Iefiltrējies žurnālists 2 gadus nostrādā Parīzes policijā un atklāj, cik neglīti tur viss notiek
Franču žurnālists Valentīns Žandro, kurš iefiltrējās Francijas Valsts policijā, divu gadu laikā piedzīvoto ir aprakstījis grāmatā “Policists”, atklāti stāstot par rasisma un vardarbības kultūru likumsargu aprindās.
Žurnālists grāmatā pauž, ka viņa divu gadu ilgās policista karjeras laikā vardarbība no kārtības sargu puses bijusi tik bieži sastopama, ka kļuvusi gandrīz banāla, un apraksta vienu gadījumu, kad viņš esot bijis spiests palīdzēt viltot pierādījumus pret pusaudzi, kuru piekāvis policists.
“Tas mani patiešām šokēja, kad dzirdēju policijas darbiniekus, kas it kā ir valsts pārstāvji, saucam cilvēkus ar citādu ādas krāsu, arābus vai imigrantus par “neliešiem”, bet visi to darīja,” viņš saka.
“Vardarbīgi bija tikai daži no virsniekiem, taču... viņi tādi bija visu laiku,” žurnālistu, grāmatas autoru citē britu medijs "The Guardian".
Rasisms un homofobija kļūst par ikdienu
Žandro arī stāsta, ka viņš bijis šokēts, uzzinot, cik slikti apmācīti ir policijas darbinieki, cik mazas ir viņu algas un kā pastāvīgais stress un darba ikdienā piedzīvotā vardarbība, ar ko viņi paši arīdzan saskaras, noved likumsargus līdz depresijai un pašnāvībai.
Žurnālists gandrīz sešus mēnešus pildīja dienesta pienākumus policijas iecirknī vienā no Parīzes noziedzības mocītākajiem administratīvajiem apgabaliem, kur attiecības starp likumsargiem un iedzīvotājiem izsenis ir saspīlētas.
Savā grāmatā “Policists”, kas publicēta šonedēļ, Žandro atklāj, ka viņam pēc tikai trīs mēnešu apmācības jau izsniegts formastērps un šaujamierocis. Pavisam, drīz viņš izsūtīts patrulēt.
Savā grāmatā žurnālists stāsta, ka gandrīz katru dienu piedzīvojis, kā policisti uzbrūk jauniešiem, no kuriem daudzi bijuši nepilngadīgi. Žandro arī apraksta sava veida “klanu” sistēmu, kas nozīmē, ka virsnieki vienmēr iestāsies par savējiem un aizsargās likumsargus, neskatoties uz situāciju, tādējādi iedvešot sev pakļautajos nesodāmības sajūtu.
“Viņi uz ielas redz nevis jaunieti, bet primāri huligānu... Kad ir iedibināta šāda izpratne, viss kļūst attaisnojams. Piemēram, var piekaut kādu pusaudzi vai imigrantu,” viņš raksta.
“Manā iecirknī ik dienas bija dzirdami rasistiski, homofobiski un mačo tipa komentāri. Ar to parasti izcēlās daži konkrēti kolēģi, kamēr citi to pacieta vai vienkārši ignorēja,” žurnālistu citē "The Guardian".
Valentīna Žandro grāmatu klajā ir laidusi izdevniecība “Editions Goutte d' Or”, kas ir tā dēvētā “nišas izdevniecība” un izdod vien trīs grāmatas gadā. Šīs grāmatas publicēšanas process noritēja lielā slepenībā. Tā tika drukāta Slovēnijā, un grāmatnīcas Francijā to pasūtīja, nezinot īpaši vairāk par saturu.
Piekauj pusaudzi, melo par pierādījumiem
Pats autors apgalvo, ka šī grāmata nav vērsta pret policiju. Tas ir patiess, detalizēts pārskats par policijas darbinieka ikdienu šaubīgā Parīzes rajonā.
Viņš apraksta, ka vienā no pirmajām patruļām kāds kolēģis policijas transportlīdzeklī piekāva imigrantu pusaudžu vecumā.
“Divas nedēļas uniformā, un es jau kļuvu līdzvainīgs imigranta piekaušanā,” raksta autors. Par incidentu nekad netika ziņots. “Tas, kas notika mikroautobusā, paliek mikroautobusā,” viņš piebilda.
Kādā citā reizē Žandro un viņa patruļas biedri atsaucās uz sūdzībām par kādiem jauniešiem, kuri skaļi atskaņojuši mūziku. Kad viņa kolēģis pazemoja vienu no jauniešiem un tas verbāli reaģēja, jaunietis tika piekauts, arestēts un apsūdzēts.
“Mēs būtu varējuši konfiscēt to skandu un vienkārši aiziet vai neteikt neko. Tā vietā situācija saasinājās un jaunietis tika piekauts“, stāsta Žandro.
Piekautais zēns iesniedza oficiālu sūdzību pret policiju, Žandro kolēģi liecināja un uzstāja, ka piekautais ir sniedzis nepatiesu liecību izmeklētājiem, pakļaujot viņu apsūdzībai par pierādījumu viltošanu, kas prasa bargu naudas sodu un cietumsodu.
Žandro saka, ka viņš cīnījies ar savu sirdsapziņu pirms nepatiesa ziņojuma parakstīšanas, bet atteikšanās, visticamāk, beigtos ar viņa pētījuma izgāšanos.
Žandro teica, ka virsnieki bieži tika pārslogoti ar dokumentu aizpildīšanu, strādāja nolaistos birojos, brauca ar sadangātām automašīnām un bieži vien iegādājās darbam svarīgu aprīkojumu no savas kabatas, kas, kā apgalvo autors, varētu būt viens no iemesliem depresijai, no kuras cieš ievērojams skaits likumsargu.
2019. gadā Francijā pašnāvību veikuši 59 policisti, kas ir par 60% vairāk nekā gadu pirms tam, vēsta "The Guardian". Kādai “Facebook” grupai, kas izveidota, lai atbalstītu “izmisumā” nonākušos likumsargus, dažu dienu laikā pieteikušies vairāki tūkstoši dalībnieku.
Medijs “The Guardian” ir viens no trim (kopā ar “Le Monde” un “Mediapart”) kam bijis ļauts izlasīt grāmatas manuskriptu izdevēja advokāta birojā un intervēt tās autoru.
Pats autors Valentīns Žandro ir 32 vecs un nāk no Bretaņas Francijas rietumos. Līdz šim autors strādājis vietējos laikrakstos un radio un veicis vairākas izmeklēšanas, kuru laikā iefiltrējies gan autoražotāja “Toyota” rūpnīcā, gan “Lidl” lielveikalā.
“Gribēju parādīt to, ko mēs no malas, no ārpuses nekad neredzam. Francijā ir divi lieli tabu – policijas vardarbība un ļaunprātīga rīcība, kā arī policistu pašnāvības. Francijā cilvēki vai nu mīl un ciena policiju, vai arī viņus kaismīgi nīst,” savu motivāciju atklāja žurnālists, paužot cerību, ka grāmata varētu būt ierosinājums uzlabot stāvokli Francijas Valsts policijā.
