Stāsts par okupantiem, kuri līdz frontei nemaz nenokļuva - piedzēries komandieris uzmeta granātu

2023. gada 22. decembrī piederīgie apbedīja trīs savējos no Irkutskas apgabala. Viņi gāja bojā pirms gada, bet mirstīgās atliekas atgūtas tikai tagad. Karavīri bija izvietoti par kazarmu pārvērstā bijušās skolas koka ēkā sādžā Belgorodas apgabalā Krievijā. Pagājušā gada 14. janvārī ap pieciem no rīta piedzēries komandieris Dmitrijs Lobovikovs iesvieda telpā granātu, septiņi karavīri zaudēja dzīvību, 16 ievainoti.

Paši rāvās uz karu

Par notikušo tuvinieki pastāstījuši izdevumam "Ļuģi Baikala" (Baikāla cilvēki). Viņu teiktais liecina, ka vismaz daži mirušie paši rāvušies sēt nāvi. Piemēram, Vjačeslava Pustovarova dzīve aprāvās 29 gadu vecumā. Viņš bija pārcēlies uz Angarsku pie nākamās sievas, piedzima meita, strādāja saldējuma fabrikas apsardzē, bet 2022. gada septembrī, kad sākās mobilizācija, kopā ar draugu Aleksandru pieteicās karot, brīvprātīgi, negaidot pavēsti.
“Paši gribēja. Ne gluži naudas dēļ, bet bija patrioti,” stāsta Pustovarova atraitne Alīna. “Apmēram “Mēs esam krievi” garā. Viņa draugs aizgāja no darba un paņēma akadēmisko atvaļinājumu studijām, jo viņi gribēja par dzimteni karot.” 

Zārku vaļā nevēra

2022. gada 22. oktobrī abi apmātie rašisti devās uz armijas mācību centru Novosibirskā, vēl pēc diviem mēnešiem – karot. Sarakstē ar sievu Pustovarovs esot jutis, ka visdrīzāk neatgriezīsies, jo pieteicies triecienvienībā. 

Kopš pagājušā gada 14. janvāra sakari pārtrūka, tuviniekiem nekādu skaidrību gūt neizdevās, mātei Aizsardzības ministrijā apgalvoja, ka dēls turpina dienestu. Tikai marta beigās ar Alīnu sazinājās izmeklētājs, paziņojot, ka kazarmā bijis sprādziens, un ekspertīzei jānodod DNS paraugi. Pustovarova māte nodeva un maija beigās uzzināja, ka sakritība ar vienu no līķiem ir par 99,99 procentiem.

Ilgu laiku tuvinieki nevarēja saņemt mirstīgās atliekas, līdz pēc viņu lūguma Irkutskas apgabala cilvēktiesību lietās pilnvarotā personiski aizlidoja uz morgu Rostovā, kur atradās stipri apdegušie līķi.

Pustovarovu apbedīja slēgtā zārkā, viņam palika sieva, māte, divas meitas no pirmās laulības un viena no otrās. Mātei viņš bija vienīgais dēls, viņa jau noformējusi kompensāciju, ko dalīs kopā ar mazmeitām. 

Gāzes baloni zem gultām

Martā Angarskā uz rehabilitāciju ieradās Pustovarova draugs Aleksandrs, kurš sprādzienā guva ievainojumu. Viņš atraitnei atklāja, kā viss norisinājies. Griesti bija aplīmēti ar viegli uzliesmojošu materiālu, kas uzreiz sāka kust un pilēt. 

Zem gultām zaldāti glabāja gāzes balonus ēdiena gatavošanai, tajā pašā ēkā atradās munīcija. Vienīgais logs guļamtelpā bija aiznaglots, ārpusē esošie mēģināja to atvērt, bet nepaspēja. Ugunsgrēks sākās no ieejas durvīm, liesmas bija tik spēcīgas, ka kusa dzelzs gultas.

Devās nez ko aizstāvēt

Granātas sprādzienā gāja bojā vēl divi no Angarskas, Artjoms Naļivkins un Jurijs Sergijenko. Naļivkins pameta montāžista darbu durvju ražošanas firmā, lai kļūtu par okupantu. Viņam pienāca pavēste, bet Naļivkins būtībā devās brīvprātīgi un uz centieniem atrunāt atbildēja: “Dodos aizstāvēt.” Viņam palika sieva, trīsgadīga meita un māte. 

Trijotnei bijusi kopīga devīze “Būt karavīram – dzīvot mūžīgi”, tā rakstīta uz Sergijenko kapu pieminekļa. Viņš gan devās karot kā mobilizētais, iepriekš strādāja par apsargu. Viņa tēvs Aleksejs Sergijenko par notikušo uzzināja tikai, sazvanot kādu dienesta biedru, un arī ilgstoši nevarēja saņemt līķi apbedīšanai. 

Sergijenko palika vecāki un māsa, nebija ne sievas, ne bērnu. Tēvs runājis ar kādu izdzīvojušo un zina teikt, ka komandieris nespējis saprasties ar padotajiem, sadzēries un iemetis granātu. Drīzumā viņam jāstājas tiesas priekšā. Pēc sprādziena kara prokuratūra gribējusi, lai dzīvajos palikušie parakstās par neizpaušanu, un visi sadalīti pa dažādām karaspēka daļām. Par šo indivīdu attieksmi pret dzīvi liecina izdzīvojušā Aleksandra rīcība – pēc dažām kājas glābšanas operācijām viņš atlaba un atgriezās karot pret ukraiņiem.