Ukrainas Reģionālās padomes prezidente nosauc šā brīža galveno vajadzību un skaidro nākotnes redzējumu

Tetjana Jehorova-Lucenko ir pārcietusi Harkivas aplenkumu un pašlaik dzīvo pilsētas centrā desmitstāvu dzīvojamā namā, kurā bez viņas mīt vēl tikai viens cilvēks, jo pārējie aizmukuši regulāro raķešu uzbrukumu dēļ. "Nekad nevaram zināt, vai dienas beigās būsim dzīvi vai miruši, jo raķetes turpina lidot," saka Jehorova-Lucenko.

Sadarbībā ar Eiropas Savienību (ES) viņa vēlas nodrošināt Ukrainas atjaunošanas finansējuma sabalansētību un galvenais - pietiekamu atbalstu karā visvairāk cietušo pilsētu un reģionu atjaunošanai, arī panākot, ka Ukrainas rietumu pilsētu mēri pārstāvētu arī austrumu intereses.

Savukārt Allai Mironovai Eiropas Reģionu komitejas izveidotās mēra Pāvela Adamoviča balvas žūrija nolēma piešķirt īpašo atzinību. Uz to Mironovu nominēja Latvijas delegācija, novērtējot viņas aktīvo cīņu par savu kopienu laikā, kad Inhulku bija okupējusi Krievijas armija, kā arī par neskaitāmajiem projektiem, ko viņa reģionā ir realizējusi 20 gadu laikā.

Mironovu okupācijas laikā krievu karavīri gan daudzkārt pratināja, gan centās iebaidīt, reiz pat sarīkojot viņas vešanu uz mežu it kā nošaušanai. Tomēr Mironova drosmīgi un neatlaidīgi aizstāvēja pret iebrucējiem gan savus iedzīvotājus, gan pašvaldības objektus, turklāt vēl spēja uzturēt pastāvīgu kontaktu ar Ukrainas armiju, sniedzot svarīgu informāciju par ienaidnieka karaspēka pārvietošanos un darbībām.

Kas ir svarīgākais, ko Ukrainas pilsētu delegācija aizvedīs mājās no Reģionu nedēļas Briselē?

T.J.-L. Forumā tika apspriesti daudzi Ukrainai ļoti svarīgi jautājumi. Galvenais no tiem ir Ukrainas atjaunošana. Mūsu asociācija tagad strādās pie rezolūcijas pirms Ukrainas atjaunošanas konferences, kas jūnijā notiks Berlīnē. Rezolūcijā būs vairāki punkti, piemēram, par finanšu sadali municipālajā līmenī. Šajā rezolūcijā ir ļoti svarīgi iekļaut mūsu asociācijas pozīciju un konkrētu programmu, kas noteiks, kā tiks atjaunotas karā visvairāk cietušās pilsētas un reģioni.

Ir skaidri noteikts, kādi likumi Ukrainai ir jāpieņem, lai eirointegrācijas process ietu uz priekšu. Visas pilsētas un municipalitātes, kas piedalījās konferencē, demonstrēja savu vēlēšanos iekļauties ES. Mums ir ļoti svarīgi, lai ES redz, ka cilvēki, kas strādā Ukrainas pašpārvaldēs, ir vērsti uz sadarbību un tiecas nākotnē būt ES sastāvdaļa.

Finanšu plūsmas struktūra starp Ukrainas municipalitātēm mums ir ļoti svarīga. Es uzsvēru, ka šeit jābūt pārstāvētiem kara visvairāk skarto municipalitāšu pārstāvjiem, piemēram, no Harkivas, Mikolaivas vai Hersonas. Šodien runājām ar Viņņicas mēru par to, ka karā mazāk cietušo pilsētu mēriem ir jāpārstāv visvairāk cietušo pilsētu intereses.

Es pati pārstāvu ne tikai asociāciju, bet arī Harkivas reģiona padomi. Kopš pirmās kara dienas dzīvoju pilsētā, desmitstāvu mājā pašā pilsētas centrā, kurā dzīvo vēl tikai viens cilvēks. Harkiva pastāvīgi atrodas augsta riska apstākļos, jo no raķešu uzbrukumiem teju katru dienu cieš gan pilsētas centrs, gan jebkurš cits pilsētas rajons.

Ir svarīgi saprast, ka uzņēmumi un cilvēki ir pārcēlušies ne tikai uz Eiropu, bet arī uz Ukrainas rietumiem. No vienas puses, rietumi ir pārpludināti ar uz laiku pārvietotajiem cilvēkiem, bet no otras - šie reģioni saņem pārbēgušo cilvēku un uzņēmumu maksātos nodokļus. Vienmēr arī uzsveru, ka Ukrainas rietumu pilsētu mēriem ir vairāk laika, lai ierastos uz konferencēm ES un pieteiktos uz grantiem, kas ļauj saņemt finansējumu. Tikmēr tādās vietās kā Harkiva varas iestādes ikdienā nodarbojas ar cilvēku dzīvību glābšanu. Tāpēc mūsu galvenais mērķis ir panākt sabalansētību, arī finansējuma sadales ziņā.

Cik labi tas izdodas?

T.J.-L. Rezolūcijā iecerēts iekļaut punktu, ka ir jāizstrādā mehānisms, kas reglamentēs finansējuma sadali pa reģioniem, īpaši attiecībā uz karā visvairāk cietušajiem. Piemēram, šobrīd mēs nevaram atjaunot visu reģionu, atjaunojam tikai kritisko infrastruktūru, lai uzturētu dzīvību šajos reģionos. Vienlaikus cenšamies atjaunot arī dzīvojamos rajonus. Daudzi cilvēki šobrīd atgriežas Harkivā, bet viņi cenšas neapmesties pilsētas centrā. Vietējām varas iestādēm šiem cilvēkiem jānodrošina mājokļi. Katram reģionam ir skaidri aprēķini par to, cik dzīvojamo rajonu ir jāatjauno, jo pēc uzvaras izcīnīšanas karā mums būs skaidri jāzina, cik liels finansējums kuram reģionam būs nepieciešams.

A.M. Sākumā mums bija vajadzīga humānā palīdzība - pārtika, higiēnas preces, bet patlaban municipalitātes vairāk sadarbojas administratīvo un sociālo pakalpojumu sniegšanā. Humānā palīdzība no citām municipalitātēm sūtīta netiek, to sūta valsts. Darbojas dažādas valsts līmeņa programmas gan atjaunošanā, gan izmitināšanā.

Kas jums šobrīd ir vajadzīgs visvairāk?

T.J.-L. Piefrontes reģioni šobrīd cenšas atjaunot dzīvojamos rajonus, lai būtu, kur dzīvot cilvēkiem, kas atgriežas pēc bēgļu gaitām. Tur ir ļoti nepieciešamas patversmes. Cenšamies būvēt jaunas un atjaunot vecās. Tas ļauj nodrošināt, ka cilvēkiem ir iespēja strādāt, viņu bērniem mācīties vismaz neklātienē. Šobrīd tik daudz nerunājam par tādām lietām kā higiēnas preces vai pārtika, pamatā nodarbojamies ar civilo rajonu aizsardzību.

A.M. Galvenais jautājums ir izmitināšana, jo daudzas mājas ir iznīcinātas, bet daudzi cilvēki dažādu iemeslu dēļ nevar pārcelties uz citām pilsētām. Dažiem nākas dzīvot kādās tehniskās telpās. Mums pietrūkst arī medikamentu, medicīniskās palīdzības. Bet visvairāk, protams, mums ir vajadzīgs atbalsts mūsu bruņotajiem spēkiem, it īpaši pretgaisa aizsardzības jomā.

Ļoti asa un steidzami risināma problēma ir izglītības jomā, jo vairumam skolu nav bumbu patversmju, tāpēc nav īsti iespējams atgriezties pie izglītības klātienē. Mācības neklātienē notiek jau trīs gadus, bet šādā veidā nespējam nodrošināt augstas kvalitātes izglītību. Bērniem ir arī nepieciešama komunikācija vienam ar otru klātienē, kā arī lietas, ko iespējams iemācīties tikai kopdarbībā. Tāpēc plānojam iespējami drīz atgriezties pie izglītības klātienē.

Vai pietiekami ātrs internets ir visur pieejams, arī nomaļākos reģionos?

A.M. Jā, ar to problēmu nav.

Vai vietējie iedzīvotāji jūt atbalstu no Baltijas valstīm?

T.J.-L. Mēs augstu novērtējam jebkāda apmēra palīdzību no jebkuras valsts un labi saprotam, ka Baltijas valstis arī atrodas kara ietekmes zonā. Labi saprotam, ka visas valstis, kas neatbalsta agresoru, palīdz mums, cik vien ir iespējams. Mums ir jānodrošina, ka šāda palīdzība tiek īstenota caur vietējām municipalitātēm. Protams, visvairāk mums ir nepieciešami ieroči, jo mūsu vīri ir gatavi cīnīties, taču ieroču nepietiek. Kad redzam, ka visas šīs valstis ir gatavas sadarboties, lai mums palīdzētu, mēs zinām, ka uzvarēsim. Ja šī gatavība mazināsies, tad [Krievijas diktators Vladimirs] Putins ies tikai tālāk.

A.M. Mēs nesaņemam palīdzību no konkrētas valsts, taču, iespējams, to saņemam reģiona līmenī, kad palīdzības sūtījumi vēlāk tiek sadalīti pa municipalitātēm atkarībā no to vajadzībām un iedzīvotāju skaita.

Vai tīri emocionālā ziņā izjūtat atbalstu, kad atbraucat uz ES līmeņa pasākumu Beļģijā?

A.M. Jā, ir liels prieks redzēt, ka cilvēki zina, kas pie mums notiek, ka viņi ir par to ļoti nobažījušies. Mēs nebijām gatavi tam, kas notiek, bet tam gatavs nevar būt neviens un neviens nevar būt pret to apdrošināts. Šeit izjūtu tikai atbalstu un neesmu saskārusies ar nevēlēšanos to sniegt. Jā, cilvēki visur ir noguruši no šī kara, bet tas nav beidzies. Mums ir jāturpina cīnīties un tāpēc lūdzam mūs atbalstīt, lai mēs to spētu. Cīnāmies par uzvaru, jo mums vienkārši nav citas izvēles.

Arī atrodoties Beļģijā, nekādi nevaru aizmirst par to, kas notiek mājās. Protams, ka manu uzmanību atrašanās šeit novērš, tomēr pastāvīgi sazinos ar savu komandu. Galvenā atšķirība ir tā, ka te nekas nelido virs tavas galvas, nav gaisa trauksmju, tomēr pat nestādos priekšā, cik daudz laika jāpaiet, lai to aizmirstu... Ja tas vispār ir aizmirstams.

Vai izjūtat, ka Rietumu nogurums no kara atspoguļojas palīdzības apmēros?

T.J.-L. Principā, ja Eiropa mums pārtrauktu palīdzēt, tad mēs ātri nonāktu Trešā pasaules kara priekšvakarā. Putina skatiens drīz vien pavērstos uz Baltijas valstīm, uz Moldovu, jo viņa mērķis ir pakļaut visu teritoriju, kas bija Padomju Savienības sastāvā. Redzējām plašos protestus Polijā un dzirdam, ka aiz tiem stāvējusi Krievija, kas tos ir vienkārši finansējusi.

Šobrīd noguruši esam mēs visi. Man arī sagribas doties prom, bet tad sakopoju visus savus spēkus un turpinu strādāt. Protams, visi esam noguruši un Ukraina vispār ir vienās asinīs, tāpēc ir skaidrs, ka tad, ja mēs visi nesakoposim spēkus, drīz vien kļūs daudz sliktāk.

Kā vērtējat iespējas kara un imigrācijas iztukšotos reģionus atkal piepildīt ar cilvēkiem?

T.J.-L. Esam pilnīgi pārliecināti, ka mūsu ukraiņu cilvēki atgriezīsies. Piemēram, no Harkivas aizbrauca 400 000 cilvēku. Tagad pie mums dzīvo miljons un 300 000 cilvēku. Viņi dzīvo ikdienas gaisa triecienu apstākļos. Tie, kuri tāpat būtu gribējuši dzīvot citā valstī, tie varbūt arī paliks. Pārējie atgriezīsies. Un palīdzēs arī cilvēki no citām valstīm, jo tad, kad būsim ES, tad visi būsim viena ģimene.

A.M. Daži jau paliks ārzemēs vai citos Ukrainas rajonos, bet vairākums atgriezīsies. Īpaši tad, ja viņiem būs darbs un mājvieta. Protams, Rietumeiropā dzīve ir laba, tomēr vislabāk ir savā dzimtenē, un ukraiņi vēlas atgriezties.

Ukraiņi krieviem kādreiz varēs šo visu piedot? Vai drīzāk starp vairākām paaudzēm būs dzelzs priekškars?

A.M. Domāju, ka būs dzelzs priekškars. Īpaši tāpēc, ka pašreizējās jauniešu paaudzes ir ļoti naidīgi noskaņotas pret Krieviju, jo ir nogalināti daudzi viņu radinieki, paziņas. Kara dēļ sarautas ir pat ģimeniskās saites, kad cilvēki dzīvo abās valstīs. Šie cilvēki savā starpā vairs nesarunājas. Jo ko gan citu var sagaidīt, ja notiek genocīds, spīdzināšanas. Mēs nekad nebūtu varējuši iedomāties, ka kaut kas tāds ir iespējams modernajā pasaulē.

Iznīcinātas veselas ģimenes, jo visi to locekļi ir nogalināti vai nomiruši kara laikā. Tāpat ir ģimenes, kurās dzīvi palikuši tikai viens vai divi cilvēki. Tās ir tādas bēdas, kuras neviens nekad nespēs piedot. Jo vairāk tāpēc, ka nevaram saprast, kāpēc ar mums tā notiek, ko mēs vispār viņiem esam nodarījuši.

Kad mana municipalitāte bija okupēta, pati runāju ar krievu karavīriem. Viņi teica, ka tikai pildot pavēles. Tad viņiem arī teicu, ka visi esam pieauguši cilvēki, līdz ar to pilnībā atbildīgi par ukraiņu cilvēku slepkavošanu.

T.J.-L. Jautājums nav vienkāršs, tomēr šodien es domāju, ka piedot nevarēs. Īpaši tāpēc, ka redzam, kā vienkāršie cilvēki Krievijā, kas pārstāv dažādas profesijas, atbalsta šo Krievijas agresiju. Izskatās, ka dzīvojam dažādās laika zonās - mūsu mentalitāte ir vairāk eiropeiska, kamēr viņu domāšanas veids atgādina pavisam senus laikus, akmens laikmetu. Ļoti šaubos, ka, piemēram, mani bērni, kas dzīvo Harkivā bombardēšanas apstākļos, varēs teikt, ka esam ar krieviem brāļi, tiklīdz Putins nomirs vai tiks gāzts. Krievija ir ārkārtīgi nediplomātiska un ir sevi saviem pilsoņiem definējusi kā agresorvalsti. Domāju, ka ar šādu pasaules redzējumu viņi izaudzinās veselu jaunu paaudzi.

Esmu ļoti pārsteigta, ka augsta ranga krievu politiķiem, kas ir ievīti korupcijas skandālos, joprojām Eiropā vai ASV pieder lepnas mājas vai dzīvokļi. Vienkāršajiem krieviem Eiropa ir lielā mērā aizslēgta, bet valdības locekļu bērni tāpat studē Eiropā utt.

Kā skatāties uz Krievijas opozīciju un tā sauktajiem labajiem krieviem?

T.J.-L. Ukraiņiem ir grūti pieņemt šo labo krievu jēdzienu, jo ik dienas kādi 20 cilvēki Ukrainā tiek nogalināti... Un viņi nekad nevarēs nobalsot par kādu rezolūciju par kaut kādiem labajiem krieviem. Mums visi krievi ir ienaidnieki. Viņi ir aizmirsuši, ka PSRS armijā 70% bija ukraiņi, jo ukraiņi ir ļoti neatkarīgi, brīvību mīloši. Krieviem ir kodolieroči, vairāk bruņojuma, vairāk cilvēku resursu, turklāt viņi bez emocijām sūta šos cilvēkus nāvē. Tomēr ir skaidrs, ka tad, ja mums būtu vairāk bruņojuma, mēs uzvarētu.

Alla, balvai jūs izvirzīja Latvijas delegācija. Pēc tikšanās ar latviešiem vairs neizskatījāties tik drūma kā pirms tās.

A.M. Tikšanās ar Latvijas pārstāvjiem bija ļoti interesanta, silta un atklāta. Man bija liels prieks uzzināt, ka Latvija nelokāmi atbalsta Ukrainu un ir ļoti ieinteresēta mūsu uzvarā, ka tā sniedz reālu palīdzību, lai uzvara tiktu izcīnīta. Latvieši uzdeva daudz jautājumu par reālo dzīvi pie mums šobrīd, kā norit atjaunošanas process, viņi bija patiešām ieinteresēti.

Ko vēlaties panākt jau tuvākajā laikā?

A.M. Protams, visvairāk gribam, lai iespējami drīz beigtos karš un mūsu teritorija būtu atbrīvota. Neko citu mums nevajag. Galvenais - dzīvot mierā.

T.J.-L. Neviens nedzīvo mūžīgi. Tomēr mums ir jāpanāk, lai dzīvība būtu visvērtīgākā lieta šajā pasaulē. Kad kāds trakais nolemj nogalināt mūsu cilvēkus un mūsu bērnus - pat ja viņam izdodas atrast miljons iemeslu to darīt -, mēs nevēlēsimies nogalināt viņa cilvēkus. Viņš sāka nogalināt, un mēs labi saprotam, ka viņam ir jāsaņem sods, jo labajam ir vienmēr jāuzvar, tāpēc Putinam ir jāatbild par visu, ko viņš ir pastrādājis.