Ticības dēļ simtiem Rietumukrainas iedzīvotāju atsakās no elementārām ērtībām
Bez elektrības, auto, interneta, telefona, gāzes – tā labprātīgi jau teju gadsimtu dzīvo vairāki ciemati pašā 21. gadsimta Eiropas viducī, Ukrainas rietumos – Ternopiļas apgabalā.
Pirms 95 gadiem tur jauno kristīgās ticības paveidu, kas pieprasīja atteikšanos no visām mūsdienu civilizācijas ērtībām, sāka sludināt kāds ar evaņģēlisko ticību iepazinies no Pirmā pasaules kara atgriezies karagūsteknis. Ukrainas rietumu provincē joprojām ir simtiem viņa mācības sekotāju.
Svešiniekiem savā dzīvestelpā šie cilvēki, kurus citticībnieki dēvē visdažādākajos vārdos – “tumšie baptisti”, “Ukrainas amīši”, “vecticībnieki”, ne labprāt ļauj ieskatīties, viņiem tabu ir arī fotografēšanās un filmēšanās. Tomēr nesen Ukrainas telekompānijai “Ukraina” izdevās paviesoties vienā no šo apmēram pusotru tūkstoti cilvēku lielās kopienas mājās un pastāstīt par viņu ikdienu. Šis savā ziņā uzskatāms par unikālu videometeriālu, jo tajā nevis kāds “no malas” stāsta par šīs pārējiem dīvainās ticības pārstāvjiem, bet gan viņi paši atklāj savu dzīves ritumu:
Vairāk gan šie cilvēki pazīstami kā “kartuzņiki” (atvasinājums no slāvu vārda “картузник”, kas apzīmē amatnieku). Šo cilvēku kopiena ir visnotaļ augoša. Piemēram, viņu centrālajā ciematā Kosmirinā, kurā dzīvo gandrīz 1300 cilvēku, pērn nomira tikai desmit cilvēku, bet piedzima 56 bērnu. Kopienai nebūt nav tendences sarukt - ja jau viņi spēja noturēties pretī Ļeņina karojušajam ateismam, Staļinlaika represijām, nacistu okupācijai un “attīstītā sociālisma” ateismam, tad šodien uz Eiropas Savienības demokrātiju ejošajā Ukrainā viņiem ir vismazākā iemesla baidīties par to, ka viņus sagaida ilgi gadi cietuma kazemātos.
Pirms pāris gadiem Ukrainas Reliģiskās informācijas dienesta izdotajā Vladimira Moroza grāmatā par “kkartuzņikiem” teikts: “Cik var spriest pēc arhīva dokumentiem un sarunām ar vietējiem iedzīvotājiem, šī konkrētā reliģiskā kopiena radās, pamatojoties uz vietējo vasarsvētku kustību, kas parādījās Piedņestras ciematos pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā. Saskaņā ar vietējo ticīgo stāstiem un materiāliem, pēc Pirmā pasaules kara tur Rubļinas ciemā kāds vietējais vārdā Franko, kurš bija atgriezies no Pirmā pasaules kara gūstekņu nometnes, sāka sludināt savu izpratni par Krievijā iepazīto evaņģēlisko ticību.
Kosmirīnā izveidojās šo cilvēku centrs, kas pretojās vietējiem grieķu katoļiem. Pēdējie nelasot Bībeli, bet tikai klausieties priesteri baznīcā. Jaunās ticības izpratnes sludinātāji sevi uzskatīja par “īstenajiem ticīgajiem”. Pārtraukuši iet uz baznīcu un godināt ikonas, viņi pulcējās savās mājās, lai lasītu Svētos Rakstus.”
Reliģisku tradīciju ziņā daudzko neatpaliek no Kanādā un ASV dzīvojošiem amīšiem - kristiešu grupa, kas pieturas pie vienkārša 19. gadsimta dzīvesveida.
“Kartuzņikiem” ir arī īpaša “uniforma”, kas viņus padara atšķirīgus pārējo ukraiņu starpā – vīrieši nēsā tumšas krāsas beretēm līdzīgas cepures, bet sievietes košus lakatus, bet tā nav uzkrītošākā atšķirība. Viņi dzīvo tālu no civilizācijas priekšrocībām, un ir īsti “dabas bērni”, dodot priekšroku zirgu vai roku spēkam, nevis elektriskajai piedziņai. Civilizācijas ērtības viņiem neļauj izmantot ticība.
Viens no “kartuzņikiem” Petro Červinskis par dzīvi bez elektrības un gāzes Kijevas laikrakstam “Segodņa” saka: “Es visu mūžu dzīvoju šādi un nejūtu diskomfortu”. Viņam gan ir mobilais tālrunis, bet tas ir kā “pēdējais līdzeklis” ārkārtas situācijā. Internets ir tabu. No visām šīm ērtībām jāatsakās “augstā mērķa labad”:
“Jūs domājat, ka es nesaprotu, ka, piemēram, mājā elektrība ir laba, ka arī automašīna un viss pārējais ir labi? Es to visu saprotu. Bet man priekšā ir mūžīgā dzīve, tāpēc tās dēļ es no tā visa atsakos”.
Kosmirinā ir ļoti lielas ģimenes, jo sievietei jādzemdē tik reižu, cik “Dievs dod”. Tādēļ ir ģimenes pat ar 18 bērniem. Tomēr arī bērnu mirstība ir liela, jo “kartuzņiki” pārsvarā atsakās no medicīniskās palīdzības, tāpat kā no valsts piešķirtajiem bērnu pabalstiem. Jāiztiekot vien pašiem ar saviem spēkiem un Dieva svētības gribu, atsakoties no laicīgās pasaules. Tāpēc viņi arī atsakās gan no piedalīšanās vēlēšanās, gan došanās obligātajā karadienestā. Padomju laikā viņus par to sēdināja cietumā, kuru sūrā ikdiena nu “kartuzņikiem” iet garām. Kopš nesena laika daļa “kartuzņiku” daudzbērnu māšu gan sākušas no valsts pieņemt bērnu pabalstu naudu.
Nu jau mirušais sludinātājs Ivans Derkačs, kurš pasludināts par “kartuzņiku” kopienas mācības pravieti, izstrādājis mācības pamatnostādnes, kuras ir samērā vienkāršas: dvēseles glābšanai jādzīvo vienkāršībā, nevis jāiet uz baznīcām un nav jāpiedzeras. Tāpat nav atļauts izmantot savus transportlīdzekļus, gāzi, elektrību, it īpaši televīziju, radio un internetu. Lielākajai daļai nav tālruņu. Kosmirinas iedzīvotāji izmanto petrolejas lampas, kokogļu gludekļus un veļas dēļus. Nopirkuši vai mantojuši māju no “neticīgajiem”, pirmais, ko viņi izdara, ir - tai atslēdz elektrību un gāzi, izmet flīzes un citus “ekskluzīvus” apdares materiālus, piemēram, ja logi ir no plastmasas, tos nomaina pret pašizgatavotiem koka rāmjiem. Viņi nesvin arī nekādus svētkus un pārsvarā precas tikai ar savām ticības māsām vai brāļiem, nesvētī kāzas. Arī bēru mielastus un piemiņas pasākumus nerīko.
Te arī jāpiebilst, ka “pārējā pasaule” daudz par noslēgto “kartuzņiku” pasauli nezina, jo ārpus saviem ciematiem viņi “neiziet”. Piemēram, viņu bērni pasaulē “neizsitas”, jo uzreiz pēc skolas beigšanas “iejūdzas” aizpagājušā gadsimta dzīves kārtībā un pēc augstākās izglītības netiecas, viņiem vien pietiek ar pamatskolu.
Jā, viņi mācās valsts skolā, kur tiek izmantotas modernās tehnoloģijas, piemēram, datori. To ar Dievu uz pusēm “kartuzņiki” var sagremot, jo galvenais uzsvars ir uz to ka nedrīkst lietot tieši savu datoru vai automašīnu, bet skolas īpašumā esošās tehnoloģijas jau nav tavs personiskais īpašums. Un ir vēl viena civilizācijas “ekstra”. Vienā otrā mājā jau parādījusies elektriskā spuldzīte, ko darbina saules baterija. Primārais iemesls, kādēļ “kartuzņiki” atļāvās šādu ķecerību, bija tas, lai bērni varētu gatavot skolā uzdotos uzdevumus arī diennakts tumšajā laikā.
Tikmēr “kartuzņikus” pie “prāta” cenšas vest misionāri, kuri nepieder šai noslēgtajai reliģiskajai kopienai. Piemēram, pirms pieciem gadiem tur tika atklāta jaunuzbūvētā grieķu-katoļu baznīca, kurā, pēc visa spriežot, sludina savādāku ticības izpratni nekā piekopj vairums ciema iedzīvotāju:
