Uzticīgi kalpots kronim. Pēdējā gaitā izvada princi Filipu

Princis Filips mūža miegā aizmiga 9. aprīlī Vindzoras pilī, 10. jūnijā viņam būtu apritējuši 100 gadi. Savā garajā mūžā viņš pieredzēja bēgšanu no Grieķijas revolucionāriem, piedalījās Otrā pasaules kara kaujās, ieguva princeses un nākamās karalienes mīlestību, izcēlās ar asu mēli, bija viens no retajiem, kam piedeva politnekorektus jociņus.    

Karalienes balsts

Atbilstoši etiķetei sabiedriskajos pasākumos princis Filips vienmēr stāvēja pussoli aiz Viņas Majestātes, taču vienlaikus bija drošākais karalienes plecs un lielākā uzticības persona. Kopā viņi bija ne tikai karaliskais, bet arī dzīvesbiedru pāris. “Viņš gluži vienkārši ir bijis mans spēks, kurš palicis visus šos gadus līdzās...” atzinusi karaliene. Viņiem ir četri bērni, astoņi mazbērni, desmit mazmazbērni.

Pēc Bakingemas pils aprēķiniem, kopš 1952. gada Filips patstāvīgi apmeklējis 22 219 pasākumus, un vēl bija ļoti daudzi, pavadot karalieni. Tikai 2017. gadā pēc divām dienām slimnīcā Edinburgas hercogs 96 gadu vecumā beidza aktīvu līdzdalību oficiālos pasākumos, līdz tam uzstādamies ar 60 līdz 80 runām gadā.

Dzimis Korfu Grieķijas karaļnamā

Princips Filips pasaulē nāca 1921. gada 10. jūnijā Grieķijā, Korfu salā. Viņa tēvs bija Grieķijas un Dānijas princis Andrejs, karaļa Georga I dēls, no Grieķijā valdošā dāņu nama Gliksburgu dinastijas. Filipa vecmāmiņa, Georga I sieva, bija Krievijas lielkņaze Olga Konstantinovna Romanova, imperatora Nikolaja I mazmeita. Filipa māte, princese Alise no dāņu Batenbergu dzimtas, bija karalienes Viktorijas mazmazmeita. Tādējādi karaliene Viktorija ir gan Elizabetes II, gan arī Filipa vecvecvecmāmiņa.

Pēc militārā apvērsuma 1922. gadā sākās jukas, un revolucionārā tiesa izraidīja trimdā princi Andreju ar ģimeni. Britu karaļa Džordža V – Filipa nākamās sievas vectēva – atsūtītais karakuģis nogādāja viņus Francijā. Tikai gadu un nepilnus piecus mēnešus vecais Filips lielu daļu brauciena pavadīja no apelsīnu kastes izveidotā gultiņā.

Viņš bija ģimenē pastarītis un vienīgais zēns. Septiņu gadu vecumā Filipu aizsūtīja uz Angliju pie radiniekiem Mauntbateniem Sarejas grāfistē. Ap to laiku viņa mātei atklāja šizofrēniju, princesi Alisi ievietoja garīgi slimo patversmē, un viņi gandrīz nemaz neredzējās… 1994. gadā Filips devās svētceļojumā uz 1969. gadā mirušās mātes kapu Jeruzalemē, kur viņa bija novēlējusi sevi apglabāt.

1933. gadā 12 gadu veco Filipu nosūtīja uz internātskolu Vācijas dienvidos Schule Schloss Salem, kuru vadīja tolaik slavens pedagogs Kurts Hans. Tomēr pie varas nāca nacisti, un viņam kā ebrejam nācās bēgt. Hans rada patvērumu Skotijā, kur Gordonstonā nodibināja jaunu skolu ar spartisku kārtību, turp pārcēlās arī Filips.

Kara flotes virsnieks

Tuvojoties karam, Filips iestājās Karalisko jūras spēku koledžā Dartmutā, kur Džordža VI vizīte lika pamatu viņa dzīves turpmākam pavērsienam. Karalis ieradās kopā ar ģimeni, un Filipam uzticēja pavadīt princeses Mārgaretu un Elizabeti. Viņš augstdzimušo personu priekšā nebija uz mutes kritis un atstāja iespaidu uz tolaik 13 gadus veco Elizabeti.

Koledžu Filips beidza ar izcilību un 1940. gada janvārī jau piedalījās kaujās Indijas okeānā. 1941. gada martā Vidusjūrā uz Valiant klāja viņš izcēlās Matapanas raga kaujās ar Itāliju pie Grieķijas krasta. Filips bija atbildīgs par prožektoriem un izgaismoja ienaidnieka kuģus. 1942. gada oktobrī princis dienēja uz mīnu kuģa "Wallace" un bija viens no jaunākajiem kuģa komandiera palīgiem Karaliskajā flotē.

Visu kara laiku viņš sarakstījās ar princesi Elizabeti un dažas reizes bija ielūgts pavadīt atvaļinājumu ar karalisko ģimeni. Kopš 1943. gada Ziemassvētkiem princeses galdu rotāja Filipa foto uniformā. Japānas kapitulāciju 1945. gadā Filips sagaidīja uz borta Tokijas līcī, un pusgadsimtu vēlāk arī viņš maršēja karalienes priekšā Tālo Austrumu kauju veterānu uzvaras parādē.

Kāzu rītā atmeta smēķēšanu

Pēc kara viņu attiecības uzņēma straujus apgriezienus, kaut ne visi bija mierā – kāds galminieks pat nosaucis Filipu par “rupju un neaudzinātu”, arī karalis neesot bijis sajūsmā, aristokrātiska izcelsme gan bija, bet kabata tukša.  

Turpretim Elizabete aiz viņa nereti robustās uzvedības saskatīja ko vairāk. 1946. gada vasarā Filips lūdza karalim viņa meitas roku. Saderināšanās gredzenā bija iestrādāti dimanti no Filipa mātes, princeses Alises tiāras.

Lai salaulātos, bija jāizpilda daži noteikumi: viņš atteicās no sava grieķu titula, pieņēma britu pavalstniecību un mātes uzvārdu – Mauntbatens. Karalis Filipam piešķīra Viņa karaliskās augstības titulu, kāzu rītā 1947. gada 20. novembrī viņš kļuva par Edinburgas hercogu, Merionetes grāfu un Griničas baronu. Un kā kāzu dāvanu sievai atmeta smēķēšanu.

Bija jāpārvar sarūgtinājums

Pēc kāzām hercogs atgriezās dienestā, un viņu nosūtīja uz Maltu – tur joprojām saglabājusies villa, kur jaunais pāris vadīja savas laimīgās dienas. 1950. gadā 29 gadu vecumā Filips kļuva par kuģa Magpie kapteini, bet jau bija nojaušams, ka Elizabetei drīz būs jākāpj tronī.

1951. gadā Filips atvaļinājās, vēlāk atzīdamies, ka jutis sarūgtinājumu par šo piespiedu lēmumu – teorētiski viņš varēja uzdienēties līdz Karaliskās flotes virspavēlniekam. 1952. gadā Elizabete un Filips devās vizītē pa Britu Sadraudzības valstīm, un Kenijā viņus sasniedza vēsts par karaļa aiziešanu mūžībā. Sēru vēsti paziņot sievai nācās tieši Filipam.

Sākotnēji viņam nebija viegli – kā princim konsortam bez tiesībām uz troni Filipam bija atvēlēta otršķirīga loma. Viņš mēdza remdēt aizvainojumu uzdzīvē ar draugiem un bieži iekļuva avīžu aprindu hronikā. Filipu aizvainoja karalienes lēmums, ka bērni būs Vindzori, nevis Mauntbateni. “Es esmu vienīgais vīrietis valstī, kurš nevar dot savu uzvārdu bērniem. Es neesmu nekas cits kā sasodīta amēba,” Filips esot žēlojies draugiem.

Bērniem ar viņu nav bijis viegli

Kaut arī publiski bērni par Filipu saka tikai to labāko, viņi cieta no tēva skarbās attieksmes. Prinča Čārlza biogrāfs Džonatans Dimblijs vēsta, ka mazotnē Čārlzs bieži raudājis pēc tēva rājieniem, turklāt cilvēkos. Filips uzstāja, ka dēlam jāmācās viņa vecajā īstu zēnu skolā Gordonstonā, kur troņmantinieks tikai cieta no klasesbiedru pazemojumiem. Pats Filips kopš agras bērnības bija spiests izkopt patstāvību un nesaprata, kāpēc citiem pietrūkst tāda paša gribasspēka.

Tajā pašā laikā Filips juta atbildību par jaunatni – 1956. gadā viņš nodibināja Edinburgas hercoga fondu, kas maksā stipendijas, veicina dzīves prasmju apguvi kolektīvā un mīlestību pret dabu. Tas sniedzis atbalstu teju septiņiem miljoniem jauniešu vecumā no 15 līdz 25 gadiem, piedaloties dažādās sacensībās un konkursos.

Turklāt pretēji baumām tieši Filips varēja sniegt negaidītu atbalstu. 2007. gadā, desmit gadu pēc princeses Diānas bojāejas, tika publicēta abu sarakste, un tajā Velsas princese viņu saukusi par “dārgo tēti”, un viss liecina, ka vīratēvs bijis morāls balsts. Filips ļoti pārdzīvoja, ka atšķirībā no viņa trīs bērnu – Annas, Endrū un Čārlza – laulības nebija veiksmīgas.

Aicināja sargāt dabu

1961. gadā Filips izpelnījās plašu sašutumu, Indijā nošaudams trofejai tīģeri. Tajā pašā laikā viņš labojās, ieguldot enerģiju dabas aizsardzībā. No 1961. līdz 1982. gadam Filips bija Pasaules dabas fonda britu nodaļas pirmais prezidents, no 1981. līdz 1996. gadam – arī visa fonda prezidents. Līdz pat savai nāvei viņš saglabāja fonda goda prezidenta titulu.

“Cilvēcei savā darbībā nav tiesību pakļaut izmiršanas riskam veselas dzīvnieku sugas. Ja nojaukt Vestminsteras abatiju, to var atjaunot. Bet kad mūsu dēļ izmira putns dodo, mēs vienkārši nespējam to atgriezt. Tas izzuda uz visiem laikiem,” intervijā BBC teicis princis Filips.

Viņš aicināja mums, cilvēkiem, dotajā varā pār dzīvības daudzveidību turēties pie morāles, nevis iznīcības principiem. Filips arī ļoti interesējās par dažādiem izgudrojumiem, bieži apmeklēja rūpnīcas un fabrikas, bija Rūpnieku biedrības patrons.    

Vienkārši viņa stils

Filips cienīja tiešu valodu – viņš nebūtu ne labs politiķis, ne diplomāts, kaut bieži pārstāvēja britu kroni arī ārzemēs. “Ziniet, viņš necieta muļķus. Ja jūs izteicāties kaut nedaudz aizplīvuroti, viņš atbildēja: tiec ar sevi skaidrībā,” intervijā BBC paudis princis Čārlzs.

Savam biogrāfam Filips atzinis, ka viņa darbs bija gādāt, “lai karaliene valda”. Ja nu kādam kas nepatika, vislabāk atbildējis pats princis Filips kādā intervijā BBC: “Tas vienkārši ir mans stils.”

Nekādu sarkano līniju

• 1986. gadā, uzrunājot britu studentus Ķīnā: “Ja paliksiet šeit ilgāk, jūsu acis kļūs šķības.”
• 2002. gadā Austrālijā, satiekoties ar aborigēnu uzņēmēju: “Jūs vēl aizvien metat šķēpus cits pa citu?”
• “Kurli? Ja esat šeit tik tuvu, nav brīnums, ka esat kurli,” 2000. gadā uzrunājot nedzirdīgu bērnu grupu pie karībiešu metāla bungām.
• “Tad jums izdevās netikt apēstam?” 1998. gadā Papua-Jaungvinejā sastaptam britu studentam.
• “Kā jūs atturat vietējos no iedzeršanas pietiekami ilgi, lai nokārtotu pārbaudījumu?” 1995. gadā autoinstruktoram Skotijā.
• “Jūs taču esat sieviete?” 1984. gadā, saņemot dāvanu no sievietes Kenijā.
• “Un no kādas eksotiskas pasaules malas jūs nākat?” 1999. gadā konservatīvo politiķim, Vorvikas baronam Džonam Teiloram, kura vecāki ir jamaikieši. “No Birmingemas,” viņš nesamulsa.