Reaģējot uz notikumiem Afganistānā, ES apspriež ierosinājumu izveidot Eiropas ātrās reaģēšanas spēkus

Šī ideja aktualizējusies pēc nesenajiem notikumiem Afganistānā, kur pēc talibu nākšanas pie varas ārvalstu pilsoņu un citu cilvēku evakuācijā, ko vadīja ASV, Eiropas Savienība palika nomaļus.

Ierosināts izveidot ātrās reaģēšanas spēkus 5000 vīru sastāvā. Taču pastāv šaubas, vai būs pietiekama politiskā griba, lai šo ideju realizētu.

ES līdz šim ne reizi nav izmantojusi tā dēvēto kaujas grupu sistēmu, kas tika izveidota 2007.gadā.

"Ir skaidrs, ka nepieciešamība pēc lielākas Eiropas aizsardzības nekad nav bijusi tik acīmredzama kā šodien pēc notikumiem Afganistānā," ministru tikšanās sākumā norādīja ES augstākais pārstāvis ārlietās un drošības politikā Žuzeps Borels.

"Dažreiz notiek kaut kas tāds, kas virza vēsturi, kas rada izrāvienu, un es domāju, ka šīs vasaras Afganistānas notikums ir viens no šiem gadījumiem," viņš piebilda.

Jautāts par iespējamajiem jaunajiem spēkiem, Borels uzsvēra, ka jāmēģina izveidot ko tādu, kam būtu augstāka gatavība reaģēt, darboties, jo kaujas grupas palikušas neizmantotas.

Slovēnijas aizsardzības ministrs Matejs Tonins aplēsis, ka ātrās reaģēšanas spēkos varētu būtu no 5000 līdz 20 000 cilvēku.

Viņš aicināja izveidot jaunu sistēmu, kurā ātrās reaģēšanas spēkos tiktu izmantoti karavīri no valstīm, kas vēlas piedalīties, ja šādu spēku izveidošanai piekristu vairākums, nevis pilnīgi visas ES valstis.

Vācijas aizsardzības ministre Annegrēta Krampa-Karenbauere atzina, ka Afganistānas mācība ir tāda, ka Eiropai jāpaliek autonomākai un jārīkojas neatkarīgāk. Taču viņa uzsvēra, ka ļoti svarīgi, lai ES nesāk darboties kā alternatīva NATO un amerikāņiem.

Savukārt Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks norādīja, ka veiksmīgai plāna realizācijai ES jāparāda, ka tai ir politiskā griba izmantot spēku. Viņš sacīja, ka kaujas grupu programma pastāv jau gadus desmit, bet ne reizes nav izmantota.

Jau desmitgadēm ilgi notiek debates par ES lomu aizsardzībā, un ES dalībvalstis, no kurām vairums ir arī NATO dalībvalstis, bieži vilcinājušās atbalstīt militāro integrāciju.

Taču pēdējos gados kopīgas aizsardzības sistēmas ambīcijas pieņēmušās spēkā, kas daļēji skaidrojams ar Lielbritānijas aiziešanu no bloka. Londona iestājās pret visiem ierosinājumiem, kas varētu novest pie Eiropas armijas izveidošanas un atbalsta sarukšanas NATO.