No idejas līdz lielajam Baltkrievijas karogam pagāja 20 stundas

Ar Baltkrievijas neatkarīgo ziņu portālu TUT.BY sazinājušies cilvēki, kas vēlējās izstāstīt, kā tapa milzīgie karogi, kas rotāja ap 200 000 lielo demokrātijas atbalsta gājienu Minskā. Pagaidām viņi vēlas palikt anonīmi, jo situācija Baltkrievijā joprojām ir bīstama.

Top jauna vēsture

“Sazināties ar redakciju mani pamudināja lērums ziņojumu, ka karogi it kā ir pierādījums, ka gājiens gatavots ilgu laiku un organizēts par vai nu par Krievijas, vai nu Rietumu leļļu pavēlnieku naudu. Kad zini, kā viss norisinājās, lasīt to ir īpaši smieklīgi,” smaida portāla sarunas biedrs.

Baltkrievu karogam tagad top jauna vēsture. Intervētais nesen dzirdējis jaunu puišu sarunu, kuriem varētu būt ne vairāk par divdesmit gadu. Viņi raudzījušies uz meitenēm ar karogiem, un pēkšņi viens secinājis: “Klausies, es sapratu mūsu karoga jēgu! Baltā josla ir mūsu pretspars, sarkanā – tās asinis, kas lija protestu laikā.” Un otrs piekritis: “Jā, tiešām, tā arī ir!”

Milzīgo karogu tapšana sākās kāda Minskas rajona interneta tērzētavā. Iedvesmu deva Grodņas simtmetrīgais veikums, un galvaspilsētā īsā laikā uzšuva 60 x 40 metru lielus karogus.

Ziedoja laiku, darbu un naudu

“Nekāda projekta finansējuma no ārienes nebija. Mēs sametāmies, cik kurš varēja, tik arī pārskaitīja. Kurš piecus rubļus, kurš desmit (pusotra līdz trīs eiro – Red.),” stāsta aktīvists. Kopīgi izlēma, kādu audumu un kur pirkt. Sākumā cenas bija augstas, bet, uzzinot, kādam mērķim, pārdevēji devās uz noliktavu un maksu nolaida vismaz par trešo daļu. Visbeidzot interneta tērzētavā kāda meitene atrada piegādātājus, kas piekrita trīs baķus atdot par pašizmaksu – tādai lietai nav žēl.

Visi darījuši, ko katrs var, brīvprātīgi, bez organizatoriem, uzdevumu saraksta un kontroles. Par apgalvojumiem, ka karogi tapuši vismaz divas nedēļas, vīrietis smejas. Pieticis ar piecām šuvējām un tikai 20 stundām no idejas dzimšanas līdz brīdim, kad viss rajons iznāca ielās ar savu karogu.

Šuvējas strādāja bez maksas, apvienoja pūliņus, izplānoja darbu un tika galā trīs stundās. Kad viņām tikko bija atnests audums, šuvējas teikušas: “Paldies, zēni, ka labojat mūsu kļūdas.” Tagad daudzi Baltkrievijā atzīst, ka apolitiskums vai vienaldzība, centieni izlikties neredzam, kurp ved Lukašenko, prasa dārgu cenu.

Ceļu bruģē mazas uzvaras

“Man tajā brīdī asaras sariesās,” atzīst stāstītājs. “Kaut gan saprotu, ka raudāt par agru. Mēs esam ilga un grūta ceļa pašā sākumā. Bet, no otras puses, mūs atbalsta mazās uzvaras. Un karogu uzšūšana ir viena no tādām uzvarām.”

Tās laikā iepazīti citi brīnišķīgi cilvēki, kas spēj apvienoties, ne velti tagad raksta, ka Baltkrievijā šobrīd dzimst pilsoniskā sabiedrība. “Manuprāt, viss sākās jau koronavīrusa laikā, kad mēs sapratām, ka neviens, izņemot mūs, neaizsargās sevi un savu ģimeni.” Vietā atgādināt, ka Lukašenko ilgu laiku dēvēja Covid-19 par psihozi un ņirgājās par mirušajiem, saucot viņus par vārguļiem – tas nokaitināja daudzus baltkrievus.

 “Katrā posmā cilvēki bija gatavi palīdzēt par velti, jo runa nav par naudu, bet par nākotni. Par mūsu bērnu nākotni. Un par mūsu nākotni arī, es ceru. Grūti pierādīt tiem, kas netic, ka tas ir vienīgais izskaidrojums.” Salīdzinoši labi atalgotie omonieši tam nespēj noticēt – kā var par savu ideju iestāties bez maksas un pavēles. Var.