Dizentērija un bailes no Doņeckas. Mariupoles bēgļi stāsta par šausmām filtrācijas nometnēs

Oleksandrs un Olena stāsta, ka viņi nokļuvuši nometnē pēc tam, kad centušies aizbēgt no pilsētas. Viņi bija nogājuši 3 kilometrus no savām mājām uz evakuācijas vietas pusi, līdz tika aizvesti uz okupantu izveidoto bēgļu centru pie bijušās skolas Nikolskes ciematā, uz ziemeļrietumiem no Mariupoles.

"Tā bija kā īsta koncentrācijas nometne," saka 49 gadus vecais Oleksandrs.

Šos centrus Ukrainas amatpersonas salīdzinājušas ar tiem, kas tika izmantoti Čečenijas kara laikā, kad tūkstošiem čečenu tika brutāli pratināti, un daudzi vēlāk pazuda bez vēsts.

Bailes nokļūt Doņeckā

Oleksandram un Olenai tika noņemti pirkstu nospiedumi, viņi fotografēti no visām pusēm, un Krievijas drošības darbinieki viņus vairākas stundas pratinājuši. "Kā cietumā", saka Oleksandrs.

Abus pārņēmušas bailes, ka okupanti pārbaudīs viņu mobilos telefonus, tāpēc viņi no viedierīcēm izdzēsuši visus pierādījumus par jebkādu saistību ar Ukrainu, tostarp abu meitas fotogrāfijas pie Ukrainas karoga. Vēlāk viņu bažas apstiprinājušās - pratināšanas laikā okupanti pārbaudījuši fotogrāfijas, telefona zvanu vēsturi un kontakttālruņus, lai noskaidrotu iespējamo saistību ar žurnālistiem vai valdību un militārpersonām.

"Ja kāda persona tika turēta aizdomās par piederību "ukraiņu nacistiem", viņi viņu nogādāja Doņeckā, lai veiktu tālāku izmeklēšanu vai slepkavību," BBC stāsta Oleksandrs. "Tas bija ļoti bīstami un riskanti. Jebkuras mazākās šaubas, jebkura mazākā pretestība, un viņi varēja jūs aizvest uz pagrabiem, lai nopratinātu un spīdzinātu. Visi baidījās nokļūt Doņeckā."

Pēc dokumentu pārbaudes Oleksandrs un Olena tika iekļauti evakuācijas sarakstos. Tomēr ar to pārbaudījumi nebeidzās.

Dizentērijas perēklis bez iespējām nomazgāties

"Jūs nespējat iedomāties, cik šausmīgi apstākļi bija šajā filtrācijas nometnē," stāsta Olena. Veci cilvēki gulējuši gaiteņos bez matračiem un segām. Viņa stāsta, ka uz tūkstošiem cilvēku bija atvēlēta tikai viena tualete un viena izlietne. Drīz vien nometnē sāka izplatīties dizentērija. "Nevarēja ne nomazgāties, ne iztīrīt telpas," viņa saka. "Tur šausmīgi smirdēja."

Ziepes un dezinfekcijas līdzekļi beigušies jau otrajā dienā, drīz pazudis arī tualetes papīrs un higiēniskās paketes.

Pēc nopratināšanas Olenai un Oleksandram tika paziņots, ka viņi drīkstēs izbraukt ar 148. evakuācijas autobusu. Bet nedēļas laikā no nometnes bija izbraukuši tikai 20 autobusi. Turpretim evakuācijai uz Krievijas teritoriju tika organizēti daudz vairāk braucienu.

Galu galā abi Mariupoles bēgļi sāka meklēt iespējas, kā evakuēties ar privātā transporta palīdzību. Cilvēki, kuri to piedāvāja, bija, taču sākotnēji Olena un Oleksandrs no viņiem izvairījās, domājot, ka viņi ir kolaboranti. 

Meklē šoferi, kurš būtu gatavs riskēt ar visu

Par šo dilemmu iepriekš stāstījis arī Mariupoles mērs Vadims Boičenko. "Daudzi civiliedzīvotāju autobusi dodas uz Krievijas, nevis Ukrainas teritoriju," viņš telefonsarunā sacīja BBC. "Kopš kara sākuma krievi ir apgrūtinājuši civiliedzīvotāju evakuāciju. Tā ir tieša militāra pavēle ​​nogalināt civiliedzīvotājus," viņš norāda.

Boičenko pauž, ka aptuveni 40 000 cilvēku vardarbīgi deportēti no Mariupoles uz Krieviju un Krievijas kontrolētajām Ukrainas teritorijām.

Oleksandra un Olenas sameklētajam šoferim izdevās viņus no filtrācijas nometnes cauri "laukiem, zemes ceļiem, šaurām takām un aiz visiem kontrolpunktiem" nogādāt Krievijas okupētajā Berdjanskā. Pēc tam viņi trīs dienas meklējuši citu šoferi, kurš būtu gatavs riskēt ar visu, lai viņus nogādātu kādā no Ukrainas kontrolētajām teritorijām.

Galu galā ar cita privātā šofera palīdzību abiem izdevies apiet 12 Krievijas kontrolpunktus, droši nokļūstot Zaporižjā, pēcāk nakts vilcienā dodoties uz Ļvivu.

Filtrācijas nometnēs kā geto

Vienā dienā ar Olenu un Oleksandru Ļvivā ieradās arī 58 gadus vecā Valentīna un viņas vīrs Jevgeņijs. Viņi stāsta, ka filtrācijas process abiem bijis ātrs, iespējams, viņu vecuma un Jevgeņija invaliditātes dēļ. Ar jaunākiem cilvēkiem situācija esot daudz sliktāka, viņa sacīja: "Filtrācijas nometnes ir kā geto. Krievi dala cilvēkus grupās. Tiem, kurus tur aizdomās par sakariem ar Ukrainas armiju, teritoriālo aizsardzību, žurnālistiem, valdības strādniekiem - viņiem tur ir ļoti bīstami. Viņi tos cilvēkus ved uz cietumiem uz Doņecku, spīdzina."

Daudzi uz Krieviju aizvesti ar klaju melu starpniecību - cilvēkiem pasaka, ka viņi dosies uz kādu Ukrainas kontrolēto teritoriju, bet patiesībā tiek aizvesti uz Krieviju.

Tāpat kā Oleksandram un Olenai, arī Valentīnai ar vīru izdevies izbēgt, pateicoties privātam šoferim. "Kad mums beidzot izdevās izbēgt un mēs ieraudzījām ukraiņu karavīrus un karogu, kad dzirdējām ukraiņu valodu, visi autobusā sāka raudāt," viņa stāsta. "Tas šķita vienkārši neticami, ka mēs esam palikuši dzīvi un beidzot aizbēguši no elles."

No krieviem pārtiku neņemtu - tad jau labāk mirt

Tikai intervijās ar nesen izbēgušajiem Mariupoles iedzīvotājiem atklājušās šausminošās detaļas par dzīvi ielenktajā pilsētā.

Daudziem nav pieejams tekošs ūdens, pārtikas palicis pavisam maz. Oleksandrs un Olena slēpās pagrabā blakus kādam restorānam un varēja izdzīvot, ēdot tur glabātos konservus.

Galvenā problēma bijusi ūdens. Oleksandrs skrējis uz aku, lai papildinātu krājumus. "Tas bija ļoti bīstami, jo krievi visu laiku apšaudīja," viņš stāsta. Abu dzīvības izglābis ūdens no boilera. "Kad mēs pametām pagrabu, lai mēģinātu evakuēties, viss ūdens boilerā bija gandrīz beidzies," stāsta vīrietis.

Savukārt Valentīna un Jevgeņijs stāsta, ka viņiem bijusi pieejama vien tā pārtika, kas iegādāta pirms kara. Viņi iztikuši no konservētiem produktiem, labības un dažiem kartupeļiem, ko izaudzējuši dārzā. Abi dalījušies arī ar kaimiņiem.

Valentīna stāsta, ka pārtikas krājumus varēja dabūt pie krieviem, un bija iedzīvotāji, kuri šo iespēju arī izmantojuši. "Kas attiecas uz mani, es neņemtu no tiem briesmoņiem nekādu pārtiku. Es labāk nomirtu," saka sieviete.

Īpašu naidu Valentīna izjūt pret čečenu kaujiniekiem. Tiek uzskatīts, ka tieši viņi lielā mērā bijuši iesaistīti Mariupoles aplenkumā. Valentīna stāsta, ka čečeni izvarojuši sievietes un bērnus. "Ja šīs meitenes un sievietes atteicās to darīt, viņas vienkārši nogalināja," stāsta Valentīna. "Es nespēju aptvert, kā cilvēki var būt tādi nezvēri. Nekādas cilvēcības, nekādas līdzjūtības."

Pilsētas vairs nav, tikai drupas

Valentīna un Jevgeņijs izdzīvojuši, patveroties savā pagrabā Mariupoles ziemeļos. Viņi gājuši ārā tikai, lai sakurtu ugunskuru, uz kura pagatavot ēdienu un izkausēt sniegu. Galu galā arī viņu pagrabs cietis Krievijas uzlidojumā. No raķešu šķembām traumēts arī Jevgeņijs, kuram kopš tā laika pasliktinājusies dzirde. Smagus ievainojumus guvis arī kaimiņš.

Pirms mēģinājuma bēgt no okupantu aplenktās pilsētas, Valentīna ar vīru klīduši no vienas patvertnes uz otru. Visbeidzot pametot pilsētu, viņi ieraudzīja krievu iebrucēju radīto postu.

"Es savām acīm redzēju melnas, nodegušas, tukšas augstceltnes, kuras tika pilnībā iznīcinātas," stāsta Valentīna. "Bija milzum daudz līķu. Pilsēta vairs nepastāv. Tikai milzīgas drupu kaudzes. Es nekad nevarēju iedomāties, ka tāda vardarbība ir iespējama."

Zināms, ka arī svētdien, pareizticīgo Pirmajās Lieldienās, Krievija atteikusies nodrošināt uguns pārtraukšanu, lai dotu iespēju evakuēt cilvēkus no Mariupoles. Mariupoles mērs Vadims Boičenko informējis, ka kopš Krievijas iebrukuma sākuma pilsētā gājuši bojā līdz 20 000 mierīgo iedzīvotāju.

Pēc Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes datiem, Mariupolē fiksētas 13 Krievijas atvestās mobilās krematorijas, kuru uzdevums ir "attīrīt" pilsētas ielas no civiliedzīvotāju līķiem, bet visus iespējamos savu zvērību lieciniekus agresori cenšas identificēt filtrācijas nometnēs un iznīcināt.

Lēsts, ka Krievijas spēku bloķētajā Mariupolē vēl atrodas aptuveni 120 000 mierīgo iedzīvotāju. Agresori atņem mariupoliešiem Ukrainas pases un piespiedu kārtā izved viņus uz Krieviju vai pagaidu okupētajām teritorijām Ukrainā. 

Mariupoli turpina aizstāvēt pulka "Azov" kaujinieki, Ukrainas jūras kājnieki un motorizētie strēlnieki.