Vai beidzot tiks atklāts pazudušās Dzintara istabas noslēpums? Poļu ūdenslīdēji nāk klajā ar nebijušu atradumu

Ar dzintaru un zeltu bagātīgi rotātā Dzintara istaba bija daļa no Jekaterinas pils Sanktpēterburgā, bet pēdējo reizi tā redzēta Kēnigsbergā (Tagad Kaļiņingradā). 1945. gadā vāciešu evakuācijas laikā no Kēnigsbergas ar smagu kravu izgāja kuģis "Karlsruhe", kuru padomju armijas lidmašīnas pie Polijas krastiem bombardēja un trīs minūšu laikā tas nogrima.

Tolaik izglābti apmēram simts cilvēki. Poļu ūdenslīdēji no grupas "Baltictech" pārliecināti, ka atraduši to pašu nogrimušo kuģi. "Mēs kopš pagājušā gada meklējām atlūzas, kad sapratām, ka Baltijas jūras dibenā varētu atrasties interesanta notikuma noslēpums. Kuģis ir tikpat kā neskarts. Tajā mēs atradām kara mašīnas, porcelānu un lielu daudzumu kastes ar nezināmu saturu," sacīja viens no ūdenslīdējiem Tomašs Stahura.

Kuģis piedalījās operācijā "Hanibāls" – kas bija viena no lielākajām jūras evakuācijām vēsturē, kuras dēļ vairāk nekā miljons vācu karavīru un Austrumu Prūsijas mierīgo iedzīvotāju Otrā pasaules kara beigās izvairījās no padomju karavīriem. Vēsturiskie dokumenti liecina, ka tvaikonis pametis Kēnigsbergu steigā – ar lielu kravu un 1083 cilvēkiem uz klāja.

Kuģa zemūdens atlieku meklēšana ilgusi apmēram gadu. Pētnieku rīcībā bija padomju laika lidotāju atskaites un zvejas kartes ar norādēm par šķēršļiem dzelmē, tai skaitā nogrimušiem kuģiem. Ūdenslīdēju grupa vispirms atlasīja vairākus desmitus punktu pārbaudei, pēc tam to skaits samazināts līdz 22 punktiem un tikai viens no tiem izrādījies kuģa izmērā.

Jūnijā un septembrī ūdenslīdēji veica trīs iegremdēšanās un uzņēma kuģa fotogrāfijas. Tvaikonis bija nogrimis vertikāli ar priekšgalu atsitoties pret dzelmi. Pētījumi tiks turpināti, taču tos apgrūtina lielais dziļums un attālums no krasta. 

Dzintara istabas vēsture
Dzintara istabu Krievijas caram Pēterim I apmaiņā pret grenadieriem un lielu kaujas speciālistu grupu uzdāvināja Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms I. Istaba bija viena no lieliskākajiem 18. gadsimta mākslas darinājumiem. 52 kvadrātmetri izrotāti ar trīs toņu dzintaru, 565 smagiem svečturiem, spoguļu mozaīkām un divām tonnām zelta.

1941. gadā Dzintara istaba nogādāta Kēnigsbergas pilī. 1945. gadā tās pēdas pazūd. Padomju komisija pēc izmeklēšanas nonāca pie secinājuma, ka Dzintara istaba nodega 1945. gada bombardēšanā. Tomēr 2000. gadā Vācija nodeva Krievijai Dzintara istabas fragmentu. Mozaīka tika konfiscēta pirms trīs gadiem kādam notāram, kuram to uz laiku nodeva vācu oficieris, kurš piedalījies dārglietas izvešanā.

Dzintara istabas meklējumi kopš tā laika turpinās. Vieni eksperti uzskata, ka tā varētu atrasties pazemes tuneļos netālu no Drēzdenes. Citi pārliecināti, ka tā paslēpta pamestās šahtās Silēzijā (vēsturisks reģions Centrāleiropā), bet vēl trešie mēģina pierādīt, ka tā ierakta Dānijas pussalas ziemeļu daļā.

Dzintara istabu meklē arī Kaļiņgradas katakombās un ASV. Tagad Sanktpēterburgā var redzēt precīzu Dzintara istabas kopiju. Restauratori izveidoja to pēc fotogrāfijām un aprakstiem. Darbs turpinājās 23 gadus un noslēdzās 2003. gadā. Restaurācija izmaksāja 11,35 miljonus dolāru. Izveidei tika izmantotas sešas tonnas dzintara no Kaļiņingradas raktuvēm.