Aizsardzības akadēmijas eksperts Toms Rostoks par Eiropas armiju, ASV garantijām un ekonomiskajām sankcijām

Kāpēc Eiropas līderi tik ilgi gaidīja šīs sarunas? Kāpēc tika gaidīts, lai sarunas sāktu ASV, nevis saorganizēties savā starpā un neiesaistīt ASV?

Tam ir vairāki iemesli. Ja raugāmies no Krievijas viedokļa, tā uzlūko ASV kā nozīmīgu spēlētāju, jo ASV pieņemtie lēmumi pēcāk tiktu akceptēti Rietumu politiskajā kopienā. Jāatzīmē, ka Krievija daudzas Eiropas valstis nemaz neuzskata par suverēnām valstīm, lai gan tas tā nav. Tomēr jāatzīst, ka panākt vienošanos ES valstu grupas ietvaros par sarunu uzsākšanu varētu būt grūti, tāpēc Krievijas primārā interese ir runāt ar ASV. Turklāt, ja ASV pārstātu sniegt militāru palīdzību Ukrainai, tā būtu milzīga problēma Ukrainai, līdz ar to ASV ir Krievijas uzmanības centrā.

Savukārt Rietumu pusē gaidīšana bija vajadzīga tāpēc, lai saprastu, kāda būs ASV nostāja. ASV prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņā tika pateikts daudz, taču tagad ir jāskatās, kas notiks tālāk. Jaunā ASV administrācijas saskaras ar realitāti un pati cenšas saprast, kas ir paveicams un kas nav, kam seko līdzi arī Eiropa.

Manuprāt, Eiropas pusē problēma nav tik liela. Skaidri pateikts, ka Ukraina var rēķināties ar stabilu atbalstu, bet nezināmais bija, kāda būs ASV iesaiste. Kopš Minhenes drošības konferences ASV nostāja ir kļuvusi skaidrāka, tāpēc Francijas prezidents Emanuels Makrons steidzami organizēja Eiropas lielāko valstu līderu tikšanos.

Raugoties atpakaļ, ASV nostāja nav negaidīta, taču bija svarīgi to dzirdēt dažādos formātos. Aizvadītās nedēļas ir bijušas notikumiem piesātinātas - ASV aizsardzības sekretārs Pīts Hegsets izteicās, ka miera sarunu rezultāts nebūs ne Ukrainas uzņemšana NATO, ne arī Krievijas okupēto teritoriju atgūšana, tad Maskavu apmeklēja Trampa īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos Stīvens Vitkofs, kā rezultātā Krievija no ieslodzījuma atbrīvoja ASV pilsoni, vēstures skolotāju Marku Fogelu. Vēlāk Minhenes drošības konferencē ar runu uzstājās ASV viceprezidents Džeimss Deivids Venss.

Lai gan ASV nostāja ir kļuvusi skaidrāka, tā joprojām atrodas veidošanas stadijā. ASV nostāja zināmā mērā būs atkarīga arī no Ukrainas, proti, kā Ukraina pieņems ASV nostāju, kāda būs Krievijas un arī Eiropas valstu pozīcija. Šī ir neliela daļa no garāka procesa, kas, visticamāk, turpināsies visa gada garumā.

Vai šajās miera sarunās starp ASV, Krieviju un Ukrainu vispār ir iespējams panākt Ukrainai labvēlīgāku un taisnīgu iznākumu?

ASV uzskata, ka karš ir jāpārtrauc, jo tā pašreizējā virzība Ukrainai nav par labu. Krievijas okupētās teritorijas vismaz tuvākajā laikā nebūs atgūstamas, arī Ukrainas dalība NATO pārskatāmā laikā nenotiks. Tas jau bija zināms, taču ASV to beidzot pateica publiski un skaidri. Lielais nezināmais ir, kā varētu un vai vispār mainīsies Krievijas pozīcija sarunu gaitā. Ukrainai kaitētu, ja Krievija sāktu pretendēt uz vēl kādām teritorijām Ukrainā, gribēs atbruņot Ukrainu un panākt, lai Ukrainā nebūtu NATO karavīru. Ja Krievijai šajos jautājumos izdosies panākt savu, tad varētu apgalvot, ka sarunu iznākums Ukrainai ir bijis nelabvēlīgs.

Ukraina sagaida drošības garantijas, kas varētu izpausties, kā Ukrainas uzņemšana NATO, savukārt ASV atzīmē, ka šādas garantijas jāsniedz Eiropai. Kā atrisināt šo jautājumu, jo nav jēga vienoties par mieru, kas nebūs ilgstošs. Ja nav drošības garantiju, kāda ir šo sarunu jēga?

Ticība Krievijas solījumiem ir vēsturiski zemā līmenī, tāpēc tiek pieņemts, ka Krievija varētu izmantot gaidāmo pamieru vai ilgstošāku mieru, lai pārapbruņotos un atkal uzbruktu Ukrainai. Vienīgais, kas Krieviju varētu atturēt, ir Ukrainas pašas spēks - valsts bruņoto spēku un ekonomikas stiprināšana. Savukārt, ja Ukrainā būtu NATO dalībvalstu karavīri, Krievijas uzbrukuma gadījumā sāktu darboties atsevišķu Rietumvalstu drošības garantijas.

ASV piedāvā Eiropas valstīm uzņemties atbildību par Ukrainas drošību, sniedzot arī drošības garantijas, taču jautājums ir par to, cik lielā mērā Eiropa var saņemties, lai to praktiski īstenotu. Jāsaprot, ka NATO dalībvalstīm nosūtīt pat brigādes līmeņa vienības un nodrošināt pastāvīgu klātbūtni rotācijas kārtībā, piemēram, uz Baltijas valstīm, jau ir grūti.

Šeit ir divi iespējamie risinājumi. Pirmais, Rietumvalstis, kas Ukrainai sniegtu drošības garantijas, nesūtītu savus karavīrus uz Ukrainu, taču Krievijas iebrukuma gadījumā sāktu darboties drošības garantijas. Otrais, papildus drošības garantijām Ukrainā būtu Rietumvalstu karavīri, taču arī šī risinājuma gadījumā jāmēģina saprast, ko Eiropas valstis var piedāvāt. Lielbritānija jau ir paziņojusi par gatavību nosūtīt karavīrus uz Ukrainu, un citas ES valstis visticamāk būs gatavas sekot tās piemēram.

Ir lietas, kuras mēs nezinām, jo ir jāskatās uz to, kāda ir ASV motivācija, uzsverot, ka šis ir Eiropas karš un Eiropas valstīm par to ir jāuzņemas atbildība. Viena motivācija varētu būt diezgan neitrāla - ASV pievēršas Ķīnas atturēšanai un Eiropas valstis rūpējas par drošību savā kontinentā. Tā būtu, no ASV viedokļa raugoties, pavisam normāla darba dalīšana. Taču nav izslēdzama cita motivācija. ASV varētu pieļaut arī to, ka Eiropas valstis izgāžas un nespēj uzņemties atbildību par Ukrainas drošību, tādējādi padarot situāciju Ukrainā vēl smagāku, jo drošības garantiju īsti nav un to Eiropas valstu vidū, kuras ir arī NATO dalībvalstis, valda atziņa, ka mēģināts tika, bet nesanāca. Šāds iznākums būtu ļoti slikts Eiropas drošībai.

Kā jūs vērtējat Trampa administrācijas spējas ne tikai uzņemties vadīt šīs sarunas, bet arī praktiski kalpot kā mediatoram. Patlaban rodas iespaids, ka galvenie spēlētāji ir ASV un Krievija, kamēr Ukraina ir spiesta skatīties uz notiekošo no malas?

Pagaidām tā arī izskatās. Rodas priekšstats, ka ASV vēlas panākt minimālu progresu - kara pārtraukšana uz kādu laiku. Ja karš vēlāk atsāksies, tā vairs nebūs ASV problēma, jo Tramps būs rīkojies un panācis rezultātu. Varētu būt tā, ka ASV ir noskaņota uz ātru rezultāta panākšanu, bet šī ir sarežģīta spēle ar daudz manīgajiem, kas īsti nepakļaujas "ātram sarunu" formātam. Turklāt ir arī citi dalībnieki, kas būtiski varētu ietekmēt sarunu iznākumu. ASV ir jārēķinās, ka pārmērīga fokusēšanās uz sarunām ar Krieviju varētu mazināt Ukrainas un ES valstu vēlmi pieņemt ASV-Krievijas sarunu formātā panāktās vienošanās.

Trampa īpašais sūtnis Ukrainas un Krievijas jautājumos Kīts Kellogs paziņojis, ka nesaskata Eiropas valstu dalības iespēju miera sarunās. Ja ASV grib, lai Eiropa uzņemas atbildību par Ukrainas drošību un sniedz arī drošības garantijas, Eiropai pie sarunu galda ir jābūt. Tas nav jautājums, ko var atrisināt Krievijas un ASV sarunās.

Pašreizējā fāzē Eiropai nav tikusi aicināta pie sarunu galda. Manuprāt, tā ir Trampam raksturīga pieeja, ka viņš cenšas nodibināt individuālus kontaktus ar Krieviju, lai pēc tam skatītos, kādi varētu būt nākamie soļi. Ir skaidrs, ka Eiropa tiks iesaistīta, taču jautājums būs par to, vai ASV un Krievijas sarunu dinamika būs atbilstoša Eiropas valstu skatījumam par konflikta atrisinājumu.

ASV ir dažādas, tostarp ekonomiskās sviras, lai ietekmētu Eiropas un arī Ukrainas nostāju, ASV ir arī galvenais spēlētājs NATO. Ja skatās uz kara noregulējumu kopumā, ja vienai pusei ir tāda ietekme, vai vispār ir iespējams panākt kompromisu?

Ārpolitikas jomā Tramps saviem vēlētājiem solīja, ka ASV no savām attiecībām ar citām valstīm var dabūt krietni lielāku labumu nekā līdz šim. Viņam ir liela daļa taisnības, jo ASV var pārdefinēt savas un citu valstu savstarpējās attiecības, palielinot ASV ieguvumus. Arī šajā gadījumā varētu būt tā, kā ASV administrācija to ir norādījusi - tas ir Eiropas karš un Eiropai jāuzņemas vadošā loma. Jā, šī ir sarunu sākotnēja pozīcija, kura vēlāk var nedaudz mainīties, taču tā var palikt nemainīga.

ASV viceprezidents nesen pieļāva iespēju nosūtīt karavīrus uz Ukrainu, ja Krievija nepiekritīs miera līgumam, kas garantē Ukrainas neatkarību ilgtermiņā, vēl pirms tam Hegsets šādu iespējamību noliedza. Pieņemot scenāriju, ka Ukrainā ASV karavīru nebūs, tas nenozīmē ASV pilnīgu neiesaistīšanos. ASV varētu sniegt militāru atbalstu Eiropas spēkiem, kuri atbalstītu Ukrainas drošību.

ASV var palīdzēt ar gaisa spēkiem, izlūkošanu. Tātad atbalstu var sniegt daudzos un dažādos veidos. Domāju, ka starp Eiropu un ASV ir iespējama produktīva sadarbība. Vēl viens būtisks signāls no ASV bija iecere padarīt vieglāku bruņojuma iegādi Eiropas valstīm. ASV pamatoti domā, ka Eiropa pirks ASV bruņojumu, kas ir ieguldījums ASV ekonomikā. Taču tas būtu arī ieguldījums Ukrainas un tātad arī Eiropas drošībā.

Šeit gan Eiropas Savienībai (ES) varētu būt savas ietekmes sviras, jo tā ir savstarpēja atkarība, kas nodrošina ietekmi gan vienai, gan otrai pusei. Taču jāatceras, ka sarunas varētu ilgt visu gadu, jo ir jāsakoordinē daudzas lietas, lai panāktais iznākums tiešām būtu darboties spējīgs.

Līdz šim ir dzirdēts, no kā Ukraina varētu būt spiesta atteikties, taču nekas nav dzirdēts par to, kādos jautājumos būtu jāpiekāpjas Krievijai.

Krievijas nostāja ir bijusi diezgan nemainīga. Krieviju interesē, lai Ukraina nebūtu NATO un valstī nebūtu arī NATO karavīru. Tāpat tā grib vāju Ukrainas armiju un visu iekaroto teritoriju kontroli. Krievijas rokās ir pats būtiskākais spiediena izdarīšanas elements. Tā ir Krievijas militārās varas pielietošana pret Ukrainu. Krievija var turpināt, vai arī pārtraukt karu.

Šajā ziņā Krievijas piekāpšanās ir absolūti nepieciešama, proti, tai jāpārtrauc karš pret Ukrainu. Tas ir galvenais, ko mēs sagaidītu no Krievijas, ar domu tālāk radīt apstākļus, lai Krievija arī nākotnē nevarētu karu atsākt. Domāju, ka šis būs ļoti smags pārrunu objekts, jo Krievija mēģinās panākt to, lai tā kādā brīdī karu varētu atsākt, Ukrainai nebūtu drošības garantijas un tās armija būtu vāja. Tāpēc no Ukrainas un tās Rietumu atbalstītāju puses ir interese radīt apstākļus, kas kara atsākšanu Krievijai padarītu grūtāku.

Vai miera sarunās Krievija nevarētu prasīt ekonomisko sankciju atcelšanu, lai tā laika gaitā varētu atjaunot savu militāro potenciālu?

Krievija to noteikti vēlēsies, taču šajā jautājumā tā būs Eiropas valstu suverēna izvēle. ASV ieviestās sankcijas pret Krieviju tās ekonomikai ir sāpīgas, taču pirms kara lielākais tirdzniecības apjoms un investīcijas bija ES un Krievijas attiecībās. Eiropas valstis negribēs atcelt sankcijas un stiprināt Krieviju, uzlabojot Krievijas ekonomiskās un arī militārās pozīcijas. Krievija noteikti gribēs, lai šis jautājums būtu uz pārrunu galda, taču to nevar risināt tikai starp Krieviju un ASV.

Krievija var, piemēram, prasīt no ASV, lai tā censtos ietekmēt Eiropas lēmumus, proti, ja Krievija piekristu pārtraukt karu, arī sankcijas vajadzētu atcelt. Tiesa gan, es neredzu ES pusē gatavību atcelt sankcijas. Protams, ir ekonomisko interešu grupas, kuras gribētu panākt sankciju atcelšanu, bet politiskā līmenī šī ideja nav populāra.

Tramps arvien uzstājīgāk runā par jaunām prezidenta vēlēšanām Ukrainā, atkārtojot Krievijas naratīvu. Kāpēc tā?

Tas izskatās pēc Krievijas mēģinājuma uzspiest šo jautājumu Ukrainai ar ASV palīdzību. To var mēģināt darīt, bet no Ukrainas pagaidām nav signālu, ka tā ir gatava piekāpties. Ukrainas nostāja ir sekojoša - no sākuma miers un pēc tam vēlēšanas. Piekrītu, ka Krievija varētu gribēt radīt politisko nestabilitāti Ukrainā, tādējādi vājinot tās pozīcijas gaidāmajās miera sarunās, taču jāatceras, ka Krievijas rīcībā ir pietiekami daudz citu spiediena izdarīšanas instrumentu, kā vājināt Ukrainu politiski.

Mēs sākām sarunu ar jautājumu, kāds šis gads varētu būt Ukrainai, taču, kāds tas būs Krievijai, jo skaidrs, ka miera sarunu sākšana nenozīmē karadarbības tūlītēju pārtraukšanu?

Ja šajā jautājumā ir ietverta norāde, ka Krievijā varētu būt liela neapmierinātība un kaut kāda nestabilitāte, es teiktu, ka drīzāk tādas nebūs. Neskatoties uz precīzas informācijas trūkumu, jāskatās uz to, cik pamatīgi Krievija būs līdz šim ieguldījusies, lai panāktu labvēlīgu sarunu pozīciju. Ietekmi šajās sarunās lielā mērā nosaka tas, kāda ir situācija kaujas laukā. Krievija ir centusies radīt iespaidu, ka tā lēnām un ar lieliem zaudējumiem virzās uz priekšu. Tāpat tā mēģina iezīmēt tādu situāciju, ka tā ar savu masu Ukrainu var nospiest.

Kara apstākļos abas puses cenšas pārliecināt gan pašas sevi, gan pretinieku, gan skatītājus, ka tās ir spēcīgākas nekā tās patiesībā ir. Krievijai, manuprāt, tas ir bijis īpaši raksturīgi, kur politiskās retorikas līmenī - daļēji pašu sabiedrībai, daļēji starptautiskajai auditorijai - ir stāstīts par to, ka "speciālās militārās operācijas" mērķi tiek sasniegti un Krievija plānveidīgi virzās uz priekšu.

Taču ir arī indikācijas no frontes, ka Krievijai sāk aptrūkt tehnika, aizvien lielākas problēmas ir ar personālsastāva pieejamību. Skatoties uz nākamajiem mēnešiem, jāseko līdzi, kā notikumi attīstās kaujas laukā un kā tie varētu ietekmēt abu pušu pozīciju sarunās. Ja Ukrainai izdodas apturēt Krievijas virzību uz priekšu, tad tās pozīcijas sarunās kļūst spēcīgākas. Pagājušo mēnešu laikā Ukraina ļoti mērķtiecīgi ir iznīcinājusi Krievijas naftas pārstrādes infrastruktūru. Arī tas stiprina Ukrainas pozīcijas. Savukārt Eiropas uzdevums nākamajos mēnešos būtu atbalstīt Ukrainu, lai tā būtu stiprāka miera sarunās.

Minhenes drošības konferencē Eiropas valstu līderi pauda atbalstu Ukrainai, taču, vai šīs runas nepaliks solījumu līmenī. Vai Eiropa nemēģinās novilcināt laiku līdz nākamajām ASV prezidenta vēlēšanām, cerībā, ka nākamais ASV prezidents varētu mainīt ASV ārpolitikas kursu?

Grūti spriest, cik izlēmīgi rīkosies Latvijas sabiedrotie Berlīnē, Londonā un Parīzē, jo īpaši Madridē, Romā un citviet. Skaidrs ir tas, ka Minhenes drošības konferencē notika ļoti asu viedokļu apmaiņa. Pieņemu, ka aiz slēgtām durvīm sarunas notika augstākos toņos. Taču tad, kad līderi atgriežas mājās, viņi saskaras ar politisko realitāti - ambiciozu mērķu izvirzīšanai aizsardzības nozarē naudas pagaidām nav.

Daudz tiek un tiks runāts par aizsardzības izdevumu kāpināšanu, piemēram, Lielbritānijā notiek diskusija, kādā termiņā palielināt izdevumus aizsardzībai no 2,3% no iekšzemes kopprodukta (IKP) līdz 2,5% no IKP. Varam pieņemt, kas notiks ātrāk nekā plānots, taču bieži vien netiek runāts par ko citu - militārā personāla un specifisku militāro platformu nepietiekamību. Eiropas valstīm ir grūti noformēt kaujas spējīgas brigādes, kuras varētu nosūtīt uzdevumu veikšanai, piemēram, uz Ukrainu, Baltijas valstīm. Lielā daļā Eiropas valstu vajadzētu runāt par obligātā militārā dienesta atjaunošanu. Diskusijas par to notiek, bet līdz šim politiskā griba bijusi pārāk vāja.

Liels izaicinājums Eiropas valstīm ir pietiekamas politiskās gribas ģenerēšana, lai stiprinātu savas militārās spējas miera apstākļos. Kara apstākļos tas būtu vienkāršāk izdarāms. Līdz ar to, vai nu Eiropas drošība tiek stiprināta tagad relatīva miera apstākļos, vai arī mēs gaidīsim nākamo lielo šoku, kas būtu saistīts vai nu ar atkārtotu Krievijas iebrukumu Ukrainā, vai nu ar Krievijas agresiju pret kādu NATO dalībvalsti. Militāro spēju kāpināšanas jēga vispirms ir pretinieka atturēšana un tikai pēc tam spēja aizstāvēties pret agresoru.

Militārās spējas ir jākāpina pirms kara sākšanās, lai pretinieku atturētu un karu novērstu, nevis tad, kad karš jau ir sācies. Nezinu, vai Eiropas valstīm pietiks politiskās gribas un, vai spertie soļi Ukrainas nostiprināšanai un NATO Eiropas daļas militāro spēju kāpināšanai būs pietiekami izlēmīgi.

Ko šodien var izdarīt, lai Ukrainai sarunās būtu spēcīgākas pozīcijas? Vai arī gluži pretēji ir jāpaskatās acīs realitātei un jāpasaka, ka iespējas palīdzēt Ukrainai ir ierobežotas?

Valstis dara tik, cik patlaban var. Daļa Eiropas pēdējos trīs un pat vairāk gadus ir nogulējusi un nomuļļājusi. Bija laiks sagatavoties, taču nevar teikt, ka tas ir produktīvi izmantots. Jā, ir notikušas būtiskas pārmaiņas uz labo pusi, taču tas nav pietiekami. Tāpēc ir jautājums, kurš aizstāvēs Eiropu?! Latvijai ir svarīgs NATO 5.pants - ja Krievija īstenos agresiju pret kādu NATO dalībvalsti, ASV iesaistīsies. Taču, ja Eiropā notiks karš un ASV kaut kādu iemeslu dēļ nespēs vai negribēs iesaistīties, kurš tad aizstāvēs Eiropu?! Sāpīgi ir tas, ka Eiropā ir gan gudri cilvēki, gan finansējums, gan militārā industrija, taču ar to līdz šim ir bijis par maz.

Izskanējis viedoklis, ka Eiropai būtu jāpārorientē ekonomika uz kara laika ekonomiku? Vai tas varētu būt viens no risinājumiem?

Pārorientēšanās uz kara laika ekonomiku skan labi. It kā mums priekšā būtu pults ar vienu pogu, kuru nospiežot pēkšņi esam pārorientējušies uz kara laika ekonomiku. Mēs neesam kara apstākļos. Krievija ir milzīga autoritāra valsts un tā var darīt to, ko nevar Eiropas valstis, vēl jo vairāk miera apstākļos. Mums arī nav viens līderis, kurš varētu piespiest vairāk ieguldīt aizsardzībā. Vismaz agrāk šādu lomu spēlēja ASV.

Mēs tomēr esam suverēnu valstu apvienība un ES dalībvalstis ir demokrātijas. Taču ir viens būtisks aspekts - ES ir kopīgi noteikumi attiecībā uz budžeta deficītu. Izdevumus aizsardzībai vajadzētu "izcelt" no budžeta deficīta nosacījumiem. Valstīm būtu lielāks budžeta deficīts, bet naudu varētu ieguldīt militārajā ražošanā. Domāju, ka tas notiks. Ja paturpina par kara laika ekonomiku, labi, mēs ražotu vairāk, tas ļautu labāk atbalstīt Ukrainu un aprīkot Eiropas valstu armijas, taču tas neatrisina personāla problēmas. Tas ir atsevišķi risināms jautājums, līdz ar to ekonomikas pārorganizēšana ir tikai daļa no darāmajiem darbiem.

Personāla problēmas varētu risināt ar obligāto militāro dienestu?

Noteikti ir jāpalielina personāla apjoms. Vairumam Eiropas valstu armijas ir par mazu. Arī Latvija apzinās, ka tās bruņotie spēki pagaidām ir pārāk mazi. Mērķis, kāds ierakstīts Valsts aizsardzības koncepcijā, nav tāds, kāds tas ir patlaban - profesionālajā dienestā ir mazāks karavīru skaits, arī Zemessardzē ir mazāk karavīru nekā mums vajag.

Tas pats ir arī citās Eiropas valstīs, taču mēs esam spēruši soli priekšā daudzām Eiropas valstīm Pie mums jauniešus iesauc obligātajā militārajā dienestā. Daļā Eiropas valstu to nevar izdarīt. Jauniešus var mēģināt rekrutēt, bet ne iesaukt. Rezerves radīšana un obligātā militārā dienesta ieviešana prasa laiku. Jārēķinās, ka bruņotajos spēkos, kuros pēkšņi parādās vairāki desmiti tūkstoši iesauktu jauniešu, ja skatāmies uz lielajām ES dalībvalstīm, jānodrošina personāls, kas viņus apmāca. Faktiski bruņotie spēki tādā gadījumā vairāk strādās ar iesauktajiem, mazāk ar kaujas spēju attīstīšanu. Protams, abus uzdevumus var pildīt vienlaicīgi, taču ir jautājums, vai rezultāti būs vienlīdz kvalitatīvi.

Ik pa laikam izskan doma par Eiropas armiju? Vai šis nav piemērots brīdis, lai sāktu domāt par tādas izveidi?

Manuprāt, drošākais veids, kā šo pasākumu izgāzt, ir mēģināt izveidot Eiropas armiju. No vienas puses ir taisnība, ka pašreizējā situācijā Eiropas valstīm mazāk būtu jāaizraujas ar paziņojumiem par kāda papildu miljarda eiro piešķiršanu Ukrainai, bet jāizvirza ambiciozi mērķi. Jā, iespējams, kaut ko neizdosies īstenot, iespējams, būs nobīdes laikā, bet lielu daļu tāpat izdosies paveikt. Tā ir atbilde uz ASV skaidro mājienu, ka Ukraina ir Eiropas problēma - ir jāsasparojas un jābūt ambiciozām iniciatīvām. Tomēr Eiropas valstīm ir daudzi pavisam konkrēti darāmie darbi, tāpēc centieni veidot Eiropas armiju varētu nodarīt vairāk ļauna nekā laba.