju," sūkstījās Martens.
