"Gribas iedzert alu" - Volodimirs Zelenskis sarunā ar Deividu Letermanu par ikdienu, Putinu, kara beigām un nākotni

Par kara ieradumu

[Ukrainas karogs] ir divas krāsas, zemes un debesis. Tā ir mūsu zeme, tā ir mūsu maize, mūsu debesis. Man zilā ir dzīves, plašuma, brīvības krāsa. Tāpēc šajā karogā nav ne lidmašīnu, ne raķešu, ložu pēdu. Man šīs divas krāsas ir tās valsts krāsas, kurā esmu dzimis, un par kuru mēs karojam. Vai dzirdat sirēnu? (Atskan trauksmes sirēna)

Diemžēl karš mums ir kļuvis par ieradumu. Es saku "diemžēl", jo karš nedrīkst pāriet ieradumā. Bet mēs esam tik ļoti pieraduši pie sirēnām, ka reizēm pat nepievēršam tām uzmanību un nenokāpjam metro, bumbu patvertnē, pagrabā - nav svarīgi, kur, galvenais tur, kur ir drošāk.

Bet man sirēna ir atgādinājums, ka karš nav beidzies. Sākumā bija tāda eiforija, kad tika atbrīvota Kijiva un apgabals, ka, sak, karš beidzies. Taču tas nebeidzās tikai tāpēc, ka nogalina nevis tavu kaimiņu vai tavu tuvinieku, bet gan kaut kur tur nomirst mūsu militāristi. Tas ir atgādinājums, ka kaut kur tur kāds atdod savu dzīvību par tavējo.

Par Kremļa propagandu, kas Ukrainā it kā neeksistē

Tas ir tīrs naratīvs, lai attaisnotu iebrukumu. Tā vienkārši ir esošā Krievijas prezidenta politika, viņa ielenkuma politika. Viņi speciāli attīsta šo naratīvu un pasniedz to savai sabiedrībai. Diemžēl teikšu godīgi, viņiem tas ir izdevies: uzvarēt savu sabiedrību, izskalot viņiem smadzenes. Viņiem izdevās viņus pārliecināt un iespundēt informācijas burbulī. Ukraiņi [viņiem] neeksistē, tā ir kaut kāda sīka daļiņa, kaut kur tālu nomalē: "ukraiņiem nav ne savas valodas, ne mantojuma, ne vēstures - nekā. Visu, kas viņiem ir, viņi mums izrāva pēc Padomju Savienības sabrukuma. Bet viņi no mums izrāvās tikai uz laiku." Primitīvi? Bet, kad viss mainīsies un mēs uzvarēsim, jūs redzēsiet, cik ātri viņi paši to sapratīs.

Par to, vai ukraiņus maina karš

Es nezinu, vai karš mūs maina. Bet to mēs varēsim saprast tikai pēc tam, kad karš būs beidzies. Vienkārši tas nostāda jūs citos eksistences apstākļos. Šajos apstākļos jūs varat vai nu kļūt par cilvēku, vai pārvērsties par dzīvnieku, teroristu, marodieri, izvarotāju. Es to visu redzēju. Mēs visi redzējām Krievijas okupācijas sekas. Karš ir izvēle. Un tā ir sarežģīta izvēle. Tevi katru dienu pārklāj naids pret ienaidnieku, kas tev atņēmis [iepriekšējo dzīvi]. Taču šo naidu nākas apspiest, jo, neskatoties uz to, ka tas ir ienaidnieks, karot nākas pēc noteikumiem. Palikt cilvēkam. Bet es, sākoties karam, sāku mīlēt banālas lietas: bērnus, dzīvi, rītu. Un sirēnu nav. Klusums. Klusums ir ļoti svarīgs vārds.

Par to, ko Zelenskis dara katru dienu

Es parasti pamostos piecos vai sešos trīsdesmit no rīta. Ja ir kāda kritiska situācija, tad mostos no telefona zvana. Pēc tam man ir karaspēka padome. Labi, ja pagūstu pa telefonu aprunāties ar bērniem vai sievu. Tikai šajos brīžos varu izelpot. Katru dienu no rīta līdz naktij nodarbojos ar kara un Ukrainas valsts menedžmentu. Vēl man patīk paēst.

Par sievu

Viņa uzstājās Kongresā, viņai bija ļoti svarīga misija. Bija brīdis, es godīgi atzīšos, kad mēs uztraucāmies par atbalsta līmeņa samazināšanu un par informatīvo vakuumu. Un mēs sapratām, ka mums ir pretgaisa aizsardzības līdzekļu deficīts. Mums bija jāaizver debesis, un es skatījos uz daudzām dažādām pieejām. Un viņa kā māte gribēja to pašu, ko vēlas citas mātes. Un mēs saņēmām atbildi no mūsu partneriem, ka mēs tiekam saprasti. Un tas, ka mēs apspriedīsim pretgaisa aizsardzības sistēmu piegādes - tieši tāpēc viņas vizīte bija tik svarīga.

Par bērniem

Mūsu bērniem nekas nav jārunā par uzvaru. Ticiet man, viņi par karu zina vairāk nekā mēs. Manam dēlam ir deviņi gadi, viņš zina jebkura ieroča nosaukumus. Un viņš tos nepazina no manis. Viņi ir šī kara dziļumos. Tāpēc, no vienas puses, man ir vieglāk nekā citiem tēviem, jo es savus bērnus redzu reti, un, kad man rodas iespēja ar viņiem tikties, viņi ir apmierināti, lai ko es viņiem teiktu. Reizēm man šķiet, ka viņiem jēga vispār nav svarīga, viņiem galvenais, lai es būtu blakus, lai es viņus apskautu. Putins nozaga mūsu bērniem bērnību. Bet, no otras puses, katrs no mums zina, kas viņam jāatdod savas valsts aizstāvības vārdā. Mūsu bērni atdeva savu bērnību.

Par to, kas ir uzvara

Cik ilgi tas turpināsies, neviens nevar pateikt. Esmu atbildīgs cilvēks un saprotu, cik svarīgi cilvēkiem ir dzirdēt, ka karš beidzas. Jo tas šobrīd ir galvenais jautājums, un es ar tādām lietām nespēlējos. Mums kara beigas ir tad, kad atkarosim savu zemi tās robežās. Tā nav konflikta iesaldēšana, tas nenozīmē, ka rīt nelido droni, bet kaut kur tur frontē cilvēkus nogalina, bet tas ir tālu un līdz mums nenāk. Nē, tas nav pareizi un nav godīgi. Karo mūsu pilsoņi, tāpēc karš ir visur, tas ir ienācis katrā mājā. Tāpēc karš beigsies tikai tad, kad mūsu zemi pārstās okupēt.

Par kodolkonflikta draudiem

Man šķiet, ka tie ir divi dažādi jautājumi, kas galu galā noved pie apmēram vienāda rezultāta. Viņu okupācija mūsu atomstacijai jau ir liels drauds. Tas jau ir rezultāts. Cits jautājums, vai ir kodoltrieciena draudi no Putina puses. Es ar viņu tikos un ieraudzīju viņā vēlmi dzīvot. Savu dzīvi viņš ļoti mīl. Viņš pat sēž šī garā galda galā, jo baidās saķert kādu infekciju. Tātad no nāves viņš tomēr baidās. Tāpēc es neesmu pārliecināts, ka viņš pielietos kodolieročus, jo, ja viņš nospiedīs pogu, tad atbilde var nākt no jebkuras valsts.

Par nākotni

Līdz mūsu uzvarai noteikti būšu prezidents. Un tālāk nezinu, vēl neesmu domājis. Ļoti gribas vienkārši uz jūru. Un iedzert alu.