"Jūsu dzīve tur nav ne plika graša vērta" - igauņu narkomūlis par dzīvi ellē jeb Peru cietumā pavadītiem gadiem
Andruss Mikivers tikai pirms gada atgriezies dzimtenē Igaunijā pēc astoņiem gadiem pavadītiem Peru cietumā. Ieslodzījumā Andruss nokļuva pēc tam, kad viņu “uzmeta” narkobaroni, puisi pasviežot kā ēsmu peruāņu policistiem. Tagad igaunis par saviem drausmajiem piedzīvojumiem tālajā Latīņamerikā uzrakstījis atmiņu grāmatu.
Peru cietumos smok vairāki desmiti narkokurjeru no Baltijas valstīm, to vidū arī pāris desmitu latviešu. Par viņu neapskaužamo likteni zināms visai maz, pēdējos gados vien ik pa laikam parādās tikai kāda informācijas drumsla. To galvenais vēstījumu saturs ir par drausmīgajiem apstākļiem Peru cietumos, kuros valda nežēlīgi džungļu likumi.
Nu par to, kā tur klājas, sava autobiogrāfijā “Uz elli un atpakaļ” pastāsta igaunis Andruss Mikivers. Pērnavietis par Peru cietumā pavadītajiem gadiem atklāts bija arī Igaunijas sabiedriskās televīzijas rīta raidījumā.
Izbijis igauņu narkokurjers Andruss Mikivers stāsta par baisajiem apstākļiem Peru cietumā (igauņu val.):
“Viss gāja uz leju”
Andrusa bērnība nebija bezrūpīga un viegla. “Viss gāja uz leju no brīža, kad mans tēvs darbā piedzīvoja nelaimes gadījumu un viņam amputēja kāju. Drīz tēvs sāka stipri dzert, un starp tēvu un māti sākās lielas nesaskaņas,” stāsta Andruss.
Kad zēnam bija deviņi gadi, tēvs izdarīja pašnāvību, viņam pašam vajadzēja sākt rūpēties par sevi. Andruss sāka zagt, lai nopirktu sev pārtiku un apģērbu, visu nepieciešamo, kā viņam mājās vairs nebija. “Es nepretojos alkoholam, kautiņiem un zādzībām,” atzīst Andruss. Vārdu sakot, viņš jau bērnībā izbaudīja dzīves visnepievilcīgāko pusi.
Pagrieziena punkts sākās Nīderlandē, uz kurieni Andruss devās strādāt. “Es nonācu kokaīna biznesā, atradu sev, tā teikt draugu, kurš man piedāvāja kļūt par narkotiku kurjeru – “mūli”, kas nogādā kokaīnu no Dienvidamerikas uz Eiropu. Par katru piegādāto kokaīna kilogramu man solīja desmit tūkstošus eiro,” atklāj Andruss. Sākās lidojumi starp kontinentiem.
Viss ritēja kā pa diedziņu, līdz brīdim, kad policisti viņu aizturēja Peru lidostā. Aizturēšana notika visnotaļ dīvaini: it kā policisti jau iepriekš būtu zinājuši, pie kura, kas un kur jāmeklē.
“Vēlāk cietumā es uzzināju, kā darbojas Peru narkotiku tirgotāji. Viņi laiku pa laikam kādu narkokurjeru upurē policijai, lai viņus pašus liktu mierā un viņi netraucēti varētu strādāt,” stāsta Andruss un piebilst, ka tieši viņu narkobaroni bija izvēlējušies par upurjēru.
Ne visiem izdodas izdzīvot
Par dzīvi Peru cietumā narkotiku kontrabandā notiesātais Andruss stāsta, ka ne visiem tur izdodas izdzīvot: “Tur jūsu dzīve nav ne plika graša vērta. Viena no mazākajām problēmām ir nelieli kautiņu - līdz asinīm. Cietums ir drausmīga vieta, tā ir elle, no kuras es izkļuvu”. Andruss stāsta, ka viņu regulāri piekāva ne tikai likteņbiedri ieslodzījumā, bet arī cietumsargi.
Pēc Andrusa teiktā, cietumā visu varēja nopirkt un pārdot, un viņš tur pelnīja naudu, iesaiņojot narkotikas. “Tas bija vienīgais veids, kā nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai pabarotu sevi,” saka bijušais ieslodzītais.
Andruss ir priecīgs, ka nu atgriezies Igaunijā: “Man bija mērķis, kāpēc dzīvot. Mani gaidīja māsa, gribēju atkal savu dzimteni. Viss pārējais ir sīkumi”.
Tagad Andruss tumšajai pagātnei teicis ardievas. Viņš izveidojis kopdzīvi ar mīļoto sievieti, kļuvis par tēvu dēlam, pabeidzis celtniecības koledžu un uzsācis jaunu un godīgu dzīvi. Kad Andrusu arestēja Peru lidostā, viņam bija 24 gadi, nu ir Jēzus Kristus vecums un var uzsākt jaunu dzīves posmu.
