Visvairāk dzintara pasaulē eksportē Ukrainas bandīti. VIDEO

Gandrīz visu dzintaru Ukrainā iegūst nelegāli, no valsts gadā kontrabandas ceļā izved līdz 300 tonnu saules akmeņa par simtiem miljoniem eiro, nemaksājot ne muitu, ne nodokļus.

Valsts uzņēmumam draud bankrots

Ukrainas dzintars esot pasaulē labākais pēc kvalitātes, to iepērk Rietumeiropā, Polijā, Ķīnā, Japānā. Tikmēr pašu valstī nav ne dzintara biržas, ne tirdzniecības centru, ne apstrādes uzņēmumu, un valstij piederošais dzintara ieguves uzņēmums „Burštin Ukraini” ir uz bankrota robežas, vietnē „Ceturtā vara” raksta ukraiņu žurnālisti Deniss Kazanskis un Bogdans Butkevičs.

Salīdzinājumam – līdzīgi būtu, ja Saūda Arābijā visu naftu vestu pāri robežai bez jebkādiem dokumentiem un labuma valsts kasei.

Ieguves vietas Rivnes, Volīnijas un Žitomiras apgabalos pārvērtušās par kriminālo struktūru kontrolētiem rajoniem. Vēl pirms dažiem gadiem dzintara klondaika bija aizmirsts nostūris ar tukšiem ciemiem, tagad pamestās mājas aizņem racēji. Šajā nodarbē iesaistīti arī gandrīz visi vietējie vīrieši, pat pusaudži un pensionāri, kuri labprātāk tur muti ciet.

Mežs pārvēršas tuksnesī

Iesākumā dzintara rakšana sākās kā stihisks tautas rūpals, bet tagad visus labākos „gabalus” pievākuši bandīti. Žitomiras apgabala Olevskas rajonā priežu silā izrakņāts desmitiem hektāru. Dažviet mežs atgādina skudru pūzni, barbariskie rakumi posta dabu, gāžas koki, vietā paliek smilšains tuksnesis.

Ieguve ir primitīva, gluži kā zelta rakšana Āfrikā – vīri ar lāpstām rok mežā milzīgas bedres līdz pat desmit metru dziļumā. Smilti sijā, dzintars paliek sietā. Ja laimējas atrast lielus tīrradņus, var nopelnīt 800-1600 eiro dienā, bet var arī rakties vairākas dienas pa tukšo.

Iepirkuma cenas nosaka mafija. Par kilogramu sīku dzintariņu svarā līdz diviem gramiem – 356 eiro. Par kilogramu lielu dzintara gabalu piedāvā 5167 eiro. Ļoti reti var trāpīties iespaidīgi eksemplāri, kas sver vienu un pat dažus kilogramus. Tāds tīrradnis var maksāt vairākus desmitus tūkstošu.

Tehniku kontrolē bandīti

Dzintara bandas darbojas uzpirktās milicijas aizsegā, strādā, protams, citi. Saules akmeņu skalošanai izmanto sūkņus ar motoru un ūdeni. Bedri zem spiediena piepilda ar ūdeni, vieglais dzintars uzpeld augšā, un to izķer kā sīkas zivtiņas ar tīklu. Lai strādātu tik mehanizēti, no bandītiem jāīrē sūknis – par 580 eiro dienā. Ja atbrauks ar savu tehniku, to salauzīs un labi, ja izdosies tikt prom ar veselu ādu.

Pie Suščanas ciema sastaptie racēji ir vietējie, kas pūlas nopelnīt sev iztiku. “Te strādā parastie ļaudis, kuriem jābaro ģimenes. Jūs aizbrauciet uz Šebedihu pabildēt, tur jums būs interesantāk. Pie ciema stāv kontrolpostenis ar bandītiem. Visi bruņoti. Jūs cauri nelaidīs. Nesen tur šāva, kādu nogalināja,” stāsta ļaudis.

Tur valda pilnīga patvaļa, miliciju var nesaukt, tā neieradīsies. Starp citu, arī tur, kur bandītu nav, nevar rakt katrs, kurš iedomājas – vietējie svešus klāt nelaiž. Pavasarī Žitomiras vīri sadusmojušies uz nelūgtajiem viesiem no Rivnes – tiem ir pašiem savs dzintars, bet braukuši rakt svešu. Izcēlies masveida kautiņš, ar simtiem dalībnieku abas pusēs, un iebraucēji padzīti.

Sava „republika”

Bandu kontrolētā Šebediha pārvērsta par ko līdzīgu Doņeckas un Luhanskas „republikām” – ar saviem likumiem un caurlaižu režīmu, Ukrainas varai un likumiem nepakļaujoties. Kontrolpunktus apsargā jaunekļi maskēšanās tērpos ar beisbola nūjām un ieročiem. Katru auto aptur un pārbauda dokumentus, iebraukt ļauj tikai vietējiem, pārējiem pavēl griezt apkārt.

Šejienes atradnēs rok ne ar lāpstām, bet garas tranšejas ar ekskavatoru. Pirms dzintara drudža te dzīvoja tikai ap 40 cilvēku, tagad banda, kas kontrolē dzintara ieguvi, sagrābusi varu arī pār ciemu. Uz ceļiem var pamanīt pat bruņutransportierus no izlaupītajām armijas daļām.

Dzintara skalotāji ir atvesti no citiem apgabaliem, strādā maiņās. Kad viņi mainās, ir stundu ilgs pārtraukums, un šajā laikā bandīti atļauj ar tīkliņiem un sietiem dzintaru zvejot vietējiem, lai tiem arī mazliet tiek un nedumpojas. Tomēr nesen vīri, kuriem atvēlēts mazāk laika nekā runāts, pārskaitušies un uzbrukuši sargiem. Tie šāvuši gaisā un atkāvušies ar laidnēm un stekiem, sādžinieki metuši ar akmeņiem. Oficiālu ziņu par ievainotajiem un kritušajiem, protams, nav.

Vietējie teic, ka itin bieži kādu nomušī, vēl biežāk kāds noslīkst dziļajā ūdens bedrē vai mirst zem smilšu nogruvuma. Statistikas atkal jau nav.

Laiks ievest armiju

Olevskas milicijā ar reportieriem runāt atsakās, bet mērijā sastaptie varasvīri gan ir runīgi un atklāj, ka dzintara biznesu kontrolē divi krusttēvi – Pirāts no Žitomiras un Morda (Purns) no Ļvovas.

“Te vajadzīga militāra operācija. Ievest specvienību, un diennakts laikā viss būs tīrs. Mums sirds asiņo, šī ir mūsu zeme, bet ko mēs varam izdarīt. Kur ir mūsu valsts?” izsaucas rajona padomes vadītāja vietnieks Jurijs Haļimončuks

Ciemos jau izskan aicinājumi veidot tautas zemessardzi, lai padzītu bandītus. Vietējie uzskata, ka tikai viņi ir tiesīgi rakt dzintaru savā senču zemē, taču Ukrainas likumi pašlaik neparedz legālu dzintara ieguvi privātpersonām.

Vienīgā iespēja – jauns likums, kas paredzētu zemes nomas tiesību ieguvi atklātā izsolē. Tomēr visi priekšlikumi iestrēgstot, tikmēr mafija vairo savu bagātību, miliči ņem kukuļus, valsts kase nesaņem neko.

Kriminālā dzintara ieguve Ukrainā – saules akmeni no zemes izceļ, pumpējot bedrēs ūdeni.