Irāna. Izrauties no režīma zirnekļu tīkliem

Protesti pret galvassegām Irānā

Protesti pret obligātu hidžāba valkāšanu Irānā patiesībā ir tikpat seni, cik sens ir šis islāma režīms. Pirmā sacelšanās pret šo normu notika jau tālajā 1979. gadā, kad Irānā revolūcijā gāza valdnieku jeb šahu un valsti pasludināja par Islāma Republiku.

Redzamākie un līdz pat 2022. gadam vērienīgākie protesti uzplaiksnīja 2017. gada nogalē, kad kāda jauna sieviete galvaspilsētas Teherānas Enghelab jeb Revolūcijas ielā uzkāpa uz elektrības skapja, izlaida matus un koka galā izslēja baltu drānu – savu hidžābu. Neilgi pēc tam tapa zināms, ka protestētāja ir 31 gadu vecā Vida Movaheda, kura audzina mazu bērniņu. Par spīti tam, viņu aizturēja, tomēr pēc mēneša atbrīvoja. Vienlaikus šis protests uz līdzīgu rīcību iedvesmoja citas irānietes, un viņas visas ieguva iesauku Revolūcijas ielas meitenes.

Kā jau sociālo tīklu laikmetā ierasts, protesti un mudināšana uz tiem notika ne vien ielās, bet arī tīmeklī, kur sievietes sāka publicēt gan attēlus ar saviem koka galā uzsietajiem hidžābiem, gan fotogrāfijas bez galvassegas.

Lielu izbrīnu gan Irānā, gan ārpus tās raisīja fakts, ka toreizējā prezidenta Hasana Ruhani birojs publicēja nepilnus četrus gadus sena pētījuma datus, kur bija salīdzināti aptauju rezultāti par 2006., 2007., 2010. un 2014. gadu, ilustrējot, kā šo gadu gaitā Irānā mazinājies sabiedrības atbalsts obligātai galvassegas valkāšanai. Ja 2006. gadā 34 % irāņu bija pret hidžābu, tad 2014. gadā šādi domājošo iedzīvotāju skaits jau uzlēca līdz 49,8 %. Tāpat aptaujās atklājās – strauji mazinājusies arī cilvēku pārliecība, ka sievietēm būtu obligāti jāvalkā striktākā ķermeņa apslēpšanas forma – čadra.

Šādu prezidenta rīcību tolaik skaidroja ar stratēģisku un politisku soli ar mērķi pavērt iespējas plašākām reformām, kā arī raidīt signālu varai, ka tās protestu apspiešanas stratēģija ir pārlieku stingra. Jānorāda, ka  galavārds daudzos svarīgos valstiskos jautājumos pieder augstākajam līderim jeb ājatollam. Politisko procesu vērotāji Ruhani solī tolaik saskatīja centienus izpatikt sabiedrībai, kura, kā varēja nojaust no pēkšņi publicētās aptaujas, bija sākusi strauji sliekties par labu plašākai brīvībai vismaz tajos jautājumos, kas skar sieviešu garderobi.

Šī gada septembrī pēc vairāku gadu salīdzinoša klusuma ar jaunu un ļoti jaudīgu sparu Irānā atkal izcēlās ar galvassegu obligātu valkāšanu saistīti protesti, kurus uzkurināja  Irānas 22 gadus vecās kurdietes Mahsas Amini nāve. Lai arī vara apgalvoja, ka meitene mirusi pārciestas sirdslēkmes dēļ, tomēr aculiecinieki ziņojuši, ka tā dēvētās tikumības policijas aizturētā jauniete tikusi gan sista ar nūjām, gan ar spēku triekta pret automašīnu. Policija noraidīja apsūdzības, bet jaunās sievietes ģimene tikmēr noliedza, ka Mahsai būtu bijušas kādas problēmas ar sirdi.

Notikušais izraisīja plašu neapmierinātību, nemierus un protestus Irānas lielākajās pilsētās. Šo protestu laikā dzīvību zaudējuši vairāki simti cilvēku, viņu vidū arī bērni un jaunieši.

Izskanot ziņām par Amini nāvi, ielās izgājušās sievietes publiski dejoja un dedzināja savas galvassegas. Un tā sieviešu tiesību aizskārumi Irānā guva jelkad skaļākās atbalsis pasaulē – uzmanību notiekošajam šajā Tuvo Austrumu valstī pievērsa gan Rietumvalstu politiķi, gan dažādas slavenības. Tāpat lielu atbalstu protestiem varēja just Pasaules kausā futbolā, kas šogad notika Katarā, kad savu attieksmi pret notiekošo izrādīja gan sportisti, gan skatītāji.

Irāņu socioloģe Hoseina Gaziana notiekošo Irānā skaidroja tā – par "zet" dēvētā paaudze jeb jaunieši aptvēruši, ka šo dzīvi var nodzīvot arī citādāk. Tam par pamatu lielā mērā kalpo arī pieeja sociālajiem tīkliem, lai gan Irānas vara gadiem cenšas tos aizliegt un cenzēt. Tiesa, šai cīņai panākumi ir mazi, jo aizliegumu apiešanas iespējas digitālajā laikmetā ir teju vai bezgalīgas. Saskaņā ar ekspertes teikto, jaunā paaudze labāk apzinās, kādā pasaulē dzīvo, bet pašreizējā režīma apstākļos nejūt cerības uz gaišāku nākotni. Tieši tas dod viņiem drosmi spraigi sacelties pret režīmu.

Tikmēr pasaule dažu mēnešu laikā dzirdējusi liecības par brutāliem varas mēģinājumiem apspiest protestus, bet valsts garīgais līderis jeb ājatolla vainojis ārvalstu spēkus centienos destabilizēt situāciju Irānā. Lielu viļņošanos izraisīja arī fakts, ka, Irānas parlamentam pieprasot stingrāku vēršanos pret protestētājiem, vara paziņoja, ka tie, kuriem ir ierocis, kuri apdraudējuši nacionālo drošību vai kādu ir nogalinājuši, var tikt sodīti pēc “aci pret aci” principa, kas faktiski paredz nāvessodu. Un pirmie jau ir izpildīti.

Atgādinājums par Svēto zirnekli – īstajā laikā

Pavisam nesaistīts ar visu iepriekšminēto, tomēr ārkārtīgi labi ilustrējošs ir stāsts par Svēto zirnekli – maniaku, kura noziegumi divtūkstošo gadu sākumā satricināja Irānas otru lielāko pilsētu Mešhedu. Tagad par šiem notikumiem vēstī mākslas filma, kuras nonākšana uz ekrāniem Rietumvalstīs labi sasaucas ar to, kas šobrīd notiek Irānā. Ilustrējošs Svētā zirnekļa stāsts ir tāpēc, ka tajā atainotie notikumi sniedz priekšstatu par to, cik neaizsargātas un apdraudētas ir Irānas sievietes un cik nīstas viņas kļūst tad, ja dzīves līkloču dēļ viņām nācies, ja tā var teikt, paklupt vai pagrimt.

Par ko tad ir šis stāsts? No 2000. līdz 2001. gadam Mešhedai drebēt bailēs lika sērijveida slepkavību virkne – tika nogalinātas 16 prostitūtas.

Vēlāk atklājās, ka slepkavības pastrādāja Irākas-Irānas kara veterāns Saīds Hanaji, kurš pēc atgriešanās no frontes strādāja par celtnieku, bet brīvajā laikā devās naksnīgajās ielās, lai savos tīklos ķertu naktstauriņus. Par “svēto zirnekli” viņu dēvē tāpēc, ka viņš slepkavības pamatoja ar vajadzību attīrīt šķīstās pilsētas ielas no netikuma. Mešheda šiītu musulmaņu pasaulē ir nozīmīga svētceļojumu vieta, jo te atdusas šajā islāma atzarā cildinātais astotais imāms Reza, tiešais pravieša Muhameda pēctecis. Ik gadu miljoniem cilvēku te ierodas, lai nodotos lūgšanām imāma Rezas mauzoleja un mošejas kompleksā, un slepkavam šķitis nepieņemami, ka teju vai pretī šai svētajai vietai sievietes piedāvā savu miesu katram, kurš gatavs par to maksāt. Tomēr galvenais iemesls noziegumiem bijis fakts, ka kāds taksometra šoferis noturējis viņa sievu par prostitūtu.

Interesanti, ka dažas šīs mākslas filmas ainas veidotas, iedvesmojoties no kādas dokumentālās filmas, kurā fiksēts, kā īsi pirms nāvessoda izpildes slepkava sniedz interviju kādai žurnālistei. Viņai izdevās noskaidrot zīmīgu faktu – slepkava sākumā bija iecerējis izrēķināties ar vīriešiem, kuri izmanto prostitūtu pakalpojumus. Viņš noskatīja savus upurus brīdī, kad tie ceļmalās noslēdza darījumu ar pakalpojuma sniedzēju, tad uzbruka viņiem. Nereti viņa uzbrukumi beidzās nesekmīgi, jo šie vīrieši bija gana stipri, lai sevi aizstāvētu un nereti vienkārši sadeva pretī. Tas lika slepkavam mainīt savu stratēģiju un pievērsties sievietēm, jo pret viņām demonstrēt savu varu ir vieglāk tīri fiziski.  

“Pēc tam, kad biju nogalinājis 12 no viņām, sākās lietus. Beidzās sausums, un sāka līt. Es atskārtu, ka Dievs mani uzlūko ar atzinību un ka viņš manu darbu ir pamanījis. Tā bija atriebība, tai nebija gala. Kad jau nonācu apcietinājumā, es saskaitīju vairāk nekā 80 sievietes uz ielas, kuras man bija izdevies identificēt. Es lūkoju pēc iespējas viņas nogalināt,” pēc notveršanas visai ciniski stāstīja sērijveida slepkava.

Lai arī šo sieviešu nāve sēja milzīgas bailes sabiedrībā un slepkava nevienā brīdī neizrādīja nožēlu, tomēr ne visi viņa pastrādāto uzlūkoja ar nosodījumu, tieši pretēji – daži slavēja viņa apņēmību izpildīt šo “pienākumu”, bet slepkavas dēls kādā intervijā par sava tēva noziegumiem sacīja: “Viņš uzskatīja, ka šis nams, kuru nesen uzbūvēja imāms Homeinī, ir jāatbrīvo no žurkām un prusakiem.” Slepkavas brālis pauda, ka upuri nemaz nebija cilvēki, bet sieva, kura netieši patraucēja savam vīram nogalināt vēl vairāk sieviešu, jo “tīrīt ielas” viņš varēja vien tad, kad laulātā devās uz lūgšanām, atzina: “Sieviete, kura kāpj uz sveša vīrieša motocikla, nav pelnījusi neko maigāku par nāvi.”

Nogalinātās nereti bija arī opija atkarīgās. Zīmīgi, ka Irāna ir viena no opija lietošanas ligas vissmagāk skartajām valstīm, jo islāma režīmā alkohols ir aizliegts, taču opijam nebūt nav tik slikta slava – tas cēli pieminēts gan persiešu literatūrā, gan visai plaši lietots kā pretsāpju līdzeklis dažādu slimību gadījumos, turklāt visos sociālajos slāņos.

Ievērības cienīgs ir arī slepkavas sestais upuris. Šīs jaunietes tēvs savulaik atklāja, kādam liktenim bija pakļauta viņa atvase. Arī tas zināmā mērā sniedz ieskatu tajā, ko var nākties piedzīvot, ja tev Irānā ir nelaimējies – esi piedzimusi par sievieti. Upure 10 gadu vecumā tika izprecināta savam radiniekam. Līgavaiņa ģimene viņu esot paņēmusi pie sevis tik agri, lai meitene uzaugtu kopā ar viņiem un veiksmīgāk kļūtu par daļu no saimes. Vēl 10 gadus vēlāk, tātad sievas 20 gadu vecumā, vīrs esot apņēmis otro sievu un pirmajai, kura laida pasaulē sešus bērnus, vairs nepievērsa uzmanību, kā arī nedeva viņai iztikas līdzekļus. Acīmredzot šo neveiksmīgo notikumu virknes izskaņā sieviete bija spiesta pelnīt naudu ar prostitūciju un iekļuva “zirnekļa tīklos”…

Svētā zirnekļa stāsts šogad plašāk sasniedzis arī Eiropu. Zīmīgi, ka Irānā dzimušais un pirms daudziem gadiem uz Dāniju emigrējušais režisors Ali Abasi savas filmas Svētais zirneklis pirmizrādi Kannu kinofestivālā piedzīvoja šogad maijā, tātad krietnu laiku pirms Mahsas Amini nāves un protestiem. Filmas galvenās lomas atveidotāja, emigrācijā dzīvojošā irāņu aktrise Zara Amira Ebrahimi atzīta par labāko sieviešu lomas kategorijā, spēlējot filmā žurnālisti, kurai izdevās iekustināt kuslo un negribīgo izmeklēšanu un panākt “zirnekļa” aizturēšanu.

“Es zinu to pazemojumu”

Aktrise Ebrahimi no 2008. gada dzīvo Parīzē, uz kurieni aizbēga lielā mērā tāpēc, ka bija spiesta padoties, cenšoties izdzīvot islāma režīma apstākļos. Ebrahimi savulaik Irānā bija patiesi atpazīstama un pat nospēlēja lomu vairāk nekā 60 epizodes garajā seriālā Nargess, kam aizrautīgi sekoja līdzi lielākā daļa valsts. Tāpat viņa nereti bija zināma kā reliģisku un tikumīgu sieviešu lomu atveidotāja, tomēr viņas karjera un gods nonāca kraha priekšā pēc tam, kad tika izplatīts video ar seksuāla rakstura ainām un tika apgalvots, ka pikantajos kadros redzama Ebrahimi. Aktrise noliedza savu saistību ar šo video, kas tika pavairots tūkstošos kopiju un interesentiem iztirgots zem letes, un vainoja savu bijušo līgavaini šo ainu montāžā. Galu galā aktrise devās prom no valsts, bet viņas bijušo draugu notvēra Armēnijā, pēc kā viņš izdots Irānai. Vīrietis atzinās, ka video ir redzams viņš, taču noliedza, ka šos ierakstus būtu izplatījis, sakot, ka Ebrahimi pati publiskojusi šos kadrus.

Tagad, 15 gadus vēlāk, aktrise atzīst: “Es zinu tās bailes, es zinu to pazemojumu. Es zinu, kā vīrieši Irānā izmanto savu varu, lai piespiestu tevi klusēt.”

Filma Svētais zirneklis, saprotams, Irānā ir aizliegta. Tās režisors kādā intervijā atklāja, ka pēc atteikuma filmu uzņemt Irānā bija spiests mēģināt veiksmi Turcijā, taču pēc varai pietuvināto irāņu spiediena arī turki padzina veidotāju komandu, tāpēc beigās tā tapa Jordānijā. Irānas garā roka nebija vienīgais šķērslis, kas šobrīd filmas nonākšanu uz ekrāniem aktrisei Ebrahimi ļauj dēvēt par īstu brīnumu, – filmas komanda bija spiesta pielāgoties dažādiem Covid-19 ierobežojumiem, jo uzņemšana notika pandēmijas karstumā, bet reiz filmai svarīgi rekvizīti aizkavējās, jo tie iesprūda Suecas kanālā, kuru uz sešām dienām bija nosprostojis kravas kuģis.

No hidžāba aizlieguma līdz obligātam hidžābam

Musulmaņu valstīs atšķiras apģērba veidi, kurus sava ķermeņa apsegšanas nolūkos lieto ticīgās sievietes, taču tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmās zemēs tas ir noteikts ar likumu, kura pārkāpšana ir sodāma. Viena no šīm valstīm ir Irāna, kuras ielās visbiežāk var redzēt divu veidu galvassegas ­– lakatu, ar kuru apsedz galvu, taču pa kādai matu šķipsnai aizvien var redzēt, vai čadru (chādor), kas tiešā tulkojumā no persiešu valodas nozīmē “telts” – tas ir liels auduma gabals, kas sniedzas līdz zemei un nosedz gan galvu, gan ķermeni. Tādu visbiežāk valkā ticīgākās sievietes. Tāpat čadra velkama lūgšanu laikā gan mājās, gan mošejas apmeklējuma laikā.  

Nevar nepieminēt, ka pagājušā gadsimta 30. gados Irānas valdnieka jeb šaha Rezā Pehlevī laikā notika Irānas sieviešu atbrīvošana no hidžābiem un čadrām – tā bija pretrunīgi vērtēta, bet vienlaikus arī simboliska valdnieka reforma, kas paredzēja palielināt sieviešu lomu sabiedriskajā dzīvē un modernizēt valsti. Lai neizsauktu plašus nemierus ticīgāko musulmaņu vidū, ģērbšanas paradumu maiņu ieviesa pakāpeniski un sākumā par jauno vēsmu popularizētājām kļuva karaliskās ģimenes sievietes, kuras sāka parādīties pienākumu pildīšanas laikā bez galvassegas. Reiz valdnieka sieva, kura bija pirmā šīs valsts monarhu pārstāve, kas vispār izgāja sabiedrībā, ieradās mošejā ar nepilnīgi apsegtu galvu un seju, izpelnoties aizrādījumus no kāda garīdznieka. Nākamajā dienā valdnieks, aizstāvot savu dzīvesbiedri, publiski iekaustījis aizrādītāju, izsaucot plašu neapmierinātību šiītu musulmaņu garīdzniecības vidū, kas turpināja iebilst visiem Pehlevī modernizācijas centieniem. Jāatzīmē, ka monarhs noteica, kā būtu jāģērbjas arī vīriešiem, mudinot valkāt tā dēvēto katliņu, kādu vilka, piemēram, kino leģenda Čārlijs Čaplins, taču islāma garīdznieki asi iebilda arī pret to, sakot, ka tādā veidā vīrieši lūgšanu rituāla laikā nevarēs piespiest pieri pie zemes, jo traucēs cepures mala.

Gadiem ejot, karaliskā ģimene iedrošināja skolotājas novilkt hidžābu, bet nedaudz vēlāk savu iedrošinājumu saņēma arī skolnieces un studentes, līdz 1936. gadā galvassega tika aizliegta pavisam. Tiesa, šis aizliegums netika uzlūkots viennozīmīgi. Sieviešu tiesību aktīvistes arīdzan kritizēja, ka noteikumu pārkāpējām galvassegu vienkārši norauj, tādējādi laupot iespēju izvēlēties pašām, kādā apģērbā rādīties uz ielas. Pēc dažiem gadiem vara no Rezā šaha Pehlevī nonāca viņa dēla Mohammada Rezā Pehlevī rokās, ar laiku kaislības pierima un sievietes drīkstēja būt gan apsegtas, gan atsegtas. Lai arī pēc Rietumu brīvās modes ģērbtās sievietes bija mazākumā, tomēr sabiedrībā čadras valkāšanu nereti uzlūkoja kā tumsonības un zemas izglītības pazīmi. Tāpat čadrās ģērbtās sievietes nebija pasargātas no diskriminācijas, piemēram, varēja saņemt atteikumu tikt apkalpotām restorānā vai arī bija spiestas noklausīties apkārtējo aizrādījumos.

Monarha Pehlevī valdīšanas pēdējā desmitgadē galvassegas jau kļuva par pretošanās simbolu šaha piekoptajai izšķērdībai un brutalitātei.

1979. gadā Irānā revolūcijā tika gāzts šaha Mohammada Rezā Pehlevī režīms. Brūkošo situāciju valstī izmantoja par šaha un ASV kritizēšanu trimdā Irākā dzīvojošais šiītu garīdznieks, ājatolla Rūholla Homeinī, kurš kļuva par galveno ideologu Irānas pārtapšanai par Islāma Republiku. Viņš Irānas augstākā vadītāja titulu saglabāja līdz mūža galam 1989. gadā. Pēc viņa nāves par Irānas augstāko līderi kļuva Alī Hamenejī, kurš pie varas ir joprojām. Tieši viņa  vārdu bieži var dzirdēt arī pašlaik Irānā notiekošo protestu laikā. “Nāvi diktatoram!” izkliedz cilvēki protestos, kas šogad septembrī pieņēmās plašumā pēc Irānas 22 gadus vecās kurdietes Mahsas Amini nāves slimnīcā, kurā viņa nonāca pēc pabūšanas policijas iecirknī saistībā ar “nepareizi” uzvilktu hidžābu.

Tomēr būtiski atgriezties pie Irānas kā Islāma Republikas aizsākumiem – īsi pēc šaha gāšanas un varas pāriešanas teokrātu rokās valsts līderis ājatolla Homeinī mudināja sievietes apsegties un pavēlēja uz darbu valsts sektorā nenākt “kailām”. Zīmīgi, ka šī pavēle izskanēja dienu pirms 8. marta, Starptautiskās sieviešu dienas, kad ierastās svētku atzīmēšanas vietā uzplaiksnīja pirmie pret obligātu galvassegas valkāšanu vērstie protesti, jo daudzas sievietes, kuras šaha valdīšanas norieta gados apsedzās, izrādot politisku protestu, tomēr nevēlējās, lai viņām hidžāba valkāšanu nosaka kā pienākumu. Sievietēm kļuva bail, ka nebūs vairs ilgi jāgaida brīdis, kad viņām nāksies zaudēt visas Pehlevī valdīšanas laikā iegūtās brīvības.

Šajos protestos ielās izgāja tūkstošiem sieviešu galvaspilsētā Teherānā, kā arī Kumā, kur tobrīd atradās ājatollas rezidence. Ar nolūku nomierināt nemierīgos un apdzēst uzplaiksnījušās vardarbības uguni vara paziņoja, ka galvassegai būs vien rekomendējošs raksturs. Tomēr tas bija māņu gājiens. Obligāts hidžābs Irānas sieviešu dzīvē ienāca pakāpeniski. Sākumā apsegšanās attiecās uz sabiedriskām vietām un darbu, taču 1981. gadā hidžābs kļuva obligāts visām – arī citu reliģiju pārstāvēm vai ārzemniecēm. Vēl divus gadus vēlāk par galvassegas nevalkāšanu jau paredzēja sodu – pārkāpējām nu draudēja gan cietumsods, gan naudas sods un pat 74 cirtieni ar pātagu. Taču tagad, 40 gadus vēlāk, irāņi atdod savas dzīvības par to, lai tas tā vairs nebūtu.

Tikumības policija

Par tikumības policiju Irānā dēvē tiesībsargājošo iestāžu vienību, kuras uzdevums ir gādāt, lai sabiedriskās vietās tiktu ievērotas islāma ģērbšanās normas.

Saskaņā ar noteikumiem visām sievietēm pēc pubertātes sasniegšanas, izejot ārā, jāapsedz galva un jāvelk brīvi krītošs un ķermeņa aprises maskējošs apģērbs. Lai arī precīzs vecums, no kura jāsāk ievērot šis likums, nav noteikts, ierasti hidžābu skolās valkā jau no septiņu gadu vecuma, kamēr brīvajā laikā vēl drīkst iziet ārā bez tā. Jānorāda, ka aizliegumi un noteikumi skar arī vīriešus, piemēram, šortu valkāšana nav atļauta. Tomēr visbiežāk no tikumības policijas cieš sievietes. Skaidri un detalizēti izklāstītu ģērbšanās vadlīniju nav, atstājot ļoti plašas interpretācijas iespējas. Piemēram, nav skaidri noteikts, cik daudz matu drīkst redzēt no galvassegas apakšas, tāpat nav ierobežotas krāsu izvēles, tādēļ nereti sievietes to izmanto kā spilgtu aksesuāru, kas it kā nejauši var noslīdēt no galvas un iekārtoties uz pleciem. Arī Mahsas Amini gadījumā nav runas par galvassegas nevalkāšanu, bet gan par pārlieku brīvu valkāšanas veidu.