Olena Zelenska: ukraiņi izturēs šo ziemu

Ukrainas tauta ir guvusi starptautisku atzinību par to, ka iztur Krievijas vētrainos un brutālos uzbrukumus. Taču ziema sev līdzi nes vēl vienu spēka un izturības pārbaudi.  

"Mēs esam gatavi to izturēt," Olena Zelenska saka mirklī, kad viņa un BBC žurnālists apsēžas stipri nocietinātā Horodecki namā Kijivas centrā,  ko rotā ziloņgalvu gargoilas un mītisku radījumu skulptūras. Ēka veidoja fonu prezidenta Zelenska slavenajai 26. februāra runai ukraiņu mītiņā, kas tika filmēta viņa telefonā divas dienas pēc tam, kad Krievijas tanki ripoja pāri robežai.

"Mēs esam piedzīvojuši tik daudz briesmīgu izaicinājumu, esam redzējuši tik daudz upuru, tik daudz postījumu, ka elektroenerģijas padeves pārtraukumi nav sliktākais, kas ar mums var notikt," saka Ukrainas pirmā lēdija. 

Viņa atsaucas uz nesen veiktu aptauju, kurā 90% ukraiņu teica, ka ir gatavi dzīvot ar elektrības trūkumu divus līdz trīs gadus, ja varētu redzēt iespēju pievienoties Eiropas Savienībai. 

Tas šķiet šausmīgi garš un auksts ceļš. 

“Zini, ir viegli noskriet maratonu, ja zini, cik kilometru ir,” viņa saka. Šajā gadījumā ukraiņi gan nezina, kāda distance viņiem jāskrien. "Dažreiz tas var būt ļoti grūti," viņa saka. "Bet ir dažas jaunas emocijas, kas palīdz mums noturēties," piebilst Zelenska.  

Visi ukraiņi šī kara dēļ kļūs stiprāki, stoiski prognozē Ukrainas pirmā lēdija. 

Zelenska intervijas laikā atceras sava vīra uzrunu ukraiņu tautai pie leģendārās ēkas, kurā viņa atbild uz BBC žurnālistu jautājumiem. "Es esmu šeit. Mēs nenoliksim ieročus," paziņoja Volodimirs Zelenskis, atceras pirmā lēdija. Iepriekšējā vakarā vienā no naksnīgajām uzrunām viņš selfiju videoklipā bija paziņojis, ka Krievija "mani ir norādījusi par mērķi numur viens un manu ģimeni par mērķi numur divi".

"Un tā tas bija no pirmās dienas, un tas turpinās arī tagad," atceras Olena Zelenska, viņas vārdi neslēpj milzīgo spriedzi, ko piedzīvo viņas ģimene, tāpat kā visas citas izjauktās ukraiņu ģimenes. 

Pirmā lēdija norāda precīzu datumu, kad viņa pēdējo reizi vakariņojusi kopā ar savu vīru un bērniem, 18 gadus veco Oleksandru un deviņus gadus veco Kirilo. "Tas ir ļoti reti. Ļoti reti," viņa saka.

"Es ar bērniem dzīvoju atsevišķi, un mans vīrs dzīvo darbā," viņa skaidro.

"Visvairāk mums pietrūkst vienkāršu lietu – sēdēt, kavēties laikā, cik vien vēlamies."

Katra ukraiņa dzīve ir pagriezta ačgārni — no inženieriem līdz balerīnām, kas tagad karo frontes līnijās, līdz aptuveni astoņiem miljoniem, galvenokārt sieviešu un bērnu, kas spiesti bēgt jaunā dzīvē pāri robežai.

Prezidenta un pirmās lēdijas dzīves jau sen ir savijušās. Vidusskolas pārītis turpināja strādāt kopā komēdijas trupā un TV studijā, viņš bija komisks aktieris, bet viņa strādāja aizkulisēs kā scenārija autore. Kad viņš pirms trim gadiem kandidēja uz prezidenta amatu, viņa skaidri norādīja, ka šī nav tāda dzīve, kādu viņa vēlas. Taču šis karš viņu ir izvirzījis uzmanības centrā globālā mērogā. 

Pēc tam, kad Krievijas raķetes 24. februāra agrās stundās sāka lidot Ukrainas debesīs, Olena Zelenska pavadīja mēnešus, slēpjoties slepenās vietās ar saviem bērniem.

Viņa parādījās 8. maijā - šī gada Mātes dienā Ukrainā un daudzās citās valstīs, kad viņa pievienojās ASV pirmajai lēdijai Džilai Baidenai pārvietoto personu patversmē salīdzinoši drošajā Ukrainas rietumu pilsētā Ļvovā.

Tagad viņa turpina parādīties dažādās attālinātās uzrunās vai dažreiz klātienē ar saviem skaisti veidotajiem matiem un klasiskiem krekliem vai jakām, ar kautrīgu smaidu, kas ļaujas stingri formulētām runām, kuras nāk no "mātes, meitas, pirmās lēdijas".

Kad ASV Kongress jūlijā divas reizes aplaudēja Ukrainas līderim, tribīnē stāvēja nevis prezidents Zelenskis — viņš nav ceļojis kopš Krievijas iebrukuma — tā bija viņa sieva. Un pirmajai ārvalstu pirmajai lēdijai, kurai tika piešķirta privilēģija uzrunāt ASV likumdevēju, nekad nav patikusi publiska uzstāšanās. 

"Man bija bail," viņa atzīst. "Bet es sapratu šo misiju... nebija iespējams palaist garām šo iespēju," viņa piebilst. 

Zelenska, kā vienmēr, uzsvēra ukraiņu bērnu dziļās ciešanas, nosodot Krievijas "bada spēles", kā viņa tās dēvēja. Pēc tam viņa spēra soli tālāk, lūdzot ASV Kongresu nosūtīt ieročus. Vai pirmā lēdija bez oficiālām pilnvarām bija pārkāpusi robežu? "Tā nebija politika, tas bija tas, kas man bija jāsaka," viņa saka. "Es lūdzu ieročus, nevis lai uzbruktu, bet lai nepieļautu, ka mūsu bērni tiek nogalināti savās mājās." 

Gadu pirms šiem nozīmīgajiem notikumiem Olena Zelenska jau bija izveidojusi Pirmo dāmu un kungu samitu. Tagad tas ir spēcīgs globāls tīkls, kas ir palīdzējis evakuēt ukraiņu bērnus, kuriem nepieciešama vēža ārstēšana, un nodrošinājis izglītības iespējas.

Zelenskas izveidotā organizācija ir nodrošinājusi piekļuvi ukraiņu grāmatām valstīs, kuras uzņēmušas miljoniem ukraiņu sieviešu un bērnu, kas bija spiesti bēgt, bez viņu vīriem, kuriem kara laikā ir liegts izbraukt.

Uz jautājumu, vai viņa tagad nejūt zināmu "nogurumu" citu valstu spilsētās, jo šī krīze paceļ enerģijas un pārtikas cenas pāri robežām, viņa atbild: "Es nejūtu, ka viņi būtu noguruši no mums. Viņi visi saprot, ka tas nav tikai karš Ukrainā. Tas ir pasaules uzskatu karš."

Viņas ievērojamā loma padara viņu par redzamāko seju sagrautajā sabiedrībā, kurā sievietes ieņem jaunas lomas visur, sākot no cīņas frontes līnijās un beidzot ar vientuļajiem vecākiem.

Pārbaudiet jebkuru ANO dokumentu par Ukrainas sabiedrību pirmskara laikā, un tajā tiek izmantota tāda valoda kā "patriarhāls", "tradicionāls", sieviešu lomas ierobežojums dzimuma kontekstā.  

Olena Zelenska ir pārliecināta, ka Ukrainas sabiedrība mainījās pat pirms karš bija pārņēmis visu, un ka šīs pārmaiņas tagad paātrinās.

"Virtuve, bērni, baznīca – tas vairs nav mūsu sabiedrībai. Sieviete, kas to pārdzīvojusi, neatkāpsies ne soli," teic Zelenska.

Viņas jaunizveidotais Olenas Zelenskas fonds nodarbojas ar vissmagākajiem izaicinājumiem, tostarp garīgo veselību un vardarbību ģimenē. Cik ļoti karš var norūdīt cilvēkus, tas var arī viņus sašķelt.

"Mēs nevaram nodot tos, kas tagad atrodas okupētajās teritorijās. Mēs nevaram atstāt cilvēkus, kuri gaida atbrīvošanu." Viņa steidz piebilst: "Tā nav prezidenta vai valdības politiska pozīcija. Tā ir ukraiņu nostāja." 

Uzmanīgi izkāpjot cauri šim politiskajam mīnu laukam, pirmā lēdija ir kategoriska: "Mēs visi saprotam, ka bez uzvaras nebūs miera. Tas būtu viltus miers un nebūtu ilgi."

Un ko viņai nozīmē "uzvara"? Viņa atbild bez vilcināšanās: "Atgriešanās pie normālas dzīves... dažreiz šķiet, ka mēs visu esam apstādinājuši."

Tas ietver arī dzīvi kopā ar vīru. "Mēs neesam tikai dzīvesbiedri. Varu droši teikt, ka esam labākie draugi," viņa saka.