Itāļu mediķiem sāp sirds par cilvēku necieņu
Itālijas ārstus un medmāsas Covid-19 krīzes karstumā slavēja, sauca par varoņiem un apbrīnoja viņu pašaizliedzīgo darbu, glābjot pacientu dzīvības, tomēr tagad, kad šajā valstī grūtākais šķietami ir aiz muguras, mediķiem klājas ļoti grūti, vēstī BBC.
Krīzē strādājošie mediķi dalās ar izdegšanu, bailēm un cerību pandēmijas laikā
Pasaules veselības organizācija (PVO) paziņojusi, ka vairākās valstīs Covid-19 diagnosticēts katram desmitajam mediķim. Piemēram, Itālijā sasirgušo mediķu skaits pārsniedz 13 ...
Lombardija ir pasaulē skartākais reģions pasaulē. Intensīvās terapijas nodaļas medbrālis Paolo Miranda no Kremonas stāsta: “Esmu kļuvis viegli aizkaitināms. Ļoti ātri sadusmojos un pat iesaistos kautiņos.”
“Tas, ko mēs pārdzīvojām, nedrīkst tikt aizmirsts. Drīz tas kļūs par vēsturi. Lai arī situācija uzlabojas, mēs aizvien jūtamies kā tumsā. Sajūta tāda, it kā mēs būtu ievainoti. Mēs to, ko redzējām un pārdzīvojām, nesam sevī iekšā,” viņš stāsta.
Līdzīgi jūtas arī reanimācijas nodaļas māsa Monika Marioti, kura stāsta, ka šobrīd mediķiem klājas grūtāk nekā krīzes laikā. “Tad mūsu priekšā bija redzams ienaidnieks. Tagad ir parādījies laiks apdomāties, un es jūtos pazudusi, bet eksistence šķiet bezmērķīga,” viņa klāsta.
Epidēmijas uzplaiksnījuma kulminācijas laikā mediķi bija mobilizējušies un katru sekundi bija aizņemti, bet tagad spriedze ir mazinājusies, taču ārā iznāk stress, kas krājies pēdējo nedēļu laikā. “Mani moka bezmiegs un murgi. Mostos desmit reizes naktī no tā, ka man dauzās sirds un trūkst gaisa,” atklāj Monika.
Viņas kolēģe Elīza Piceira stāsta, ka ārkārtējās situācijas laikā šķita, ka enerģijas avoti ir neizsmeļami, bet tagad tas zudis, trūkst spēka pat pagatavot sev maltīti un sakārtot māju. Brīvdienās viņa vienkārši lielāko daļu dienas pavada, sēžot dīvānā.
Martina Benedeti ir vēl viena medmāsa no reanimācijas nodaļas Toskānā. Viņa aizvien baiļojas tikties ar radiem un draugiem, lai viņus neinficētu. “Es sociāli distancējos pat no sava vīra. Dzīvojam katrs savā istabā,” viņa stāsta, piebilstot: “Katru reizi, kad izeju ārā, mani pārņem nemiers, un es steidzu atgriezties mājās.” Medmāsa atklāj, ka katra sīkākā piepūle šķiet neiedomājama.
“Neesmu droša, ka vēlos turpināt strādāt par medmāsu. Šo divu nedēļu laikā es redzēju vairāk nāvju, nekā iepriekšējo sešu gadu laikā,” viņa stāsta.
Pētījumā atklājies, ka aptuveni 70% Itālijas mediķu, kuri piedalījās cīņā ar Covid-19 visvairāk skartajos reģionos, tagad jūtas izdeguši. “Faktiski šobrīd medmāsām un ārstiem ir grūtākais mirklis. Kad cilvēks cīnās ar krīzi, viņa organisms izdala hormonus, kuri palīdz uzveikt stresu. Bet kad beidzot pienāk mirklis, kad var atslābt un vēlreiz pārdzīvot to, kas ar viņu notika, bet apkārtējie turpina ierasto dzīvi, tad viss brūk, un viņš jūt sevi gan fiziski, gan emocionāli izsmeltu,” stāsta pētījuma vadītāja Serēna Barello. Viņa raizējas, ka vēl daudzi ārsti pēc epidēmijas cietīs no posttraumatiskā stresa sindroma, kura ietekme var būt jūtama mēnešiem vai pat gadiem, būtiski pasliktinot cilvēka dzīves kvalitāti.
Mediķiem tas var nozīmēt nespēju strādāt ar tādu atdevi un koncentrēšanos, kādu šī profesija paredz.
Aizmirstie varoņi
Visā pasaulē šīs krīzes laikā mediķi dēvēti par varoņiem, bet Itālijā tautas mīlestība sāk mazināties. “Kad visi baidījās nomirt, mēs pēkšņi kļuvām par varoņiem. Bet tagad par mums sāk aizmirst. Drīz mēs atkal tiksim uzskatīti par cilvēkiem, kuri slauka citu dibenus. Slinkiem un ne pārāk vajadzīgiem,” saka Monika Marioti.
Zīmīgi, ka Turīnā mediķi sarīkoja demonstrāciju, pieprasot, lai viņu sasniegumi tiktu pienācīgi atzīti. Mediķi sastājās rindiņā un mugurā uzvilka atkritumu maisus, lai atgādinātu par to, kā viņām nācās improvizēt apstākļos, kad trūka individuālās aizsardzības līdzekļu.
“Martā mēs bijām varoņi, bet tagad par mums aizmirsa,” skaļrunī kliedza viena no mediķēm.
Par darbu Covid-19 laikā mediķiem solīja prēmijas, taču vēl tās nav izmaksātas.
Glābiņa nav
No Covid-19 nomira 163 itāļu ārsti un 40 medmāsas, bet četri mediķi izdarīja pašnāvību.
Mediķi saka – cilvēki šobrīd uzvedas tā, it kā nekādas epidēmijas nebūtu bijis. “Mani pārņem sašutums,” saka ārste Elīza Nanino, kura palīdzēja Covid-19 pacientiem veco ļaužu namos.
Pēc ieviesto ierobežojumu mīkstināšanas viņa bieži redz cilvēku kompānijas, kuras ēd un dzer, nevalkā maskas un neievēro distanci. “Man gribas pienākt klāt un kliegt, ka viņi apdraud visus! Tā ir tāda necieņa pret mani un maniem kolēģiem!” saka ārste.
Teju visi mediķi piekrīt, ka sabiedrības atbalsts palīdzēja viņiem izturēt krīzes laikā. “Es neesmu varonis, bet es sajutos ļoti vajadzīgs,” saka Paolo Miranda. Apkārtējo atzinība – labākā palīdzība mediķiem, kuri cīnās ar posttraumatisko stresu, saka ārste Barello. “Ikviens no mums šodien var spēlēt lielu lomu. Mēs nedrīkstam aizmirst, ko mūsu labā paveica ārsti un medmāsas,” viņa saka.
Karavīri, kuri pārnāk no kaujas laika, var dziedēt savas traumas mājās, bet mediķiem jādodas uz kārtējo 12 stundu maiņu, viņiem jātiek ar sevi galā tur, kur tika piedzīvotas ciešanas. Paolo Miranda saka: “Es jūtos kā karavīrs, kurš pārnācis no kara. Protams, es neredzēju ieročus un līķus uz ielām, bet daudzās nozīmēs es jūtu, ka pabiju ierakumos.
Ieskats koronavīrusa nomocītās Itālijas pilsētas Bergamo dzīvē
