Kā uzvarēt Krieviju? Zaudētā iespēja

Vismaz salīdzinājumā ar to, kāda būtu nepieciešama, lai sasniegtu mērķi – Krievijas agresijas atvairīšana un okupēto teritoriju atbrīvošana. Visspilgtāk šo minimālismu, manuprāt, raksturo stāvoklis ASV bruņojuma industrijā, kur, kā to parādīju rakstā, nav ne pēdu no Ukrainas notikumu atskaņām.

Mazliet no teorijas

Kāpēc par to būtu jāuztraucas? Vācu 19. gadsimta militārais teorētiķis Karls fon Klauzevics savā grāmatā “Par karu” definēja to kā “vardarbības aktu, kura mērķis ir piespiest pretinieku pildīt mūsu gribu”. Lai to panāktu, “pretinieki līdz galējai robežai sasprindzina savus pūliņus”.

Respektīvi, karš ir neizbēgami ļoti asiņaina un materiāli sasodīti rijīga parādība, un cerības to uzvarēt neiespringstot ir ilūzija. Tomēr izskatās, ka rietumvalstu līderi šobrīd mēģina iet tieši šo neiespringšanas ceļu, ignorējot vai apstrīdot Klauzevica pirms divsimt gadiem formulēto atziņu.

Vai tas tiek darīts bailēs, ka pārāk straujas kustības liks krievu lācim nostāties uz pakaļkājām? Vai ticībā, ka lāci izdosies nokausēt, nešķērdējot dārgo bruņojumu un naudu tā ražošanai (nez kur šeit paliek apsvērumi, ko tāda taktika izmaksās ukraiņiem)? Vai cerībā, ka iekšējās spriedzes neizturēs un masu sašutums vai arī āmura uzsitiens pa pakausi liks impērijai mainīt ne tikai seju, bet arī būtību? Varbūt viss kopā? Cik pamatotas ir šādas cerības?

Ja ienaidnieks paspēj aizbēgt

Pēdējo nedēļu notikumi kalpo kā laba ilustrācija gan tēzei par Rietumu neiespringšanu ar Ukrainas apbruņošanu, gan arī tam, kādas sekas tas izraisa. Pirmais, protams, ir Ukrainas armijas uzbrukums Harkivas apgabalā, kur joprojām esam sajūsmā par ukraiņu panākumiem, tomēr ir pienācis laiks novērtēt notikušās kaujas rezultātus ar vēsu prātu.

Ieņemt un atbrīvot teritorijas ir labi un svarīgi, tomēr karadarbības galvenais mērķis ir pretinieka spēku sagraušana, iznīcināšana. Par to, piemēram, 1920. gada pavasarī labi pārliecinājās poļu ģenerālis Ridzs Smiglijs, kuram izdevās ieņemt Kijivu, taču neizdevās sagraut to aizstāvošos Sarkanarmijas spēkus, kuri paguva atkāpties aiz Dņepras. Tikai divus mēnešus vēlāk tie paši spēki atkal forsēja Dņepru un piespieda atkāpties nu jau Smigliju.

Zaudējumu aprēķini

Tas, ka Ukrainas armijai izdevās atbrīvot ievērojamu teritoriju, ir acīmredzami, taču kā ir ar pretinieka spēku sagraušanu? Krievu grupējuma pie Izjumas lielumu eksperti vērtēja uz 10 līdz 12 bataljonu taktiskajām grupām. Tas nozīmē līdz 10 000 personālsastāva un līdz 1000 tehnikas vienībām tikai šajās grupās vien – pieņemot, ka tās bija puslīdz kaujas spējīgas.

Ņemsim talkā Ukrainas armijas ģenerālštāba publicētos datus. Saskaņā ar tiem likvidēto (atbilstoši ģenerālštāba terminoloģijai) pretinieka karavīru skaits līdz Izjumas operācijai bija vidēji 300 dienā. No 7. līdz 10. septembrim šis skaits pieauga līdz vidēji 500 dienā, pēc tam atgriezās atpakaļ pie 300.

No šejienes varam pieņemt, ka operācijas gaitā likvidētā (lai ko tas arī nozīmētu) pretinieka dzīvā spēka skaitu var pieņemt uz 1000. Te būtu jāņem vērā, ka Ukrainas armija operācijas gaitā paturēja karalauku ar visu, kas uz tā atradās, ieskaitot pretinieka karavīru līķus, pamestus ievainotos, tos, kuri nevarēja paiet noberztu kāju dēļ, un mežā nomaldījušos. Pieņēmumi, cik tur varētu vēl būt pretinieka pusē, šoreiz nav tik būtiski.

Līdzīgi ar krievu tehnikas zaudējumiem. Augustā un līdz 5. septembrim tie bija vidēji dienā 55 vienības, no 5. līdz 12. septembrim vidēji 93 vienības dienā. Attiecīgi varam pieņemt, ka krievu puses tehnikas zaudējumi Izjumas operācijā varētu būt ap 300 vienībām. Ekspertu izteikumos pavīdēja 400 vienību – lai tā būtu. Starpība nav principiāla.

Vēl ir jautājums par gūstā saņemto skaitu, ko Ukrainas armijas ģenerālštābs konsekventi neizpauž. Tomēr no mājieniem intervijās un reportāžās noprotams, ka runa varētu būt par dažiem simtiem, bet noteikti ne tūkstošiem.

Taktiska, bet ne stratēģiska uzvara

Secinājums – krievu karaspēka zaudējumi ir ievērojami, taču, ņemot vērā grupējuma lieluma novērtējumu, nav pamata uzskatīt, ka tas būtu sagrauts. Kopumā pretiniekam ir izdevies atkāpties, paņemot līdzi lielu, iespējams, lielāko daļu tehnikas.

Šeit ir svarīgi saprast notikušā sekas. Vismaz 10 000 vīru liela karaspēka grupējuma zaudēšana ar visu tehniku būtu graujošs trieciens visai Krievijas iebrukuma armijai Ukrainā. Tā sekas būtu frontes destabilizācija visā Donbasā un visdrīzāk ne tikai. Tas varētu būt stratēģisks panākums, kas tiešām izmaina kara gaitu, un nebūtu nereālas cerības izbeigt karu varbūt jau šogad. Ne velti drīz sekoja Putina lēmums par “daļēju mobilizāciju”, bet par to vēlāk.

Izjumas operācija ir taktisks un operatīvs panākums, kas apliecina Ukrainas armijas augstās kaujas spējas. Vienlaikus tā ir zaudēta iespēja gūt stratēģisku panākumu, taču tā vairs nav Ukrainas neveiksme. Ģenerālštāba nodomus mēs nezinām, taču, spriežot pēc viņu pārstāvju izteikumiem vēl uzbrukuma laikā, plānotie mērķi, iespējams, bija pieticīgāki par sasniegtajiem.

Iespējams, mērķis bija atstumt pretinieku no Izjumas, tādējādi uzlabojot frontes stāvokli pie Slovjanskas un Kramatorskas (kas arī tika sasniegts), taču ne pretinieka grupējuma aplenkšana un iznīcināšana. Iemesls tam, kā to parādīju savā iepriekšējā rakstā, ir vienkāršs – Ukrainas armijai tam nav spēku un līdzekļu. Turklāt cilvēku resursu Ukrainai pietiek, bet bruņojuma un tehnisko līdzekļu gan ne, un tā ir Ukrainas atbalstītājas – NATO – vaina. Attiecīgi, zaudētā stratēģiskā iespēja ir NATO neveiksme un laba ilustrācija tam, pie kā var novest politika karot neiespringstot, zemas intensitātes līmenī.

Kremlis gatavs ilgam karam

Otrs notikums ir “daļējā mobilizācija”, kuru Putins izsludināja 21. septembrī, tātad pusotras nedēļas pēc Izjumas operācijas noslēguma. Var debatēt un apšaubīt šā soļa sagādātā dzīvā spēka papildinājumu lietderību, taču ir divi citi aspekti, kurus nevajadzētu palaist garām.

Pirmais, tā ir norāde uz kritisko stāvokli Krievijas iebrukuma armijā, ja reiz valsts vadība spiesta uzņemties šādu ar ievērojamiem iekšpolitiskiem riskiem saistītu pasākumu. Otrais, tā ir norāde uz Kremļa gatavību turpināt ilgstošu karu, iesaistot tajā visus pieejamos resursu, kuru Krievijai ir gana daudz.

Pie malas var nolikt pēdējo dienu spekulācijas, tajā skaitā Turcijas prezidenta sensacionālos izteikumus par Putina gatavību sēsties pie sarunu galda. Krievijas vadība joprojām, arī pēc ukraiņu panākumiem pie Harkivas, ja arī ir gatava sēsties pie sarunu galda, tad tikai ar saviem nosacījumiem.

Nevar karot neiespringstot

Atgriežoties pie Klauzevica, minētie notikumi parāda arī, cik iluzoras ir cerības karot Ukrainā neiespringstot. Neiespringstot no NATO, ne jau Ukrainas viedokļa, protams. Cerības šādā režīmā sasniegt Krievijas izturības robežu pilnībā ignorē Ukrainas izturības limitus un iespējas, tādēļ tās ir ne tikai ciniskas, bet arī amorālas.

Cerības, ka tādā režīmā karš būs lētāks Rietumiem, pilnībā ignorē rēķinus, kādi jau tagad jāsedz biznesam un mājsaimniecībām, īpaši Eiropā, tādēļ ir bez reāla seguma. Cerības, ka visu atrisinās “kāds trešais” – vai nu dakteris ar pareizo tableti, vai oligarhs ar āmuru, vai ģenerāļi ar vienalga ko – ir cerības uz brīnumu, tādēļ pilnīgi nepamatotas, jo brīnumi visretāk notiek tad, kad tik ļoti ir vajadzīgi.

Visbeidzot, cerības, ka tādā režīmā kara vešana būs drošāka un pasargās pasauli no kodolapdraudējuma, ignorē pretinieku, ar ko ir darīšana, tādēļ ir bīstamas, jo var novest pie rezultāta pilnīgi pretēja gaidītajam. Lēni eskalējoši konflikti varbūt šķiet vieglāk pārvaldāmi, taču tāds “lienošs progress” atbīda pieļaujamā robežas, padara izplūdušu izpratni par to, kas ir normāls, un notrulina briesmu izjūtu.

Piemēram, kaut vai tā pati mobilizācija. 17. septembrī pazīstamais ekonomists Vladislavs Inozemcevs intervijā RTVI kategoriski apgalvoja, ka mobilizācija izraisīs režīma krahu. Droši vien tā arī būtu noticis, ja 21. septembrī būtu izsludināta mobilizācija vispārpieņemtā izpratnē.

Taču citādi ir, ja deviņiem no desmit ļauj dzīvot pārliecībā, ka uz viņiem tā neattiecas, savukārt katrs desmitais var palikt pie cerības, ka par desmito nekļūs. Tad pēc kāda laika katra desmitā atlase kļūs par normu un pat tiks glorificēta, un tad varēs spert nākamo soli. Viss, kas vajadzīgs, ir tikai laiks.

Boļševiku vecā taktika

Es vairāk par visu priecāšos, ja tas, ko uzrakstīju, nākamajās dienās izrādīsies aplami un šodienas atsevišķie protesti pāraugs masu vētrā, kuru apvaldīt nebūs režīma spēkos. Taču šis režīms zina, ko dara. Tā ir vecā labā boļševiku taktika virzīties pakāpeniski, pa soļiem, izliekoties, ka viss ir pa vecam, ka nekas briesmīgs nenotiek, taču to, kas iegūts, vairs no rokām neizlaist. Pasaulei ir bijusi iespēja to vērot jau simt gadu, un var tikai pabrīnīties, ka arī 100 gadu laikam ir par maz, lai pasaule saprastu, ar ko ir darīšana.

Gan Ukrainas, gan Rietumu, gan arī visas pasaules interesēs bija uzvarēt karā Ukrainas teritorijā maksimāli ātri, iespējami īsākā laikā. Visnepareizākā no visām iespējamajām taktikām ir dot Krievijai laiku, taču tieši šo taktiku, kā izskatās, piekopj rietumvalstu vadītāji. Viens no tuvākajiem šādas taktikas rezultātiem būs gara un grūta ziema mums visiem.