Ziemeļmaķedonija un kašķīgie kaimiņi: negaidīts šķērslis apdraud sarunas par dalību Eiropas Savienībā

Skopje 2018. gadā piekrita mainīt valsts nosaukumu no Maķedonijas uz Ziemeļmaķedoniju, lai atrisinātu strīdu ar Atēnām, kuras satrauca teritoriālu pretenziju iespēja uz tāda paša nosaukuma Grieķijas provinci. Martā Ziemeļmaķedonija veiksmīgi pievienojās NATO, bet kopš 2005. gada ilgušās sarunas par dalību Eiropas Savienībā apdraud negaidīts šķērslis.

Bulgārijas pretenzijas

Jau augustā Sofija nosūtīja pārējām dalībvalstīm memorandu, kurā sešās lappusēs izklāsta Bulgārijas pozīciju un aicina Ziemeļmaķedoniju saraut saites ar “komunistiskās Dienvidslāvijas ideoloģisko mantojumu”.

Memorandā visai atklāti pausta Bulgārijas nacionālistiskā pozīcija un jaušamas teritoriālas pretenzijas – Ziemeļmaķedonijas iedzīvotāji esot bulgāri, runājot bulgāru valodā, tikai viņiem zem bijušās Dienvidslāvijas varas mākslīgi uzspiesta maķedoniešu identitāte.

Šis nav jauns apgalvojums, tādu nostāju Bulgārija oficiāli paudusi kopš 50. gadiem, tikai mūsdienu Eiropā kopš Otrā pasaules kara mācībstundas tas nešķiet iederīgi. Rēgensburgas universitātes vēstures profesors Ulfs Brunbauers intervijā Deutsche Welle salīdzina: “Tas ir tāpat, ja vācieši teiktu austriešiem, ka viņi patiesībā ir vācieši.”

Ne tikai valoda

Maķedoniešu valoda tiešām ir līdzīga bulgāru un arī serbhorvātu valodai, un viņi savā starpā var saprasties diezgan brīvi, tomēr maķedonieši sevi uzskata par atsevišķu tautu.

Ziemeļmaķedonijas premjers Nikola Dimitrovs norāda, ka valoda “nav atzīšanas vai neatzīšanas kritērijs Eiropā 21. gadsimtā” un pašnoteikšanās tiesības nav noliedzamas.

Bulgāru sociologs Ivailo Ditčevs atzīst, ka memoranda vēstījums pauž, ka tādas “Maķedonijas nemaz nav”. “Un kad jauna nācija spītīgi negrib atteikties no savām tiesībām uz pastāvēšanu, Bulgārijā uz to raugās kā uz agresijas aktu,” Ditčevs norāda komentārā "Deutsche Welle".

Vieniem okupācija, otriem atbrīvošana

Otrā pasaules kara laikā Bulgārija bija Trešā reiha sabiedrotā un okupēja daļu tagadējās Ziemeļmaķedonijas. Kamēr Ziemeļmaķedonijas skolas vēstures grāmatās to sauc par bulgāru fašistisko okupāciju, Bulgārijā visā nopietnībā par tautiešu atbrīvošanu. Jāpiebilst, ka tā laika Bulgārijas valdība ir atbildīga pa 7000 ebreju deportācijām tagadējās Ziemeļmaķedonijas teritorijā, gāja bojā arī tūkstošiem citu tautību iedzīvotāju.

Tāpat kā Krievijai nepatīk Baltijas valstu attieksme pret atbrīvotājiem, arī Sofija neslēpj sašutumu un pērn parlamenta pieņemtajā deklarācijā pat pieprasījusi Ziemeļmaķedonijai izbeigt lietot terminu “fašistiskā okupācija” mācību grāmatās un uz pieminekļiem. 

Komisija netika pie skaidrības

2017. gadā bija izveidota abu valstu kopīga vēsturnieku un pedagogu komisija, bet pie kopsaucēja tā nenonāca un pērn darbību apturēja. Tagad Bulgārija pieprasa komisijas darba atjaunošanu un pirmo atskaiti, pretējā gadījumā draudot bloķēt Ziemeļmaķedonijas ceļu uz Eiropas Savienību.

Ziemeļmaķedonijas ekspertu grupas priekšsēdētājs Dragi Georgijevs gan neredz, kā to izdarīt: “Bulgāru memorands, kurā noliegta mūsdienu maķedoniešu valodas un kultūras pastāvēšana, neveicina sekmīgu komisijas darbu.”

Turklāt, lai iestātos Eiropas Savienībā, svarīgi ir pavisam citi kritēriji, nevis kā kurš traktē vēsturi, valodu un kultūru.