Eiropa grib aizgriezt Krievijas gāzes krānu

Eiropas Komisijas noteiktais termiņš šim grandiozajam mērķim ir 2050. gads, un iecere nebūs pa prātam ne tikai Krievijai un "Gazprom", bet arī dažām mūsu bloka dalībvalstīm. Iniciatīva vēl jāatbalsta Eiropas Parlamentam, un gaidāmas karstas diskusijas.

Ūdeņradis dabasgāzes vietā

Ko piedāvā Eiropas Komisija? Rūpniecībai ir nepieciešama gāze, un to plānots aizstāt ar ūdeņradi. Ieguves tehnoloģijas gan pagaidām ir dārgas, bet ES cer ar valstiskām subsīdijām padarīt ūdeņraža degvielas elementu ražošanu lētu. Te gan nāk prātā Rīgas izgāšanās ar ūdeņraža trolejbusiem – tie biežāk ir remontā nekā brauc.

ES uzskata, ka no 2049. gada jāatsakās no ilgtermiņa gāzes līgumiem, pārorientējoties uz iegādēm brīvā tirgū, kur nu kurā brīdī izdevīgāk. Vienlaikus jāveido stratēģiskās rezerves, kuru šajā apkures sezonā ļoti pietrūka. Te jāpiebilst, ka Latvija šajā ziņā ar Inčukalna krātuvi bija labākā situācijā nekā, piemēram, Vācija.

Apņēmības netrūkst

Patlaban trešo daļu gāzes Eiropa iepērk no Krievijas, un Kremļa saimnieks Vladimirs Putins par Briseles plāniem izsakās īsi – “prātvēderi”. Viņš norāda, ka ieguvēji bijuši tie, kas izvēlējās slēgt ilgtermiņa līgumus.

“Eiropai jāpāršķir lappuse, jāatvadās no fosilās degvielas un jāpāriet uz daudz tīrākiem enerģijas avotiem,” tikmēr pauž Eiropas Komisijas viceprezidents Francs Timmermans. Eiropas enerģētikā gāze aizņem 25%, elektroenerģijas ražošanā – 20%, apkurē – gandrīz 40 procentu.

Kopumā Eiropas Savienība patērē 350 līdz 400 miljardus kubikmetru gadā, 95% no tā ir dabasgāze, pārējais – tīrās, klimatam nekaitējošās gāzes.

Apņēmības pilns ir arī Vācijas jaunais kanclers Olafs Šolcs: “Mums aiz muguras ir 250 uzplaukuma gadi, balstīti uz ogļu, naftas un gāzes dedzināšanu. Bet priekšā – ap 23 gadiem, kuru laikā mums nepieciešams atteikties no fosilā kurināmā. Un mēs to izdarīsim.” Eiropas lielākā ekonomika apņēmusies nulles emisijas sasniegt 2045. gadā.

Tikmēr ne tik bagātās dalībvalstis ir skeptiskas, ka zaļais kurss sitīs pa kabatu vēlētājiem. Piemēram, Polija nesteidzas atteikties no akmeņoglēm.

Cauruļvads dīkstāvē

Šobrīd ir iestrēgusi septembrī pabeigtā Krievijas–Vācijas gāzesvada "Nord Stream 2" sertifikācija – process varētu turpināties līdz pat nākamā gada otrajai pusei, paziņojis Vācijas enerģētikas regulators BNetzA.

Vācijas varas iestādes gaida, kad Šveicē bāzētā gāzesvada operatorkompānija "Nord Stream 2 AG" iesniegs vajadzīgos dokumentus, turklāt cauruļvadam jāsaņem arī Eiropas Komisijas apstiprinājums.

Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka paziņojusi, ka šobrīd nav iespējams dot atļauju "Nord Stream 2" darbības sākšanai, jo gāzesvads neatbilst ES enerģētikas tiesību normām. Jaunā Vācijas valdība arī brīdinājusi, ka bloķēs cauruļvada darbību, ja Krievija iebruks Ukrainā – Kremlim neizdodas impēriskās ambīcijas savienot ar plaukstošu biznesu.

Pa Baltijas jūras dzelmi novilktais cauruļvads izmaksājis desmit miljardus eiro un varētu gadā piegādāt 55 miljardus kubikmetru dabasgāzes – divreiz vairāk nekā tagad. Vēl nesen Berlīne uzstāja, ka lētā Krievijas gāze tai nepieciešama, lai atteiktos no ogļu un kodolenerģijas, bet nu viss mainījies – gan cenas, gan politiskais kurss.

Latvijā gāzes patēriņš krietni sarucis

Latvijā ir piektais augstākais atjaunojamo energoresursu īpatsvars Eiropas Savienībā – 2019. gadā tas bija 40,97%, kamēr vidēji blokā 18,9%. Apkurei un elektroenerģijas ražošanai Latvijā pārsvarā gan izmanto dabasgāzi, tomēr arī tās īpatsvars pakāpeniski samazinās – no 81% 2010. gadā līdz 49,5% pērn. Pārējo nodrošina vietējie energoresursi – koksne, biogāze un cita biomasa.