Zviedru zvejnieks pagalmā atrod senas bagātības - vai šādos gadījumos var cerēt uz daļu no ieguvuma?
Kāds makšķernieks pie savas vasarnīcas Stokholmas apkaimē, rokot sliekas, nejauši uzdūries iespaidīgam viduslaiku dārgumu krājumam – aptuveni 20 000 sudraba monētu. To vidū ir arī vairāki ļoti reti eksemplāri.
Sākotnējā analīze liecina, ka lielākā daļa monētu kaltas 12. gadsimtā. Laika zoba sagrauztajā vara katlā sudraba monētas bija sajaukušās ar pērlēm, piekariņiem un gredzeniem. Atradējs nekavējoties ziņoja vietējām varas iestādēm, un tagad ar dārgumu izpēti nodarbojas arheologi.
“Šis ir viens no lielākajiem agrīno viduslaiku sudraba dārgumu krājumiem, kāds jebkad atrasts Zviedrijā,” komentē Stokholmas apgabala padomes senlietu pārzine Sofija Andersone.
Uz dažām monētām lasāms uzraksts CANUTUS – Knuta vārds latīņu valodā. Tas norāda, ka monētas kaltas Zviedrijas karaļa Knuta Eriksona valdīšanas laikā no 1173. līdz 1195. gadam. Dažas no monētām ir ļoti retas, tostarp vairākas “bīskapa monētas”, kas kaltas ietekmīgu bīskapu laikā. Uz tām attēlots bīskaps ar zizli.
12. gadsimta beigās Stokholmas pilsētas vēl nebija – tā oficiāli tika dibināta 1252. gadā, bet jau 13. gadsimta beigās kļuva par Zviedrijas lielāko pilsētu.
Zviedrijā visi atrastie artefakti, kas ir vecāki par 100 gadiem, pieder valstij, pat ja tie atrasti privātīpašumā. Atradējs nedrīkst ar tiem brīvi rīkoties bez oficiālas atļaujas, un jāziņo Kultūras mantojuma aģentūrai (Riksantikvarieämbetet) vai vietējai pašvaldībai.
Ja atradums atzīts kā nozīmīgs, iestāde var pieprasīt, lai tas tiktu nodots muzejam vai citai uzglabāšanas vietai. Par retiem un īpaši vērtīgiem atradumiem dažkārt piešķir atlīdzību, apmērs nav noteikts likumā, to nosaka pašvaldība vai muzejs. Parasti šī maksa ir simboliska, no dažiem simtiem līdz pāris tūkstošiem kronu (no 25 līdz 200 eiro).
