Kas sagaidāms no NATO Viļņas samita

Kamēr tradicionāli NATO dalībvalstu līderi pulcējas reizi gadā, Viļņas samits ir jau ceturtais kopš Krievijas atkārtotā iebrukuma sākuma Ukrainā. Pirmā alianses dalībvalstu līderu sanāksme, tiesa virtuāla, notika jau pagājušā gada 25. februārī, tikai dienu pēc pilna mēroga karadarbības sākuma. Tam martā sekoja samits Briselē, bet jūnijā - galotņu sanāksme Madridē.

Sākotnēji Viļņas samits tika iecerēts kā forums Madrides galotņu sanāksmes lēmumu izpildes un tajā apstiprinātās stratēģiskās atturēšanas un aizsardzības koncepcijas izvērtēšanai, taču, turpinoties karam Ukrainā, nākas vairāk pievērsties tādiem stratēģiskiem jautājumiem kā atbalsta turpināšana Ukrainai, NATO pastāvīgās klātbūtnes stiprināšana Austrumu flangā, reģionālie aizsardzības plāni, infrastruktūras, tajā skaitā jūras kabeļu, aizsardzība, sadarbība ar sabiedrotajiem Klusā un Indijas okeāna reģionā - Austrāliju, Japānu, Jaunzēlandi un Dienvidkoreju, kā arī attiecības ar Ķīnu, izvērtējot tās Pekinas un Maskavas sadarbības kontekstā.

Ukrainas dalība NATO

Galveno vietu samita dienas kārtībā, domājams, ieņems NATO turpmākās attiecības ar Ukrainu, kas vēl pašā samita priekšvakarā joprojām paliek visai miglainas, lai gan Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis arvien uzstājīgāk pieprasa, lai jau Viļņā Kijiva saņemtu oficiālu uzaicinājumu pievienoties aliansei vai vismaz "ļoti nepārprotamu un saprotamu signālu," ka pēc kara Ukraina kļūs par NATO dalībvalsti.

NATO ģenerālsekretārs gan ļāvis skaidri noprast, ka Ukrainai nav cerību kļūt par alianses dalībvalsti, kamēr turpināsies karš ar Krieviju, un ka oficiālu uzaicinājumu Kijiva Viļņā nesaņems. Tomēr dalībvalstu vidū joprojām valda lielas domstarpības, cik straujam jābūt ukraiņu uzņemšanas procesam, kad karš būs beidzies. Kamēr Austrum un Viduseiropas valstis uzstāj, ka Kijevai jau Viļņā jāsaņem tā dēvētā ceļa karte kļūšanai par alianses locekli, ASV un Vācija joprojām cenšas izvairīties no jebkura soļa, kas varētu tuvināt NATO tiešai konfrontācijai ar Krieviju.

Tikmēr arvien lielāks skaits NATO dalībvalstu, tostarp Baltijas un Austrumeiropas valstis, un pat Francija, pievienojas Lielbritānijas izteiktajam priekšlikumam ļaut Kijivai ceļā uz uzņemšanu aliansē apiet tā dēvēto Dalības rīcības paktu (MAP), kas satur kandidātvalstij izvirzītās politiskās, ekonomiskās un militārās prasības, kādas savulaik nācās izpildīt citām Austrumeiropas valstīm, pirms tās tika uzņemtas NATO. Lai gan Līdzīgā kārtā MAP jau ticis apiets Somijas un Zviedrijas gadījumā, pret Londonas priekšlikumu joprojām iebilst Vašingtona. Tomēr šāds solis dotu iespēju aliansei vismaz šķietami apmierināt prasības iet tālāk nekā bēdīgi slavenajā 2008. gada Bukarestes samitā, kurā Ukrainai, kā arī Gruzijai tika apsolīts, ka kādreiz tās varēs pievienoties aliansei, tā arī nepiedāvājot nedz Kijivai, nedz Tbilisi kādu reālu rīcības plānu, nemaz nerunājot par oficiālu uzaicinājumu.

Daudzi eksperti uzskata, ka neizlēmīgais Bukareste komunikē kalpoja kā iedrošinājums Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam jau dažus mēnešus vēlāk sākt karu pret Gruziju, bet vēl pēc dažiem gadiem - arī iebrukumu Ukrainā.

Tādējādi sabiedrotie Viļņas samita gala dokumentā varētu iekļaut kādu ukraiņus vairāk iedvesmojošu formulējumu nekā 2008. gadā, piemēram, par "Ukrainas tiesībām uz vietu aliansē", pat ko, apmeklējot Kijivu, aprīlī izteicās NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, vai arī deklarējot, ka transatlantiskā drošības sistēma "bez Ukrainas nebūs pabeigta".

Samitā paredzēts arī vienoties par NATO un Ukrainas padomes dibināšanu, ko paredzēts izveidot uz līdzšinējās NATO un Ukrainas komisijas (NUC) bāzes. Tomēr galīgais formulējums, kāds tiks iekļauts galotņu sanāksmes komunikē, atklātībai tiks nodots tikai tad, kad par to būs panākta visu dalībvalstu vienošanās, pavēstījis Stoltenbergs.

Lai gan sākotnēji Zelenskis pat piedraudēja, ka samitu neapmeklēs, ja tajā pieņemtie lēmumi Kijivu neapmierinās, Ukrainas prezidents galu galā pieņēmis lēmumu doties uz Viļņu, kur viņš sagaidāms trešdien, sanāksmes otrajā dienā, lai piedalītos jaundibināmās NATO un Ukrainas padomes pirmajā sēdē.

Britu domnīca "Chatham House", kas pazīstama arī kā Karaliskais Starptautisko attiecību institūts, norāda, ka no Ukrainas pievienošanās NATO iegūtu arī alianse, jo labi apmācītās un kaujās rūdītās Ukrainas armijas atrašanās tās sastāvā apliecinātu, ka NATO atgūst pretinieka atturēšanas spējas, kas gados pēc Aukstā kara bija mazinājušās.

Drošības garantijas Ukrainai

Sagaidāms, ka samitā tika apspriestas arī iespējamās drošības garantijas Ukrainai, kādas tā varētu saņemt pēc kara beigām, bet vēl pirms iespējamās uzņemšanas NATO, lai gan tas attiecas uz saistībām, ko varētu uzņemties atsevišķas dalībvalstis, nevis alianse kopumā. Cita starpā tā varētu būt apņemšanās turpināt ieroču piegādes Ukrainai arī pēc kara beigām, lai tādējādi atturētu Krieviju no atkārtotas agresijas. Par to divpusējas sarunas ar Kijivu jau ved ASV, Lielbritānija, Francija un Vācija.

Taču Stoltenbergs uzsvēris, ka Vašingtonas līguma 5.pants, kas garantē kolektīvo drošību, attiecināms vienīgi uz pilntiesīgām alianses dalībvalstīm. Tomēr viņš apsolījis, ka samitā tikšot apstiprināta "ilggadēja palīdzības programma, lai nodrošinātu pilnīgu Ukrainas bruņoto spēku un NATO savietojamību", kam paredzēts atvēlēt 500 miljonus eiro.

Tikmēr dalībvalstu vidū joprojām valda domstarpības par modernu kara lidmašīnu nodošanu Ukrainas rīcībā, un Vašingtonai adresētajiem aicinājumiem beidzot izšķirties par šo soli, nesen pievienojusies pat Turcija, kuras rīcībā ir viena no lielākajām ASV ražoto iznīcinātāju "F-16" flotēm.

NATO austrumu flanga stiprināšana

Paredzēts, ka dalībvalstu līderi pirmo reizi pēc Aukstā kara beigām izskatīs arī aizsardzības plānus, kas detalizēti apraksta NATO reakciju iespējamā Krievijas uzbrukuma gadījumā. Tā dēvēto reģionālo plānu atdzīvināšana iezīmē fundamentālu pavērsienu salīdzinājumā ar pašapmierinātības periodu pēc Rietumu uzvaras Aukstajā karā. Jaunie aizsardzības plāni, kas ietver scenārijus gan Atlantijas un Arktikas, gan Austrum un Viduseiropas, gan Balkānu, gan Dienvideiropas, Vidusjūras un Melnās jūras reģioniem, definē arī dalībvalstu uzdevumus to aizsardzības spēju, apgādes un infrastruktūras uzlabošanā.

NATO vairākas desmitgades neredzēja vajadzības pēc plaša mēroga aizsardzības plāniem, taču Eiropas vidū uzliesmojot karadarbībai, kāda te nav pieredzēta kopš 1945.gada, nācies pārliecināties, ka aliansei jābūt pienācīgā gatavībā, pirms vēl tāds potenciālais pretinieks kā Krievija izšķiries sāk uzbrukumu. Visapdraudētākās šajā ziņā ir Baltijas valstis, kā arī Polija, un gatavība uzbrukuma gadījumā nekavējoties iesaistīties to aizsardzībā ir kritiska alianses uzticamībai.

Cita starpā jaunie reģionālie aizsardzības plāni, kuru ieviešana uzticēta augstākajam sabiedroto spēku komandierim Eiropā ASV ģenerālim Kristoferam Kavoli, paredz palielināt alianses austrumu flangā dislocēto NATO karavīru un kara tehnikas skaitu. Turklāt atsevišķām dalībvalstīm būs uzticēti konkrēti uzdevumi Krievijas uzbrukuma gadījumā ātri nogādāt frontes līnijā papildspēkus.

Tādējādi tiks atmesta līdzšinējā koncepcija, kas paredzēja, ka NATO spēki Baltijas valstīs kalpo tikai īslaicīgai uzbrūkošā Krievijas karaspēka atturēšanai, nevis apturēšanai, paļaujoties, ka to teritorija tiks atkal atbrīvota pēc papildspēku izvēršanas, kas prasītu ilgāku laiku. Taču Ukrainas kara pieredze parādījusi, ka to nedēļu vai pat mēnešu laikā, kamēr notiks NATO papildspēku izvēršana, krievi var pastrādāt tāda mēroga kara noziegumus, kas var apdraudēt pat pašu Baltijas valstu tautu pastāvēšanu.

Tāpēc NATO Krievijas agresija jāaptur jau pie pašas robežas. Tas savukārt prasa pašreizējos NATO daudznacionālos bataljonus, kas izvietoti austrumu pierobežas valstīs un kuru sastāvā ir 1000 līdz 1500 vīru, pārveidot par brigādēm 3000 līdz 5000 vīru sastāvā. Pastiprināmi arī Baltijas valstīs izvietotie artilērijas, pretgaisa aizsardzības un bruņutehnikas spēki.

Vācija nesen paziņojusi par ieceri Lietuvā pastāvīgi izvietot 4000 vīru lielu bataljonu, bet Kanāda, kas jau šobrīd komandē Latvijā izvietoto NATO bataljonu, kurā dien karavīri no desmit dalībvalstīm, plāno līdz 2026. gadam šo vienību pārveidot par brigādi 3500 vīru sastāvā. Šīs ieceres ir gan dārgas, gan prasa laiku, lai izbūvētu nepieciešamās kazarmas, poligonus un citus infrastruktūras objektus, lai gan šis darbs jau sācies.

Tomēr plānu apstiprināšanu varētu apgrūtināt Turcijas iebildumi pret to attiecināšanu uz Kipru, un šķiet, ka risinājumu dalībvalstu līderiem nāksies meklēt paša samita laikā.

Paredzēts, ka samitā jāvienojas arī par obligāto munīcijas krājumu palielināšanu, jo izrādījies, ka ukraiņi, aizstāvoties pret Krievijas agresiju, patērē vairāk šāviņu, nekā Rietumi ar pašreizējām jaudām spēj saražot.

Krievijas uzbrukums Ukrainai, šķiet, bijis kā modinātājzvans daudzām NATO dalībvalstīm, kas bija iedomājušās, ka plaša mēroga konvencionāls karš ir palicis pagātnē. Taču tagad izrādījies, ka steidzami nākas modernizēt un nostiprināt bruņutehnikas vienības, stiprināt esošās pretgaisa aizsardzības sistēmas, attīstīt tālāka darbības rādiusa artilēriju, modernizēt sakaru sistēmas gan kaujas lauka līmenī, gan starp dalībvalstīm, kā arī uzlabot bruņoto spēku loģistiku, kā arī mobilizācijas un izvēršanas kārtību un līdzekļus.

Sabiedrotajiem arī jādemonstrē, kā tiek pildīta pagājušā gada Madrides samitā panāktā vienošanās palielināt to karavīru skaitu, kas atrodas kaujas gatavībā, lai izrādītu tūlītēju pretestību Krievijai, no 40 000 līdz 300 000.

Zviedrijas uzņemšana

Zviedrija līdz pēdējam brīdim cerējusi, ka Viļņas samitā tā beidzot kļūs par alianses 32. dalībvalsti, taču Turcija joprojām bloķē tās uzņemšanu, apsūdzot Stokholmu par patvēruma došanu savā teritorijā tādu teroristisko organizāciju locekļiem un atbalstītājiem kā kurdu separātistu bruņotais grupējums Kurdistānas strādnieku partija (PKK). Pirms ratificēt Zviedrijas uzņemšanas protokolu, Ankara pieprasa, lai Stokholma apņēmīgi vērstos pret šīm personām, un izdotu turkiem meklēšanā izsludinātos "teroristus".

Pārējās dalībvalstis, līdz ar Stoltenbergu, norāda, ka Stokholma jau darījusi pietiekami, lai apmierinātu Ankaras prasības. Zviedrija cita starpā ir izdarījusi nepieciešamos grozījumus konstitūcijā, papildinājusi pretterorisma likumus un atcēlusi Turcijai noteikto ieroču embargo.

Tāpēc sabiedrotie cer samita laikā pārliecināt Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu atteikties no saviem iebildumiem, taču, vai tas izdosies, joprojām nav skaidrs. Pat gadījumā, ja tas izdotos, Zviedrija oficiāli pievienoties aliansei varēs tikai pēc vairākiem mēnešiem.

Zviedrijas pievienošanos NATO bremzē arī Ungārija, lai gan Budapešta tā arī nekad nav publiski izteikusies par to, kas to kavē ratificēt protokolu par zviedru uzņemšanu, un tiek uzskatīts, ka tūlīt pēc tam, kad Ankara atmetīs savus iebildumus, turku paraugam sekos arī ungāri.

Vēl pašā samita priekšvakarā pirmdien Viļņā paredzēta Erdogana tikšanās ar Zviedrijas premjerministru Ulfu Kristersonu, cerot pēdējā brīdī tomēr panākt šis problēmas risinājumu.

Samita laikā sagaidāmas arī Turcijas un Grieķijas divpusējas sarunas, lai vienotos par savstarpējās koordinācijas uzlabošanu apstākļos, kad pieaug draudi, ko rada Krievijas klātbūtne Vidusjūras austrumdaļā.

Aizsardzības izdevumu palielināšana

Viļņas samitā turpināsies jau ierastās debates par aizsardzības tēriņiem. Kā vēsta diplomāti, visas dalībvalstis, kuru skaits pēc Somijas izņemšanas šī gada aprīlī, sasniedzis 31, kārtējo reiz esot vienojušās "ilgtermiņā" aizsardzībai atvēlēt vismaz 2% no sava iekšzemes kopprodukta (IKP), lai gan šādu apņēmību tās bija paudušas jau Velsas samitā 2014. gadā.

Tikmēr Stoltenbergs paudis vēlmi 2% no IKP noteikt par minimālo robežu, nevis izvirzīt par sasniedzamo mērķi, jeb kā norādījusi ASV vēstniece NATO Džuliana Smita, tai jābūt "grīdai, nevis griestiem". Taču 2023. gadā šo mērķi joprojām sasniegs tikai 11 dalībvalstis - ASV, Grieķija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Lielbritānija, Polija, Rumānija, Somija, Slovākija un Ungārija.

Lai gan kopumā NATO dalībvalstis, neskaitot ASV, šogad savus militāros izdevumus palielinājušas par 8,3%, tādu dalībvalstu kā Beļģija, Kanāda, Luksemburga, Slovēnija, Spānija un Turcija aizsardzības izdevumi nesasniedz pat 1,4% no IKP, kamēr Polija jau paziņojusi, ka tā palielina savus aizsardzības tēriņus līdz 4% no IKP.

Tomēr kopš Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā kopumā alianses dalībvalstu attieksme pret aizsardzības tēriņiem ir ievērojami mainījusies, un šogad to pieaugums sasniedzis iepriekš vēl nepieredzētu tempu, salīdzinājumā ar 2022. gadu palielinoties četrkārt.

Kopējie NATO izdevumi aizsardzībai, ņemot vērā inflāciju, laikā no 2014.gada pieauguši no 910 miljoniem ASV dolāru līdz 1,1 triljonam dolāru. Kamēr ASV aizsardzības izdevumi pieauguši no 660 līdz 743 miljoniem dolāru, pārējo alianses dalībvalstu kopējie tēriņi pieauguši straujākā tempā un palielinājušies no 250 līdz 356 miljoniem. Tomēr jāņem vērā, ka zināmu daļu šī pieauguma nodrošinājusi trīs jaunu dalībvalstu - Maķedonijas, Melnkalnes un Somijas - pievienošanās NATO.

Tomēr būtiski ir arī tas, kā šie līdzekļi tiek izlietoti. Un šajā ziņā progress ir vērā ņemams. Ja 2014. gadā nospraustajam mērķim vismaz 20% no aizsardzības izdevumiem investēt jaunas militārās tehnikas iegādei atbilda vien septiņas alianses dalībvalstis, tad tagad to sasniegušas visas un vidējais līdzekļu apjoms, kas aliansē kopumā atvēlēts armiju pārapbruņošanai, sasniedz jau 27,3% no tēriņu kopapjoma.

Tajā pašā laikā, apstāklis, ka samita priekšvakarā tika pieņemts lēmums par Stoltenberga atstāšanu līdzšinējā amatā, ļauj cerēt, ka galotņu sanāksme varētu būt auglīga, jo tai izdosies izvairīties no bieži visai asās stīvēšanās, kas pagātnē raksturojusi jauna ģenerālsekretāra izvēli.

Ko par to domā dalībvalstu pilsoņi

Saskaņā ar aptauju, ko NATO pasūtījusi pirms Viļņas samita katrā no 31 dalībvalsts, 73% respondentu uzskata, ka alianse nākotnē spēlēs svarīgu lomu viņu valsts drošības uzturēšanā, bet 70% aptaujāto izteikušies, ka atbalsta savas valsts turpmāku dalību NATO.

Tie paši 73% pauduši atbalstu aizsardzības izdevumu saglabāšanai pašreizējā līmenī vai to palielināšanai.

Vairums aptaujāto - 64% - pauduši viedokli, ka uzbrukuma gadījumā viņu valstij jāaizstāv cita sabiedrotā valsts, bet 62% piekrituši apgalvojumam, ka dalība NATO mazina uzbrukuma iespēju.

Nedaudz vairāk par pusi respondentu jeb 54% pauduši negatīvu attieksmi pret Ķīnu, bet divas trešdaļas jeb 66% - pret Krieviju. Savukārt 65% respondentu pauduši atbalstu turpmākai palīdzības sniegšanai Ukrainai.

Avoti: "Chatham House", "Reuters", AP, AFP, "The Washington Post", "Air & Space Forces Magazine", NATO.