Dīkdieņu kļūs vairāk? Bažījas par Spānijas soli maksāt naudu pat tiem, kuri nekad nav strādājuši
Spānijā šobrīd tiek ieviests tā dēvētais garantētā ienākuma minimums, tomēr ne visi par to priecājas.
No 26. jūnija Spānija saviem “nabadzībā dzīvojošajiem” iedzīvotājiem vecumā no 23 līdz 65 gadiem sāk izmaksāt vismaz 462 eiro lielu pabalstu mēnesī, kam klāt par katru ģimenes locekli nāk vēl 139 eiro, tomēr uz ģimeni nevar pārsniegt 1015 eiro mēnesī. Šis garantētais ienākums paredzēts arī ārvalstniekiem, kuri dzīvo Spānijā. Spānijas varasiestādes aplēsušas, ka ik gadu šim mērķim varētu aiziet 3 miljardi eiro, un palīdzību saņemtu 2,3 miljoni mazturīgo. Jānorāda, ka Spānijā kopā mīt 47 miljoni iedzīvotāju.
Tomēr daudzi speciālisti norāda, ka šis jaunievedums var negatīvi ietekmēt jau tā problemātisko valsts budžetu, kā arī atņemt nabadzīgajiem stimulu strādāt, vēstī “Deutsche Welle”.
Madrides universitātes politikas zinātnes profesors Emilio Lopess Algero norāda, ka palīdzība mazturīgajiem nepārprotami ir valsts pienākums, un atgādināja, ka Spānijā ir dažādas palīdzības programmas pilsoņiem – bezdarbnieku pabalsts, atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti, bērniem no maznodrošinātām ģimenēm, nabadzīgām atraitnēm un bāreņiem, kā arī cilvēkiem virs 65 gadu vecuma, kuriem nav darba stāža, līdz ar to arī tiesības uz parasto pensiju, kā arī citi palīdzības veidi.
Jaunais pabalsts, kā norāda eksperts, paplašinās to cilvēku loku, kas saņem maksājumus no valsts budžeta. Piemēram, šī palīdzība pienāksies tiem, kuri sen zaudēja darbu, bet laika gaitā arī bezdarbnieku pabalstu, jo beidzās tā izmaksas termiņš. Minimālo ienākumu saņems arī cilvēki, kuri nekad nav pat strādājuši. Šim kritērijam, kā liecina oficiālā statistika, atbilst aptuveni ceturtā daļa spāņu līdz 30 gadu vecumam.
Tomēr profesors uzskata, ka šis palīdzības pasākums var atņemt motivāciju strādāt, un daudzi cilvēki var izkrist no darba tirgus, jo saņemt pabalstu viņiem būs izdevīgāk, nekā strādāt, piemēram, par apkopēju. Vai arī daudzi var pāriet uz ēnu ekonomiku, saņemt garantēto ienākumu un arī algu aploksnē.
Madrides Socioloģisko pētījumu centra eksperte Klāra Torresa Krusa arī raizējas par motivācijas zudumu. Viņa norāda, ka Spānija ar līdzīgu situāciju jau saskaras lauksaimniecības jomā. Piemēram, šogad nemaz neesot tikusi novākta ķiršu raža, ko parasti paveic sezonālie darbinieki no Austrumeiropas un Ziemeļāfrikas, kuri Covid-19 dēļ šogad netika piedalīties darbos. Bet 200 tūkstoši Spānijas lauksaimniecības jomas darbinieki, kuri saņem jau 1986. gadā ieviestu pabalstu, jo viņiem trūkstot stabilu ienākumu, aicinājumiem nākt talkā neatsaucās.
Socioloģes stāstīto ilustrē divu brāļu – Huana un Roha Rodrigesu – situācija. Viņiem pieder aitas kādā Badajozas provinces ciematā, kur dzīvo seši tūkstoši cilvēku. Trešdaļa tur ir reģistrēti kā lauksaimniecības nozares darbinieki un saņem minēto pabalstu, bet aitu turētājiem Rodrigesiem ganus nākas aicināt no Rumānijas, bet cirpšanas darbus uzticēt iebraucējiem no Francijas, jo neviens vietējais nealkst strādāt.
Torresa Krusa norāda, ka garantētā minimālā ienākuma ieviešana valstī radīja ļoti neviennozīmīgu reakciju. Tie, kuri uz to var pretendēt, nonāca eiforijā, bet citi mazāk turīgie iedzīvotāji vīlās, jo viņiem atbalsts nepienākas.
Jānorāda, ka šis atbalsta pasākums nekādā mērā nav saistīts ar Covid-19. Plāni to ieviest bija iekļauti kreisā spārna koalīcijas partijas “Podemos” programmā vēl krietni pirms pandēmijas. Tomēr speciālisti šaubās, vai valdībai izdosies ilgstoši uzturēt šo sociālās aizsardzības mehānismu neapskaužamas ekonomiskās situācijas dēļ.
