Svētais džinsos un ar mugursomu - pusaudzis kļuvis par pirmo mileniāļu svēto
Svētceļnieki plūst uz Itālijas viduslaiku kalna pilsētu Asīzi, lai godinātu ne tikai divus no katoļu baznīcas slavenākajiem svētajiem — Francisku un Klāru —, bet arī tās jaunāko svēto — Karlo Akutisu, pirmo mileniāļu svēto, kuru kanonizēs šī gada 27. aprīlī.
"Svētais Francisks, svētā Klāra — protams, nozīmīgi svētie, kuri iezīmēja veselu laikmetu, bet tas jauniešiem šodien šķiet tālu. Karlo ir kā viens no viņiem," sacīja Marija Rozārio Ričo, māte un skolotāja, kura nesen apmeklēja Akutisa svētvietu kopā ar 50 cilvēku lielu draudzes jauniešu grupu no Dienviditālijas. "Viņš ir mūsu laika gandrīz-svētais, kurš var parādīt pusaudžiem, ka iespējams mīlēt Jēzu un vienlaikus būt par parastu jaunieti."
Grupa stāvēja rindā, lai ieietu Spogliazione svētnīcā — drūmā baznīcā, kur vairāk nekā pirms 800 gadiem Svētais Francisks atteicās no savas ģimenes bagātības. Tur viņi lūdzās pie pieminekļa, kur apskatei ir izstādīts Akutisa ķermenis — viņš ģērbts džinsos, sporta kreklā un kedās.
Tajā sestdienā simtiem svētceļnieku devās godināt Akutisu — priesteris ar saviem draudzes locekļiem no Azoru salām, mūķene no Kolumbijas ar savām māsu kopienas māsām, ģimene ar diviem pusaudžiem no netālu esošās Venēcijas. Daži lūgšanu krelles cieši turēja rokās, citi fotografējās vai pieskārās jaunietim, kurš 2006. gadā 15 gadu vecumā mira no leikēmijas un kurš šobrīd iedvesmo ticīgo pieplūdumu, kas pārsteidz pat Asīzes bīskapu.
"Es redzu žēlastības vulkānu izvirstam… Es neticu savām acīm," sacīja bīskaps Domeniko Sorrentīno. Kad viņš pirms divām desmitgadēm kļuva par bīskapu, baznīca pie viņa rezidences, netālu no galvenās ielas, bija "aizmirsta" to cilvēku pūļu dēļ, kas devās uz Svētā Franciska baziliku.
Pēdējā gada laikā vairāk nekā miljons svētceļnieku ir atnākuši godināt Akutisu, stāstīja Sorrentīno, pievilināti ar viņa "smaidīgo ticības dzīvesveidu". Pusaudža priecīgais tēls, parasti ar sarkanu polo kreklu un mugursomu, ir tikpat populārs suvenīru veikalos visā pilsētā kā Svētais Francisks ar savu vienkāršo brūno tērpu.
Viena veikala īpašniece pastāstīja, ka pirmo reizi apmeklējot svētvietu, paņēmusi līdzi svētītu ikonu un tagad glabā to pie kases aparāta. "Man ļoti interesēja šis jaunais svētais, kurš piesaista jauniešus," sacīja Silvija Balduči.
Gan baznīca, gan viņa ģimene raksturo Akutisu kā īpaši dievbijīgu, bet citādi pavisam parastu itāļu zēnu, kurš pēc savas priekšlaicīgās nāves veic brīnumus tieši ar spēju pievērst jauniešus ticībai laikā, kad daudzi viņa vienaudži no organizētās reliģijas attālinās.
"Karls nebija citplanētietis, viņš bija normāls cilvēks. Bet, ja dzīvi apgaismo Kristus gaisma, tā kļūst ārkārtēja," sacīja viņa māte Antoņija Salzano Akutisa. "Mēs vienmēr lūdzamies pie svētajiem, un galu galā — ko darīja svētie? Viņi atvēra savas dzīves durvis Kristum."
Viņa citēja vienu no dēla iecienītajām frāzēm: "Katrs piedzimst kā oriģināls, bet daudzi mirst kā fotokopijas." "Svēts ir tas, kurš nenomira kā fotokopija, kurš realizēja to svētuma plānu, ko Dievs bija noteicis katram no mums mūžībā," piebilda viņa māte.
Karlo kā bērns bieži jokoja ar tēvu, ka viņš esot kā "mazais Buda", jo bija nesavtīgs, uzmanīgs pret citiem un priecīgi paklausīgs. Viņš jau agrā vecumā izrādīja interesi par ticību — gribēja ieiet katrā baznīcā, lai "pateiktu sveiki" Jēzum un Marijai. Vēlāk viņš sāka regulāri apmeklēt Svēto Misi, pielūgt Vissvētāko Sakramentu un katru dienu lūgties ar rožukroni rokās — vienlaikus jokojot ar draugiem, kuri vairāk interesējās par naktsklubiem un reizēm uzpīpējot marihuānas cigareti.
"Šis bija viņa veids, kā slēpt savu ticības dzīvi, jo Karls zināja, ka draugi to nesapratīs," sacīja viņa māte. "Taču viņš bija liecinieks — klusais liecinieks caur draudzību, dāsnumu, palīdzot klasesbiedriem skolā, aizstāvot tos pusaudžus, kurus apcēla."
Akutisa bieži palīdzēja bezpajumtniekiem un viņam nebija intereses par greznībām, kādas parasti baudīja bagātu vecāku bērni Milānā. Viņš lūdza vecākus ziedot naudu nabagiem, ko viņi būtu iztērējuši otram sporta apavu pārim, un izvēlējās mācīt katehēzi draudzē, nevis doties slēpošanas brīvdienās greznos kūrortos, kā to darīja viņa vienaudži.
Šī atteikšanās no privilēģijām līdzinās Svētajam Franciskam, kuram Akutisa bija ļoti uzticīgs un lūdza tikt apbedīts Asīzē, sacīja priesteris Enco Fortunato.
"Un ir vēl līdzības ar Svēto Francisku. Francisks pameta baznīcas un devās sludināt laukumos. Karls Akutisa pravietiski saprata, ka šodien laukumi ir internetā," norādīja Fortunato. "Tur ir jaunieši, tur ir cilvēki, un viņš tur dzīvo un nes Evaņģēliju. Tāpēc viņš kļūs par interneta un sociālo mediju patronu."
Īpaši uzticīgs Vissvētākajam Sakramentam, Akutisa izveidoja tiešsaistes izstādi par Euharistijas brīnumiem, kur maize un vīns pārvērtušies par miesu un asinīm gadsimtu gaitā. Šo izstādi izmanto tūkstošiem draudžu visā pasaulē.
Viņa mātei svarīgāk par brīnumiem vai pārdabiskiem zīmēm ir tas, ka viņš ir "tilts uz Jēzu" — pat savā pēdējā slimības posmā, kuru viņš pieņēma bez sūdzībām, pārliecināts par mūžīgo dzīvi.
Lai kādu pasludinātu par svēto, ir nepieciešami atzīti brīnumi. Viens no Akutisa kanonizācijas procesā atzītajiem brīnumiem ir Kostarikas studentes izveseļošanās pēc velosipēda avārijas Itālijā pēc tam, kad viņas māte lūdza Akutisa aizbildniecību.
Sabīna Falceta bieži dodas uz Akutisa svētnīcu no netālās Perudžas kopā ar citām māmiņām, lai lūgtos par saviem bērniem. "Karlo Akutisa mums sniedz mieru," viņa teica. "Svarīgākais — viņš dod pārliecību, ka Dievs ir labs tēvs. Un vairāk jau neko nevar vēlēties."
Arī 13 gadus vecais Mario Girardi atzīst, ka viņu ļoti iespaidojusi doma, ka Akutisa — tikai nedaudz vecāks par viņu — "runāja ar visiem, neko neņēma pie sirds un palīdzēja visiem." Lai gan viņš nedomā par priesterību, Girardi katru svētdienu apmeklē baznīcu un plāno "vienmēr palikt šajā domāšanā" — varbūt pat sākt apmeklēt Svēto Misi katru dienu.
