Latvijas pierobežā igauņu fermeris nokalpina slaucēju, kurš viņam paliek parādā tūkstošiem eiro

Saimniecība „Nopri” ir viens no Igaunijas veiksmes stāstiem, kuru reklamē ne tikai mūsu ziemeļu kaimiņvalsts tūrisma ceļveži, bet par kuru arī pērn celsmīgu rakstu publicēja žurnāls „Latvijas Lopkopis”. Ceļotāji tiek aicināti viesoties „Nopri”, izbaudīt lauku dzīves eksotiku un uzzināt, kā rodas piens. Savukārt „Latvijas Lopkopis” rakstīja: „Igaunijas ģimenes saimniecība “Nopri Farm” atrodas pašā Latvijas pierobežā, Veru apriņķī. Tās saimnieks Tīts Nīlo 22 gadu laikā savu ģimenes saimniecību izveidojis par vienu no spēcīgākajām Igaunijā, sekmīgi konkurējot tirgū ar pašražotiem piena produktiem”. Tomēr, kā raksta „Postimees”, viss laikam tik spoži neizskatās.

„Strādāju kā vergs”

Savu bēdīgo pieredzi, strādājot „Nopri”, „Postimees” atklājis Tavro Truja, kurš pēc piecu gada slaucēja darba saimniekam vēl palicis parādā saimniekam, jo viņš palīdzējis aprūpēt sava par minimālo algu algotā darbinieka lauku sētu. Par „parādu saimniekam” viņš uzzināja tikai tad, kad ar tiesas lēmumu Trujam tika arestēja viņa bankas kontu un īpašumu. Izbijušajam „Nopri” darbiniekam vajadzēja vien ar „nē” atbildēt uz e-pasta vēstuli, kuru izsūtīja parāda piedzinēji. Bet viņš to neizdarīja, jo viņam nav interneta pieslēguma un, kā pats saka, neprot rīkoties ar datoru. Nu visi termiņi ir nokavēti... Ja Trujs elektroniski būtu apliecinājis, ka viņš nepiekrīt Nīlo prasījumam, tad no viņa „parādu” nepiedzītu. 

46 gadus vecais Trujs „Postimees” stāsta, ka viņš „kā vergs” piecus gadus nokalpināts „Nopri” fermā. Darba diena viņam sākusies divos naktī, kad bija nepieciešams sagatavoties rīta slaukšanai. Pirmais darba cēliens ilga līdz septiņiem-astoņiem no rīta. Pulksten 10.00 sākās otrā slaukšana, kas ilga līdz vieniem-diviem pēcpusdienā: “Un tad pienāca laiks trešajai slaukšanai: vakarā no pulksten pieciem, kas dažreiz ilga līdz vienam no rīta. Un divos naktī viss atkal sākās no jauna”.

Saskaņā ar 2013. gadā parakstīto darba līgumu viņa darba nedēļai vajadzēja ilgt 40 stundas, bet patiesībā viņam nācās strādāt pat 48 stundas nedēļā. Trujs stāsta, ka mēnesī nostrādājis 265–280 stundas, un atalgojums bija minimālā alga, kas bija nedaudz vairāk 400 eiro. Darba devējs gan tam nepiekrīt un teic, ka Trujs pēdējos gados strādāja mazāk nekā 40 stundas nedēļā.

Gadu gaitā Trujs zaudēja lauku darba prieku, veselība, pēc viņa teiktā, pasliktinājusies tieši darba apstākļu dēļ: “Man sāka rasties problēmas ar acīm, sāka sāpēt roka, sāpēja viss ķermenis”. Tagad Trujam pastāvīgi jāapmeklē ārsti.

Truja kolēģe Rīna Jārvapilda, kura veica gan slaucējas, gan ganes pienākumus, arī stāsta par „Nopri” fermā piedzīvotajiem neciešamajiem darba apstākļiem: „Tur ir liels mitrums, un visu laiku jāstrādā uz kājām ... Locītavas to neiztur. Man tika veikta locītavu un muguras operācija. Nīlo tad teica, ka es esmu ļoti slima un vairs neesmu vajadzīga. Tagad man ir invaliditātes grupa”. Viņa saka, ka Nīlo „iešot pāri līķiem”, no viņa visi baidoties un neviens „neuzdrošinās pretoties”.

Aizmirsa pateikt „nē”

Jautāts, kāpēc nepameta darbu, ja viņam tas radīja tikai problēmas, Trujs emocionāli atbild: “Kur man iet? Izvēles nav! Kaut kā jādzīvo”.

Truja dzīve nav bijusi rozēm kaisīta. Viņš agrā bērnībā traģiski zaudēja vecākus, un dzīvoja pie vecmāmiņas, kuras saimniecībā viņš strādāja jau no piecu gadu vecuma. Sūrās dzīves dēļ viņš arī nepabeidza vidusskolu. Kad vecmāmiņa saslima, darbs omes saimniecībā palika vien uz Tarvo pleciem, kas atstāja nospiedumu viņa garīgajā veselībā.

39 gadu vecumā viņam nācās meklēt darbu, ko atrada kaimiņos esošajā „Nopri” saimniecībā. Vienlaikus „Nopri” īpašnieks Trujam arī palīdzēja aprūpēt viņa saimniecību. Trujs atzīst, ka saņēmis palīdzību gan „uz lauka”, gan „ar sienu”, par ko viņš arī esot kārtīgi ar Nīlo norēķinājies. Tomēr Nīlo uzskata, ka viņam par palīdzēšanu Trujs esot palicis parādā 8100 eiro.

Kad saimnieks Truju atlaida no darba, jo slaucēji vairs nebija vajadzīgi – visu darīja automātiskās slaukšanas iekārtas, darbiniekam netika izmaksāta atlaišanas kompensācija, jo tā tika ieturēta par sakrājušos parādu. Nīlo saka: „Tarvo ir visiem parādā. Neviens nevēlas viņam sniegt pakalpojumus, bet es kā kārtīgs cilvēks viņam palīdzēju”. Viņš cerējis, ka galu galā, strādājot pie viņa, Truja atmaksās visus parādus. Tomēr tā nav noticis.

2018. gadā pēc aiziešanas no darba Trujs vēl no Nīlo pieprasījis kompensāciju un panācis, ka viņam pēc Darba strīdu izskatīšanas komisijas lēmumam izmaksā 800 eiro. Savukārt Nīlo caur tiesu jau no Truja vēlējās atgūt 6400 eiro, kas viņam izveidojies kā parāds par „Nopri” sniegtajiem pakalpojumiem.

Pēc Igaunijas likumiem. viņam šis parāds nebūtu jāapmaksā, ja viņš tam nepiekristu, jo oficiālu dokumentu par to nav. „„Nopri” īpašnieks ar tiesas starpniecību paātrinātā kārtībā iesniedza Truja maksājuma rīkojumu, un šajā gadījumā tiesa neanalizē prasības pamatojumu pēc būtības. Tas darbojas vienkārši: tiek nosūtīts pieprasījums un, ja nav protesta, tiek uzskatīts, ka tas ir stājies spēkā. Tiesa neņem vērā prasības būtību, taču, lai šis process nesāktos, Trujam uz viņam nosūtīto e-pastu bija jāatbild ar vienkāršu vārdu “nē”,” raksta „Postimees”.

Bet Truja, pēc viņa teiktā, neko nezināja par pieprasījumu: “Es par to nesaņēmu nevienu vēstuli, un elektroniskā adrese, uz kuru viņu varēja nosūtīt e-pastu, nedarbojas. Es nezinu, kā rīkoties ar datoru”.